VlENĪBA IZSLĒGTA
Oj, tas bija sāpīgi. Es gulēju gravā, un pāri tai liecās akmeņi un koki. Mensa sēdēja man blakus, aptvērusi roku, kas, kā izskatījās, vairs īsti nedarbojas, un viņas tērpu izraibināja traipi un asaras.
Viņa čukstēja kādam saziņas kanālā: “Uzmanīgi, ja viņi jūs pamanīs skenerī...”
Vienība izslēgta
“Tāpēc mums jāpasteidzas,” teica Guratins, kas pēkšņi slējās virs mums. Es sapratu, ka atkal esmu pazaudējis gabalu laika.
Guratins un Pin-Lī bija gājuši ar kājām, meža aizsegā tuvojoties GrayCris mītnei. Mums bija jādodas viņiem pakaļ mazajā divplāksnī,
ja viss nebūtu sagājis grīstē. Kur viss ari bija sagājis, bet tikai daļēji, tā ka —jipī.
Pin-Lī noliecās pār mani, un es teicu: “Šī vienība ir ar minimālu funkcionalitāti, jums tiek rekomendēts to atmest.” Tā ir automātiska reakcija, ko izraisa katastrofāls funkciju zudums. Turklāt es negribēju, lai viņi mani mēģina pārvietot, jo jau tā viss pārāk ļoti sāpēja. “Jūsu līgums pieļauj...”
“Aizveries,” Mensa atcirta. “Ej dirst un aizveries. Mēs tevi nepametīsim.”
Vizuālā uztvere atkal izslēdzās. Es it kā vēl arvien tur biju, bet jutu, ka balansēju uz sistēmas sabrukuma robežas. Uzplaiksnījumi. Mazā divplākšņa iekšpuse, mani cilvēki sarunājas, Arada tur manu roku.
Tad esmu lielajā divplāksnī, tas paceļas. No tā, kā skanēja dzinēji, kā mirguļoja kanāls, varēju pateikt, ka to pieņēma transportkuģis.
Tas mani mierināja. Tas nozīmēja, ka viņi visi ir drošībā, un es ļāvu visam izzust.
ASTOTĀ NODAĻA
Atgriezos pie samaņas kārbā, kurā pazīstamā skābes smaka un sistēmu dūkoņa liecināja, ka tieku salikts kopā. Tad aptvēru, ka šī nav kārba mītnē. Tas bija vecāks modelis, netransportējams.
Es biju atpakaļ uzņēmuma stacijā.
Un cilvēki zināja par manu vadības moduli.
Es piesardzīgi to pabakstīju. Vēl arvien nedarbojās. Arī mani mediju krājumi bija neskarti. Hmm.
Kad kārba atvērās, ārpusē stāvēja Rathi. Viņš bija uzvilcis parastas civiliedzīvotāja stacijas drēbes, bet mīkstajai, pelēkajai jakai bija Pre-servationAux apskates logo. Viņš izskatījās laimīgs un daudz tīrāks nekā iepriekšējo reizi, kad viņu redzēju. Viņš teica: “Labas ziņas! Dr. Mensa ir nopirkusi tavu līgumu uz visiem laikiem! Tu brauc mājās kopā ar mums!”
Tas bija pārsteigums.
Es, vēl joprojām apstulbis, pabeidzu sevis savešanu kārtībā. Notiekošais šķita kā kaut kas tāds, kas varētu atgadīties vienīgi šovā, tādēļ es visu laiku diagnosticēju sevi un pārbaudīju visus pieejamos kanālus, lai pārliecinātos, ka vēl arvien neguļu kārbā un nepiedzīvoju halucinācijas. Vietējā stacijā raidīja ziņas par DeltFall un GravCris, un izmeklēšanu. Ja
tās būtu halucinācijas, domāju, ka uzņēmums nebūtu pamanījies tikt ārā no visa šī jucekļa kā varonīgie PreservationAux glābēji.
Es biju sagaidījis, ka saņemšu virsādu un bruņas, bet stacijas vienības, kas palīdzēja man noslēgt apstrādi pēc katastrofāliem ievainojumiem, piešķīra man pelēku PreservationAux apskates komandas tērpu. Ar savādu sajūtu es to uzvilku, kamēr pārējās stacijas vienības stāvēja apkārt un skatījās. Mēs neesam nekādi draudziņi, bet parasti viņi padod ziņu — kas notika, kamēr tu biji izslēgts, kādi ir gaidāmie līgumi. Prātoju, nez, vai viņi jūtas tikpat savādi kā es. Reizēm citi uzņēmumi iegādājās Droš-Vienības pa vairākām kopā, komplektā ar to kārbām. Vēl nekad neviens nebija atgriezies no apskates un nolēmis, ka vēlas paturēt savu vienību.
Kad iznācu ārā, Rathi vēl arvien bija tur. Viņš satvēra mani aiz rokas un aizvilka garām pārītim cilvēku tehniķu un tad ārā — cauri divu līmeņu drošības durvīm uz publisko zonu. Tur tika noslēgti īres līgumi, un tā bija patīkamāka nekā padeves centrs: šeit bija paklāji un dīvāni. Telpas vidū stāvēja Pin-Lī, viņa bija tērpusies elegantā biznesa kostīmā. Viņa izskatījās pēc varoņa kādā no seriāliem, kas man patika. Skaudrā, bet līdzjūtīgā juriste, kas izglābs mūs no netaisnas apsūdzības. Divi cilvēki uzņēmuma tērpos stāvēja blakus, it kā gribētu ar viņu strīdēties, bet Pin-Lī viņus ignorēja un nevērīgi mētāja rokā datu čipu.
Viens no viņiem ieraudzīja mani un Rathi un teica: “Atkārtoju, šis ir netipiski. Vienības atmiņas iztīrīšana pirms nodošanas nākamajam īpašniekam nav tikai noteikums, tas ir arī labākais...”
“Atkārtoju, man ir tiesas lēmums,” Pin-Lī atteica, paņēma mani pie otras rokas, un viņi izveda mani ārā.
Vēl nekad nebiju redzējis stacijas daļas, kas paredzētas cilvēkiem. Mēs devāmies lejup pa milzīgo, daudzstāvīgo centrālo gredzenu, garām
biroju kvartāliem un tirdzniecības centriem, kuros drūzmējās visvisādi cilvēki un visvisādi boti, visam pa vidu traucās zibdatu ekrāni, simtiem dažādu publisku kanālu pieskārās manai apziņai. Tā bija gluži kā viena no vietām izklaides kanālā, tikai lielāka, spilgtāka un trokšņaināka. Turklāt tā smaržoja labi.
Mani pārsteidza tas, ka neviens uz mums neblenza. Neviens uz mums pat neatskatījās. Formas tērps, tā bikses, T krekls ar garajām piedurknēm un jaka nosedza visas neorganiskās daļas. Ja arī viņi pamanīja datu portu man skaustā, tad droši vien nodomāja, ka esmu uzlabots cilvēks. Mēs bijām tikai trīs ļaudis, kas dodas lejup pa gredzenu. Pēkšņi aptvēru, ka cilvēku pūlī, kas nepazīst cits citu, esmu tikpat anonīms kā tad, kad biju tērpies bruņās un atrados starp citām DrošVienībām.
Kad nogriezāmies uz viesnīcu kvartālu, garāmejot pieskāros publiskam kanālam, kas sniedza informāciju par staciju. Kamēr pa durvīm ienācām uzgaidāmajā zālē, es saglabāju stacijas karti un maiņu grafiku.
Šeit podos iestādīti koki savijās ar gaisā iekārtu stikla strūklaku — īstu, nevis hologrāfiju. Skatoties uz to, gandrīz nepamanīju žurnālistus, līdz viņi jau bija saklupuši mums virsū. Viņi bija uzlaboti cilvēki ar pāris dronu kamerām. Viens mēģināja apturēt Pin-Lī, un es instinktīvi pagrūdu viņu nost.
Žurnālists izskatījās satrūcies, bet es biju bijis maigs, tādēļ viņš nenokrita. Pin-Lī teica: “A'lēs neatbildam uz jautājumiem,” iestūma Rathi viesnīcas transportkapsulā, tad satvēra manu roku un ievilka mani līdzi.
Kapsula apmeta slaidu loku un aizveda mūs no zāles uz milzīgiem apartamentiem. Es sekoju Pin-Lī, kamēr man aiz muguras Rathi ar kādu runājās saziņas kanālā. Apartamenti bija tikpat smalki kā seriālos — ar paklājiem un mēbelēm, un milzīgiem logiem, no kuriem pavērās skats uz dārzu un uz skulptūrām uzgaidāmajā zālē. Tikai istabas bija mazākas. Pieņemu, ka seriālos istabas ir lielākas, lai dronu kameras varētu uzņemt labākos leņķos.
Mani klienti — bijušie klienti? Jaunie īpašnieki? — bija šeit, tikai ikdienas drēbēs viņi izskatījās citādi.
Dr. Mensa pienāca tuvāk un paskatījās uz mani. “Vai ar tevi viss kārtībā?”
“Jā.” Manā lauka kamerā bija skaidri redzams, ka viņa bija cietusi, bet nu arī viņas bojājumi bija salaboti. Viņa izskatījās citādi — biznesa kostīmā, kā Pin-Lī. “Es nesaprotu, kas notiek.” Izjutu stresu. Sajutu, kā turpat blakus ir izklaides kanāls, tas pats, kuram varēju piekļūt no vienības apstrādes zonas, un bija grūti savaldīties, lai neicgrimtu tajā.
Viņa atbildēja: “Esmu nopirkusi tavu līgumu. Tu kopā ar mums atgriezīsies Saglabāšanas sistēmā. Tur tu būsi brīva vienība.”
“Es neesmu inventārā.” Viņi bija man to pateikuši, un varbūt tā arī bija. Es gribēju nekontrolējami raustīties, un man nebija ne mazākās nojautas, kāpēc. “Vai man vēl arvien var būt bruņas?” Bruņas lika cilvēkiem saprast, ka es esmu DrošVienība. Bet es vairs nebiju Droš, es biju tikai Vienība.