Daudzi cilvēki bija sadrūzmējušies pie ieejas manā plānotajā transportkuģi. Pārbaudīju kanālu, vai tur nav kādu brīdinājumu, un uzzināju, ka noticis ar krāvējbotu saistīts negadījums. Visas puses mēģināja saprast, kādi bojājumi nodarīti un kurš pie tā vainojams. Būtu varējis pagaidīt, līdz viņi izklīdīs, bet gribēju tikt projām no šī gredzena un doties tālāk. Un, godīgi sakot, mana attēla parādīšanās ziņās bija mani izsitusi no sliedēm, tādēļ es gribēju uz kādu laiku iegrimt lejupielādētajos medijos un izlikties, ka manis nav. Lai to darītu, man būtu jāatrodas drošībā, aizslēgtā automātiskā transportkuģī, kas gatavs pamest gredzenu.
Vēlreiz pārbaudīju karti, lai uzzinātu vairāk par manu otro iespēju. Tas bija pievienots citam dokam — paredzētam privātiem, nekomerciāliem lidojumiem. Ja pasteigšos, nonākšu tur pirms tā aizlidošanas.
Sarakstā tas bija ierakstīts kā tālbraucējs izpētes kuģis. Izklausījās tā, it kā tam vajadzētu arī komandu un pasažierus, bet pievienotā informācija liecināja, ka to vadīja bots un tā šībrīža uzdevums bija aizvest kravu uz manu iecerēto galamērķi. Biju kanālā apskatījis tā kustības vēsturi un atklājis, ka tas piederēja kādas šīs sistēmas planētas universitātei, kas starp uzdevumiem izīrēja transportkuģi kravas pārvadāšanai, lai daļēji segtu tā uzturēšanas izmaksas. Ceļojums uz manu galamērķi prasītu divdesmit vienu ciklu, un es patiešām ilgojos pēc vienatnes.
No komerciālās zonas iekļūt privātajos dokos bija viegli. Es pārņēmu drošības sistēmas kontroli uz pietiekami ilgu laiku, lai instruētu to nepamanīt faktu, ka man trūkst atļaujas, un iegāju zonā, sekojot bariņam pasažieru un komandas locekļu.
Atradu izpētes transportkuģa doku un pieklauvēju tam pa saziņas portu. Tas atsaucās gandrīz nekavējoties. Visa informācija, ko biju ieguvis no kanāla, liecināja, ka tas bija sagatavots automātiskam lidojumam, bet drošības pēc es nosūtīju sveicienu, lai pievērstu cilvēku komandas uzmanību. Pienāca tukša atbilde — neviena nebija mājās.
Es vēlreiz pieklauvēju transportam un apmaiņā pret braucienu piedāvāju viņam to pašu, ko iepriekšējam: simtiem stundu mediju satura, seriālu, grāmatu un mūzikas, ietverot jaunumus, ko biju tikko savācies pa ceļam uz tranzīta zāli. Teicu viņam, ka esmu brīvs bots, kas cenšas tikt atpakaļ pie sava aizbildņa cilvēka. (“Brīvs bots” ir maldinošs apzīmējums. Dažās nekorporatīvās politiskās vienībās, tādās kā Saglabāšana, boti tiek uzskatīti par pilsoņiem, bet viņiem vēl arvien tiek nozīmēti aizbildņi cilvēki. Dažkārt konstrukti tiek kategorizēti kā boti, citkārt kā nāvējoši ieroči. (Informācijai: atrasties pēdējā kategorijā nav labi.)) Tāpēc man, slepkabotam, kas bija brīvs aģents starp cilvēkiem mazāk nekā septiņus ciklus, ietverot laiku, ko pavadīju viens kravas transportkuģī, jau bija nepieciešams atvaļinājums.
Sekoja īsa pauze, tad izpētes transportkuģis nosūtīja piekrišanu un atvēra man slūžas.
OTRĀ NODAĻA
Es pagaidīju, lai pārliecinātos, ka slūžas ir aizvērušās un gredzena pusē neatskan trauksme, un tad devos pa pieejas koridoru. No kuģa kanālā pieejamās shēmas varēja spriest, ka nodalījumi, kurus transportkuģis izmantoja kravai, parasti bija pārveidojama telpa laboratorijām. Kad laboratorijas ir noslēgtas un izvāktas glabāšanai universitātes krātuvē dokos, izveidojas plaša telpa kravai. Es iestūmu savu saspiesto mediju komplektu transporta kanālā, lai tas paņem to, kad vēlas.
Pārējo kuģi aizpildīja ierastās telpas — inženieru darbstacijas, krājumu novietne, kajītes, medtelpa, ēdamzāle, kā arī lielāka atpūtas zona un dažas auditorijas. Mēbeles bija apvilktas ar zilibaltiem pārvalkiem, un telpa bija nesen tīrīta, tomēr vēl arvien glabāja kaut ko no cilvēku mitekļiem raksturīgā netīro zeķu aromāta. Kuģis bija kluss, ja neņem vērā vieglo gaisa kondicionēšanas sistēmas dūkoņu — mani apavi, ejot pa grīdu, neradīja ne skaņas.
Man nebija nepieciešami krājumi. Mana sistēma ir pašregulējoša — man nevajag ne ēdienu, ne dzērienu, man nevajag atbrīvoties no cietām vai šķidrām atkritumvielām, un arī gaisa man nevajag daudz. Būtu varējis izdzīvot minimālajā režīmā — tajā, kas tiek nodrošināts, kad uz klāja nav cilvēku —, bet kuģis to bija drusciņ uzlabojis. Man šķita, ka tas ir sirsnīgi.
Es klaiņoju apkārt, gūdams vizuālu priekšstatu par telpām un salīdzinādams to ar shēmu, lai pārliecinātos, ka viss ir kārtībā. Es to darīju, lai ari zināju, ka patruļas ir paradums, kas man būs jāatmet. Man ļoti daudz kas būs jāatmet.
Kad sāka ražot konstruktus, viņiem sākumā bija ieplānots intelekts bezapziņas līmenī — kā dumjākajiem boticm. Bet nav iespējams likt kaut kam tik stulbam kā krāvējbots atbildēt par jebkā drošību, neiztērējot vēl vairāk naudas dārgiem, uzņēmuma nodrošinātiem cilvēkiem pārraudzītājiem. Tā nu viņi padarīja mūs gudrākus. Nervozitāte un depresija bija tikai blakusefekti.
Apstrādes centrā, kad es tur stāvēju un gaidīju, kamēr Dr. Mensa skaidroja, kāpēc negrib mani izīrēt kā daļu no nodrošinājuma līguma, viņa šo intelekta paaugstināšanu nosauca par “velnišķīgu kompromisu”.
Es nebiju atbildīgs par šo kuģi, un uz tā nebija cilvēku, klientu, kuri man būtu jāpasargā no ārēju apstākļu radītiem savainojumiem vai no tā, ka viņi savainotos paši, vai ka viņi savainotu cits citu. Bet šis bija jauks kuģis ar pārsteidzoši nelielu drošības sistēmu, un es brīnījos, ka tā īpašnieki nebija atstājuši uz klāja dažus cilvēkus, lai to pieskatītu. Shēmā bija teikts, ka tam, līdzīgi kā citiem botu vadītiem transportkuģiem, uz klāja atradās droni, kas to varētu salabot, bet tik un tā.
Turpināju patruļu, līdz sajutu dārdoņu un triecienu, kas atbalsojās visā klājā un liecināja, ka kuģis tikko ir atdalījies no gredzena un sācis kustību. Spriedze, kas mani bija novedusi līdz tikai 96 procentu veiktspējai, samazinājās: slepkabota dzīve kopumā ir stresaina, bet paies vēl ilgs laiks, līdz es pieradīšu pārvietoties pa cilvēku apdzīvotām vietām bez bruņām un bez iespējas aizsegt seju.
Atradu komandas sapulču telpu zem vadības klāja un ieslīgu vienā no mīkstajiem krēsliem. Remonta kārbas un transporta kastes nav polsterētas, tā ka ceļošana ar komfortu man vēl arvien bija jaunums. Sāku šķirot jauno mediju kolekciju, ko biju lejupielādējis tranzītgredzenā. Tur bija daži izklaides kanāli, kas nebija pieejami BrīvTirgus Ostā, kā arī daudz jaunu drāmas un piedzīvojumu seriālu.
Līdz šim man patiesībā nekad nebija bijuši ilgi vaļošanās posmi, ko varētu pavadīt nenovērots. Brīvs laiks, lai visu izšķirotu un sakārtotu un pievērstu tam nedalītu uzmanību bez vajadzības sekot līdzi vairākām sistēmām un klientu kanāliem, bija jaunums, pie kā es tikai pamazām sāku pierast. Pirms tam es vienmēr biju bijis vai nu darbā, vai ceļā, vai ieslēgts kārbā, dīkstāvē, gaidot jaunu līgumu.
Izvēlējos jaunu seriālu, kas izskatījās interesants (birkas solīja ārpus-galaktikas ceļojumus, piedzīvojumus un noslēpumus), un sāku pirmo sēriju. Biju gatavs iekārtoties līdz brīdim, kad būs pienācis laiks domāt par to, ko darīšu, kad nonākšu galamērķī — un to es biju nolēmis atlikt līdz pašam pēdējam brīdim. Tad manā kanālā kāds teica: Tev paveicās.
Es pietrūkos sēdus. Tas bija tik negaidīti, ka manās organiskajās daļās izdalījās adrenalīns.
Transporti nerunā vārdos — pat ne kanālā. Tie izmanto attēlus un datu virknes, lai brīdinātu tevi par iespējamām problēmām, bet nav radīti sarunām. Man tas likās pieņemami, jo arī es nebiju radīts sarunām. Pirmajam transportam es biju iedevis savus saglabātos ierakstus, un tas bija sniedzis pieeju savām saziņas un kanāla līnijām, lai es varētu nodrošināt, ka neviens nezina, kur es esmu, un ar to mūsu sadarbība arī bija aprobežojusies.