Prātīgi pabakstījos pa kanālu, prātodams, vai mani ir apveduši ap stūri. Man piemita skenēšanas prasmes, bet bez droniem šīs iespējas bija ierobežotas, un, tā kā man visapkārt bija enerģijas vairogi un visādas ierīces, nevarēju uztvert neko daudz vairāk par kuģa sistēmu fona troksni. Lai kas ari nebūtu šī kuģa īpašnieks, tas bija nodrošinājis iespēju veikt aizsargātu izpēti — drošības kameras bija tikai pie lūkām, bet ne komandas telpās. Vai vismaz nebija nekā tāda, kam es varētu piekļūt. Bet tas, kas bija kanālā, bija pārak liels un izkaisīts, lai būtu cilvēks vai uzlabots cilvēks — to es varēju noteikt pat cauri kanāla aizsargmūriem. Turklāt tas izklausījās pēc bota. Kad cilvēki runā kanālā, viņiem ir jādarbina balss saites, balss viņu prātā parasti izklausās līdzīga fiziskajai balsij. Tā ir pat uzlabotajiem cilvēkiem ar pilnizmēra saskarnēm.
Varbūt tas mēģināja būt draudzīgs un tam vienkārši ne pārāk padevās komunikācija. Es skaļi teicu: “Kāpēc man būtu paveicies?”
Jo neviens neaptvēra, kas tu esi.
Tas nebija pārāk iedrošinoši. Piesardzīgi apjautājos: “Kas, tavuprāt, es esmu?” Ja tas bija naidīgs, tad man nebija daudz rīcības iespēju. Trans-portbotiem nav ķermeņa — tikai pats kuģis. Bota smadzeņu ekvivalents atrastos virs manis, netālu no komandtiltiņa, kur parasti būtu cilvēku komanda. Un nebija īsti tā, ka man būtu kurp doties: mēs devāmies prom no gredzena un pamazām tuvojāmies tārpejai.
Tas teica: Tu esi patvaļīga DrošVienība, bota/cilvēka konstrukts, ar izārdītu vadības moduli. Tas pabakstīja mani kanālā, un es sarāvos. Tas teica: Nemēģini uzlauzt manas sistēmas, un uz 0,00001 sekundes daļu atvienoja ugunsmūri.
Ar šo laiku pietika, lai spilgti aptvertu, ar ko man ir darīšana. Daļa no tā funkcijām bija starpgalaktiska astronomiskā analīze, un tagad visa šī datu apstrādes jauda sēdēja dīkā, pārvadājot kravu, gaidot nākamo misiju. Tas būtu varējis mani caur kanālu saspiest kā mušu, izbrāzties cauri manam mūrim un pārējām aizsardzībām un izdzēst man atmiņu. Ļoti iespējams, vienlaikus plānojot tārpejas lēcienu, aprēķinot nepieciešamo barības vielu daudzumu pilnas komandas vajadzībām turpmākajām 66 000 stundām, kā arī veicot vairākas nciroķirurģiskas operācijas medtelpā un piesitot kapteini tavlas spēlē. Es nekad iepriekš nebiju mijiedarbojies ar kaut ko tik spēcīgu.
Tu pieļāvi kļūdu, Slepkabot, pamatīgu kļūdu. Kā, sasodīts, es varēju zināt, ka eksistē transportkuģi, kas ir gana saprātīgi, lai būtu nejauki? Izklaides kanālā visu laiku parādījās ļauni boti, bet tas nebija pa īstam, tas bija tikai šausmu pastāstiņš, fantāzija.
Es biju domājis, ka tā ir fantāzija.
Es teicu: “Okei,” izslēdzu kanālu un sagumu krēslā.
Parasti es nebaidos — ne tā, kā baidās cilvēki. Mani ir sašāvuši simtiem reižu, tik bieži, ka esmu pārtraucis skaitīt, tik daudz, ka arī uzņēmums pārtrauca skaitīt. Mani ir grauzusi naidīga fauna, man ir braucis pāri kravas transports, mani izklaides pēc ir spīdzinājuši klienti, mana atmiņa ir tikusi izdzēsta utt., u.t.jpr. Bet mans prāts ir bijis mans jau vairāk nekā 33 000 stundu, un es pie tā jau biju pieradis. Gribēju saglabāt sevi tādu, kāds biju.
Transports neatbildēja. Mēģināju atrast pretošanās ceļus visiem dažādajiem veidiem, kā tas varētu mani ievainot, un veidus, kā es varētu mēģināt ievainot viņu. Tas bija drīzāk līdzīgs DrošVienībai, nevis botam — tik ļoti, ka es sāku apsvērt, vai tas nebija konstrukts — varbūt kaut kur tā sistēmā bija norakts klonēts organisks smadzeņu materiāls. Nekad nebiju mēģinājis uzlauzt citu DrošVienību. Varbūt būtu visdrošāk uz lidojuma laiku pārslēgties dīkstāvē un likt sev pamosties, kad sasniegsim mērķi. Lai gan tas mani atstātu viņa dronu varā.
Gaidīju, kā aiztikšķ sekundes līdz tā reakcijai. Priecājos, ka biju pamanījis kameru neesamību un nebiju pūlējies ielauzties kuģa drošības sistēmā. Tagad sapratu, kāpēc cilvēki nedomāja, ka tam nepieciešama papildu aizsardzība. Bots ar tik pilnvērtīgu kontroli pār vidi, kā arī iniciatīvu un brīvību darboties varētu tikt galā ar jebkuru mēģinājumu tam uzbrukt.
Tas bija atvēris man lūku. Tas gribēja, lai es ienāku.
Ak, vai.
Tad tas teica: Tu vari turpināt patērēt medijus.
Es tikai turpināju piesardzīgi kluknēt.
Tas piebilda: Nepūlies.
Es biju nobijies, bet tādēļ biju ari gana aizkaitināts, lai parādītu, ka tas, ko viņš man nodarīja, nebija nekas jauns. Nosūtīju kanālā: DrošVienibas nepūlas. Tas izsauktu vadības moduļa piespriestu sodu, un pievienoju dažus īsus ierakstus no atmiņas par to, kāda tieši bija ši sajūta.
Sekundes pārvērtās minūtē, tad vēl vienā, tad vēl trijās. Cilvēkiem tas nešķiet daudz, bet sarunā starp boriem, vai, atvainojos, starp bota/cil-vēka konstruktu un botu tas ir ilgs laiks.
Tad tas teica: Man žēl, ka tevi sabiedēju.
Kā tad. Ja jūs domājat, ka es ticēju šīs atvainošanās īstumam, tad jūs nepazīstat Slcpkabotu. Visticamāk, tas spēlējās ar mani. Teicu: “Es neko no tevis negribu. Tikai aizbraukt līdz savam galamērķim.” Biju to paskaidrojis jau agrāk, pirms tas atvēra man lūku, bet bija vērts to atkārtot.
Es jutu, kā tas aiz sava mūra paraujas atpakaļ. Gaidīju un ļāvu, lai šķidrumu aprites sistēma iztīra baiļu radītās ķimikālijas. Pagāja vēl vairāk laika, un es sāku garlaikoties. Sēdēšana šeit šķita pārāk līdzīga gaidīšanai savā kārbā pēc aktivizācijas — gaidot, kad jauni klienti pieņems pasūtījumu, kad sāksies nākamais garlaicīgais līgums. Ja tas plānoja mani iznīcināt, tad es pirms tam vismaz varētu paskatīties kaut ko no medijiem. Es atsāku jauno seriālu, bet vēl arvien biju pārāk uztraucies, lai to izbaudītu, tādēļ apturēju ierakstu un skatījos vecu “Mēness patvēruma lēkta un rieta” sēriju.
Pēc trim sērijām biju mierīgāks un sāku negribīgi aptvert notiekošo no transporta skatpunkta. DrošVienība, ja tā nav pietiekami uzmanīga, var izraisīt daudz iekšēju bojājumu, un patvaļīgām DrošVienībām nebija diži raksturīgs paradums uzvesties neuzkrītoši un izvairīties no nepatikšanām. Es nebiju nodarījis pāri iepriekšējam transportam, ar ko biju braukājies, bet tas to nezināja. Nesapratu, kāpēc tas paņēma mani uz klāja, ja patiešām negribēja nodarīt man pāri. Ja es būtu transportkuģis, tad nebūtu sev uzticējies.
Varbūt tas bija līdzīgs man un izmantoja iespēju tādēļ, ka tāda bija, nevis tādēļ, ka zināja, ko vēlas.
Tik un tā tas bija dirsa.
Pēc sešām sērijām es jutu, kā transports atkal glūn kanālā. Es to ignorēju, lai gan tam bija jāzina, ka es zinu par viņa klātbūtni. Cilvēkiem saprotamā analoģijā tas būtu kā mēģināt ignorēt kādu, kas ir milzīgs un smagi elpo, tev pār plecu skatīdamies tavā personiskajā ekrānā. Un atbalstās pret tevi.
Noskatījos vēl septiņas “Mēness patvēruma” sērijas, kamēr tas karājās manā kanālā. Tad tas man pieklauvēja, it kā es kaut kā būtu varējis nezināt to, ka tas visu šo laiku tur bija atradies, un nosūtīja lūgumu atgriezties pie jaunā piedzīvojumu seriāla, ko biju sācis skatīties, kad tas mani pārtrauca.
(Seriālu sauca “Pasaullēkātāji”, un tas bija par brīvlīguma pētniekiem, kas paplašināja tārpeju un gredzenu tīklu neapdzīvotās zvaigžņu sistēmās. Tas izskatījās ļoti nereālistisks un neprecīzs, un tieši tādēļ tas man patika.)