Pārējie bija tik klusi. Viņa — mierīgi un rāmi — teica: “Mēs varam to nodrošināt, ja vien tu domā, ka tās ir vajadzīgas.”
Nezināju, vai domāju, ka man tās ir vajadzīgas. “Man nav savas kārbas.”
Viņa izskatījās mierinoša. “Tev tādu nevajadzēs. Cilvēki uz tevi nešaus. Ja tu tiksi savainots vai tavas daļas sabojāsies, tās varēs salabot medicīnas centrā.”
“Ja cilvēki uz mani nešaus, tad ko es darīšu?” Varbūt cs varētu būt viņas miesassargs.
“Domāju, ka tu vari iemācīties darīt, ko vien vēlies.” Viņa pasmaidīja. “Parunāsim par to, kad būsim aizveduši tevi mājās.”
Tad ienāca Arada, tuvojās man un uzsita man pa plecu. “Mēs tā priecājamies, ka tu esi ar mums,” viņa teica. Tad pievērsās Mensai. “Delt-Fall pārstāvji ieradušies.”
Mensa pamāja. “Man ar viņiem jāparunā,” viņa teica. “Iekārtojies ērti. Ja tev kaut kas ir vajadzīgs, saki.”
Apsēdos tālākajā stūri un skatījos, kā dažādi cilvēki staigāja iekšā ārā, runājot par to, kas noticis. Lielākoties juristi. No uzņēmuma, no DeltFall, no vismaz trim citām korporatīvām politiskām vienībām un vienas neatkarīgas vienības, pat no GrayCris mātesuzņēmuma. Viņi uzdeva jautājumus, strīdējās, skatījās drošības ierakstus, rādīja Mensai un Pin-Lī drošības ierakstus. Un viņi skatījās uz mani. Arī Guratins vēroja mani, bet neko neteica. Prātoju, vai viņš bija teicis Mensai, lai nepērk mani.
Es nedaudz paskatījos izklaides kanālu, lai nomierinātos, tad no stacijas informācijas centra savācu visu iespējamo par Saglabāšanas aliansi. Neviens tur uz mani nešautu, jo viņi tur nešāva uz cilvēkiem. Mensai tur nevajadzēja miesassargu; nevienam nevajadzēja. Šķita, ka tā būtu brīnišķīga vieta, kur dzīvot cilvēkam vai uzlabotam cilvēkam.
Pienāca Rathi, lai apjautātos, vai man viss labi, un es lūdzu, lai viņš man pastāsta par Saglabāšanu un par to, kā tur dzīvoja Mensa. Viņš pastāstīja, ka tad, kad Mensa nenodarbojas ar administrēšanu, viņa dzīvo fermā ārpus galvaspilsētas ar diviem laulātajiem partneriem, kā arī savu māsu un brāli un trim viņu laulātajiem partneriem, un bariņu radinieku un bērnu, kurus Rathi vairs nespēja saskaitīt. Viņu pasauca atbildēt uz jurista jautājumiem, un tas deva man laiku pārdomām.
Es nezināju, ko darītu fermā. Tīrītu māju? Tas izklausījās daudz garlaicīgāk nekā drošībnieka darbs. Varbūt tas būtu labi. Man to vajadzētu gribēt. Viss līdz šim bija liecinājis par to, ka man to vajadzētu gribēt.
Vajadzētu gribēt.
Man būtu jāizliekas, ka esmu uzlabots cilvēks, un tas būtu nogurdinoši. Man būtu jāmainās, jāpiespiež sevi darīt to, ko negribēju. Piemēram, runāt ar cilvēkiem tā, it kā es būtu viens no viņiem. Man būtu jāatstāj bruņas.
Varbūt man tās vairs nebūtu vajadzīgas.
Beidzot viss nomierinājās un viņi pasūtīja pusdienas. Pienāca Mensa un parunājās vēl ar mani par Saglabāšanu un to, kādas būtu manas iespējas, kā es varētu palikt pie viņas, līdz saprastu, ko vēlos. Apmēram tā es arī biju sapratis no tā, ko stāstīja Rathi.
“Tu būtu mans aizbildnis,” es teicu.
“Jā.” Viņa priecājās, ka es saprotu. “Ir tik daudz izglītības iespēju. Tu vari darīt visu, ko vēlies.”
“Aizbildnis” bija patīkamāks vārds nekā “īpašnieks”.
Es pagaidīju līdz atpūtas maiņas beigām, kad viņi visi bija vai nu aizmiguši, vai dziļi iegrimuši kanālos, strādājot pie apskates materiālu analīzes. Piecēlos no dīvāna, devos pa koridoru, izslīdēju pa durvīm.
Izmantoju transporta kapsulu, lai nokļūtu līdz uzgaidāmajai zālei, tad pametu viesnīcu. Man bija iepriekš lejupielādētā karte, tādēļ zināju, kā tikt projām no gredzena un zemāk uz ostas darba zonu. Man bija apskates komandas tērps, un es izskatījos pēc uzlabota cilvēka, tāpēc neviens mani neapturēja un pat neatskatījās uz mani.
Pie darba zonas es izgāju cauri ostas strādnieku barakām, tad uz aprīkojuma krātuvi. Tur bija ne tikai rīki, bet arī strādnieku — cilvēku — mantu glabāšanas telpas. Es uzlauzu kāda cilvēka personisko mantu skapīti un nozagu darba zābakus, aizsargjaku, sejas masku un piederumus. Paņēmu no cita skapīša mugursomu, saritināju jaku ar apskates komandas logo un iebāzu to somā, un nu es izskatījos pēc uzlabota cilvēka, kas kaut kur ceļo. Izgāju no darba zonas un devos lejup pa milzīgo centrālo koridoru ostas iekraušanas zonā, gluži kā simtiem citu ceļotāju, kas devās uz kuģu nolaišanās gredzenu.
Paskatījos kanālos grafiku un atklāju, ka viens no kuģiem, kas gatavojas pacelties, ir bota vadīts kravas transportlīdzeklis. No stacijas pieslēgvietas pieslēdzos tā kanālam un sveicināju viņu. Tas būtu varējis
mani ignorēt, bet tas bija nogarlaikojies, tādēļ sveicināja mani pretī un atvēra kanālu. Boti, kas ir ari kuģi, nesarunājas vārdos. Es pabīdīju uz tā pusi domu, ka es esmu apmierināts kalpa bots, kam nepieciešams transports, lai atkal satiktu savu iemīļoto aizbildni, un vai kuģa bots negribētu biedru ilgajā ceļā? Parādīju tam, cik daudz seriālu, grāmatu un citu mediju stundu biju saglabājis, un biju gatavs dalīties.
Izrādās, ka arī kravas transporta boti skatās izklaides kanālus.
Nezinu, ko es gribu. Šķiet, reiz jau to teicu. Bet tas nav galvenais — galvenais ir tas, ka es negribu, lai kāds cits man saka, ko es gribu, vai pieņem lēmumus manā vietā.
Tāpēc es atstāju tevi, Dr. Mensa, manu mīļāko cilvēku. Tad, kad tu to saņemsi, es būšu devies prom no Korporācijas Malas. Prom no inventāra, prom no acīm.
Slepkabots pārtrauc saziņu.
OTRĀ DAĻA. NEDABISKS STĀVOKLIS
.
PIRMĀ NODAĻA
DrošVienībām jaunākās ziņas ir vienaldzīgas. Pat pēc tam kad biju uzlauzis savu vadības moduli un piekļuvis kanāliem, ziņām nekad nepievērsu uzmanību. Daļēji tāpēc, ka izklaides mediju lejupielāde ar daudz mazāku varbūtību pamodinātu ielaušanās trauksmes signālus, kas varētu būtu uzstādīti satelītu un staciju tīklos: politikas un ekonomikas ziņas tika nosūtītas citā līmenī, daudz tuvāk aizsargāto datu apmaiņai. Bet lielākoties tāpēc, ka ziņas bija garlaicīgas un man bija vienalga, ko cilvēki viens otram nodara — līdz brīdim, kad man vajadzēja a) to izbeigt vai b) satīrīt sekas.
Bet, man šķērsojot tranzītgredzena zāli, jaunākās ziņas no Stacijas piepildīja ēteru, lēkājot no viena publiska kanāla uz citu. Es pārskrēju tām pāri, bet galvenokārt koncentrējos uz to, lai tiktu cauri pūlim, izliekoties par parastu uzlabotu cilvēku, nevis baisu slepkabotu. Tam bija nepieciešama arī nekrišana panikā ikreiz, kad kāds nejauši ieskatījās man acīs.
Par laimi, cilvēki un uzlabotie cilvēki bija pārāk aizņemti, mēģinot nokļūt, kur nu viņi gribēja nokļūt, vai pētot kanālā virziena norādes un transporta grafikus. Kopā ar bota vadīto kravas transportu, kuru es biju nostopējis, pa tārpeju bija izbraukuši vēl trīs pasažieru kuģi, un lielā zāle starp dažādām iekāpšanas un izkāpšanas platformām bija stāvgrūdām pilna. Vēl bez cilvēkiem te bija visdažādāko izmēru un veidu boti, pāri pūlim dūcot lidinājās droni, un virs mums pa tiltiņiem pārvietojās krava. Drošības droni nemeklētu DrošVienības, ja vien tiem netiktu dota šāda instrukcija, un līdz šim nekas vēl nebija mēģinājis mani nopeilēt, kas bija mierinoši.
Es biju ticis prom no uzņēmuma inventāra, bet šī vēl arvien bija Korporācijas Mala, un es vēl arvien biju īpašums.