Viņa pamāja, smagi elpojot — drīzāk no satraukuma nekā no piepūles. “Esmu gatava.”
Satvēru viņu pie rokas un izlikos, ka velku viņu atpakaļ uz Gray-Cris grupu. Visu ceļu viņa pārliecinoši kliedza un pretojās.
Kad mēs nonācām pie plakankalnes, GrayCris divplāksnis jau nolaidās.
Kad es vilku viņu pie Zilās vadones, Mensa dabūja pirmo vārdu. Viņa jautāja: “Tad šī bija jūsu piedāvātā vienošanās?”
Zilā vadone teica: “Tu esi Saglabāšanas planētas administratore?”
Mensa neskatījās uz mani. Ja viņi nodarītu Mensai pāri, es censtos viņus apturēt, un viss saietu pilnīgā dēlī. Bet Zaļais jau kāpa divplāksnī. Abi pārējie cilvēki bija pilota un otrā pilota sēdekļos. Mensa teica: “Jā.”
Dzeltenais pienāca pie manis un pieskārās manas ķiveres sāniem. Prasīja nopietnu piepūli nenoraut viņam roku — vēlētos, lai tas tiek atzīmēts manā labā, lūdzu. Viņš teica: “Tā saziņas kanāls ir čupā.”
Zilā vadone teica Mensai: “Mēs zinām, ka viens no jūsējiem mēģina uz vietas palaist signālraķeti. Ja tu nāksi ar mums, mēs viņam nenodarīsim pāri, un mēs varam apspriest mūsu situāciju. Nevienam no mums nav šī dēļ jācieš.” Viņa izklausījās ļoti pārliecinoši. Droši vien tieši viņa bija tā, kas runāja ar DeltFall saziņas kanālā, lūdzot, lai viņu ielaiž mītnē.
Mcnsa vilcinājās, un es zināju, ka viņa nevēlas radīt iespaidu, ka padodas pārāk agri, bet mums bija nekavējoties jādabū viņi projām no šejienes. Viņa teica: “Labi.”
Es labu laiku nebiju lidojis kravas nodalījumā. Tas būtu bijis mājīgi un mierinoši, tikai tas nebija mans kravas nodalījums.
Bet šis divplāksnis tik un tā bija uzņēmuma ražojums, un es varēju piekļūt tā kanālam. Man bija jābūt ļoti klusiņām, lai viņi mani nepamanītu, bet šeit noderēja visas tās stundas, kuras es biju nemanāmi patērējis mediju piedāvājumu.
Viņu DrošSistēma vēl arvien veica ierakstu. Viņi noteikti plānoja to visu izdzēst pirms transportkuģa ierašanās. Arī citu klientu grupas bija to mēģinājušas darīt, lai paslēptu datus no uzņēmuma tā, lai tie nevar tikt pārdoti viņiem aiz muguras, un uzņēmuma sistēmanalītiķi bija tam gatavi, bet es nezināju, vai šie cilvēki to aptvēra. Uzņēmums viņus varētu pieķert pat tad, ja mēs neizdzīvosim. Tiesa, šī doma nebija diez cik liels mierinājums.
Piekļūstot aktuālajam ierakstam, es dzirdēju Menšu sakām: “..zinām par paliekām nckartētajās vietās. Tās bija pietiekami jaudīgas, lai izsistu no sliedēm kartēšanas funkcijas. Vai tā jūs tās atradāt?”
Pagājušonakt to bija sapratusi Baradvaja. Nekartētās vietas nebija apzināti izveidotas — tā bija netīša kļūda, ko radīja zem 7,cmes un akmeņiem esošās paliekas. Šī planēta kaut kad pagātnē būs bijusi apdzīvota, un tas nozīmēja, ka to pakļautu liegumam un atvērtu vienīgi arheologu pētījumiem. Pat uzņēmums tam pakļautos.
Izrokot un izsaimniekojot šīs paliekas, var tikt pie pamatīgas un nelegālas naudas, un acīmredzami GrayCris to gribēja.
“Ne jau par to mums ir jārunā,” atbildēja Zilā vadone. “Es gribu zināt, pie kādas vienošanās mēs varam nonākt.”
“Lai jūs mūs nenogalināt tā, kā DeltFall komandu,” Mensa rāmā balsī atbildēja. “Kad atkal sazināsimies ar mūsu mājām, tad varēsim nodrošināt līdzekļu pārskaitīšanu. Bet kā mēs varam paļauties, ka jūs atstāsiet mūs dzīvus?”
Sekoja īsa pauze. Lieliski, tātad viņi arī to nezināja. Tad Zilā vadone teica: “Jums nav citas izejas, kā vien uzticēties mums.”
Mēs jau palēninājām gaitu un tuvojāmies nolaišanās mirklim. Kanālā nebija nekādu brīdinājumu, un es biju piesardzīgi cerībpilns. Mēs bijām, cik vien spējām, sakārtojuši spēles laukumu Pin-Lī un Guratinam. Viņiem bija tikai jāuzlauž perimetra aizsardzība tā, lai to nepamana pēdējā DrošVie-nība, un jāpiekļūst gana tuvu, lai aktivētu GrayCris CentrSistēmas kanālu. (Cerams, ka tur būtu palikusi pēdējā DrošVienība, cerams, tur GrayCris mītnē nebija nez no kurienes uzradušies vēl pāris duči tādu.) Guratins bija izprātojis, kā varētu izmantot viņu CentrSistēmas veikto ielaušanos mūsu CentrSistēmā tā, lai gūtu piekļuvi viņiem, bet viņam bija jābūt viņu mītnes tuvumā, lai varētu palaist signālraķeti. Tāpēc mums bija jādabū prom pārējās DrošVienības. Vismaz tāda bija doma. Varbūt viss būtu noticis arī bez Mensas apdraudēšanas, bet nu jau bija par vēlu šaubīties par visu.
Jutos atvieglots, kad beidzot piezemējāmies ar būkšķi, kas noteikti lika sacirsties cilvēku zobiem. Izkāpu no kravas nodalījuma kopā ar citām vienībām.
Mēs atradāmies pāris kilometrus no viņu mītnes uz liela akmens virs bieza meža, kura lapotnē klaigāja visādi putnvcidīgie un cita fauna, ko bija iztraucējusi mūsu divplākšņa smagā nosēšanās. Bija savilkušies mākoņi, draudēja lietus, un skats uz gredzenu bija aizsegts. Signālraķete atradās uz palaišanas trijkāja kādu desmit metru attālumā, un, ak nē, tas bija daudz par tuvu.
Pievienojos abām pārējām DrošVienībām, ieņemot standarta drošības izkārtojumu. Virkne dronu pacēlās no divplākšņa, dodoties uz drošības perimetru. Neskatījos uz cilvēkiem, kas kāpa lejup pa trapu. Es ļoti vēlējos pašķielēt uz Menšu, lai saņemtu instrukcijas. Ja es būtu bijis viens, tad būtu varējis skriet uz plakankalnes malu, bet man bija jādabū viņa prom no šejienes.
Zilā vadone kopā ar Zaļo devās uz priekšu, pārējie izveidoja tādu kā apli aiz viņas — it kā baidītos doties uz priekšu. Kāds, kurš noteikti saņēma ziņojumus no viņu DrošVienībām un droniem, teica: “Ne vēsts no viņiem.” Zilā vadone neatbildēja, bet divas GrayCris DrošVienības rikšoja uz bākas pusi.
Labi, vaina ir tur — esmu minējis to jau agrāk —, ka uzņēmums visu dara pa lēto. Kad jāizvēlas kaut kas tāds kā signālraķete, kas jāpalaiž tikai vienreiz avārijas situācijā un kurai ir tikai jānosūta ziņa pa tārpeju — bet pati raķete nav jāatgūst —, tad tā būs ļoti lēta. Raķetēm nav nodrošinājumu, un tām ir vislētākie palaišanas mehānismi. Tāpēc jau tās novieto vairākus kilometrus no mītnes un palaiž no attāluma. Man un Mensai bija tikai jānovērš GrayCris un viņu DrošVicnību uzmanība, jādabū viņi prom no mītnes, nevis jāuzgrauzdējas raķetes palaišanas laikā.
Zilās vadones lēmums paņemt līdzi Menšu bija radījis aizkavēšanos, un laika bija maz. Abas DrošVienības riņķoja ap trijkāji, mēģinot atrast uzlaušanas pēdas, un es vairs nevarēju izturēt. Sāku doties uz Mcnsas pusi.
Dzeltenais mani pamanīja. Viņš noteikti kaut ko kanālā pateica Zilajai vadonei, jo viņa pagriezās un paskatījās uz mani.
Kad pēdējā DeltFall DrošVienība metās uz manu pusi un atklāja uguni, es zināju, ka viņiem ir pielēcis. Es nokritu gar zemi un kūleņojot izrāvu šaujamo. Pa manām bruņām viscaur trāpīja lādiņi, bet es arī sašāvu otru DrošVienību. Mensa aizslēpās aiz divplākšņa, un es jutu, kā plakankalni satricina būkšķis. Tas bija raķetes primārais dzinējs, kas izkrita no tās apakšas uz trijkāja pamatnes un sagatavojās aizdedzei. Abas pārējās DrošVienības apstājās, Zilās vadones pārsteigums bija tās sastindzinājis.
Es metos uz priekšu, cietu no trāpījuma sliktā bruņu savienojumā, saņēmu ievainojumu gurnā un turpināju gaitu par spīti tam. Tiku aiz divplākšņa un ieraudzīju Menšu. Nogāzu viņu pāri klints malai, sagatavojies kritienam uz muguras, aptverot ar roku viņas ķiveri, lai pasargātu Mensas galvu no trieciena. Mēs lēkājām pār akmeņiem un drāzāmies cauri koku zarotnēm, un tad pāri plakankalnei brāzās uguns, kas izsita no ierindas manu...