“Es iedevu tev visu savu mediju kopiju, ierodoties uz klāja,” teicu. Pat nedomāju runāt ar to kanālā kā ar savu klientu. “Vai tu vispār uz to paskatījies?”
Es pārbaudīju, vai tajā nav kaitīgu programmu un citu bīstamību.
Un ej dirst, es nodomāju un atgriezos pie “Mēness patvēruma”.
Pēc divām minūtēm tas atkārtoja klauvējienu un lūgumu.
Teicu: “Skaties pats.”
Es mēģināju. Man ir daudz vieglāk skatīt mediju saturu caur tavu filtru.
Tas man sajauca prātu. Nesapratu, kur ir problēma.
Transportbots paskaidroja: Kad mana komanda atskaņo mediju saturu, es nespēju izprast kontekstu. Cilvēku mijiedarbības un vides ārpus mana korpusa man ir lielākoties nezināmas.
Nu es sapratu. Tam vajadzēja nolasīt manu reakciju uz programmu, lai patiešām saprastu, kas notiek. Cilvēki izmantoja kanālu citādi nekā boti (un konstrukti), tādēļ, kad komanda atskaņoja medijus, viņu reakcijas nekļuva par daļu no datiem.
Man šķita savādi, ka transportam “Mēness patvērums”, kura darbība notika uz kolonijas, interesēja mazāk nekā “Pasaullēkātāji”, kas bija par liela pētnieciskā kuģa komandu. Varētu domāt, ka tas pārāk atgādinās darbu — es izvairījos no seriāliem par apskates komandām un raktuvēm —, bet varbūt tam bija vieglāk aptvert kaut ko pazīstamu.
Jutu kārdinājumu atteikt. Bet, ja tam vajadzēja mani, lai skatītos iecerēto seriālu, tad tas nedrīkstēja saniknoties un iznīcināt manas smadzenes. Turklāt ari es gribēju skatīties to seriālu.
“Tas nav reālistisks,” es teicu botam. “Tam nav jābūt reālistiskam. Tas ir stāsts, nevis dokumentāla filma. Ja tu par to sūdzēsies, tad es pārtraukšu skatīties.”
Es atturēšos no sūdzēšanās, tas atbildēja. (Iztēlojieties to vissarkastiskākajā iespējamajā tonī, un jums būs zināms priekšstats par to, kā tas izklausījās.)
Tā nu mēs skatījāmies “Pasaullēkātājus”. Tas nesūdzējās par reālisma trūkumu. Pēc trim sērijām tas kļuva uztraukts ikreiz, kad tika nobeigts nenozīmīgs varonis. Kad divdesmitajā sērijā tika nobeigts svarīgs varonis, man vajadzēja nopauzēt sēriju uz septiņām minūtēm, kamēr transports sēdēja kanālā, veikdams botu ekvivalentu blenšanai sienā, un izlikās, ka tam jāveic diagnostika. Tad pēc četrām sērijām varonis atgriezās starp dzīvajiem, un bots bija tik atvieglots, ka tam bija jānoskatās šī sērija trīs reizes, pirms tas spēja turpināt.
Viena no galvenajām sižeta līnijām sasniedza kulmināciju brīdī, kad pēc notiekošā varēja spriest, ka kuģi varētu katastrofāli sabojāt un tā apkalpi nogalināt vai ievainot, un transportam bija bail to skatīties. (Skaidrs, ka tas to tā neformulēja, bet jā, tam bija bail skatīties.) Tajā brīdī es biju pret to noskaņots daudzkārt labvēlīgāk, tādēļ ļāvu tam uzņemt sēriju pamazām, pa vienai līdz divām minūtēm.
Kad seriāls bija beidzies, tas vienkārši sēdēja, pat neizliekoties, ka nodarbojas ar diagnostiku. Tas tur sēdēja pilnas desmit minūtes, kas tik komplicētam botam nozīmē ļoti ilgu datu apstrādes laiku. Tad tas teica: Vēlreiz, lūdzu.
Tā nu es atkal palaidu pirmo sēriju.
Kad bijām noskatījušies “Pasaullēkātājus” vēl divas reizes, tas gribēja redzēt visus pārējos seriālus par cilvēkiem uz kuģiem. Lai gan pēc tam, kad trāpījām uz kādu, kas bija balstīts uz patiesiem notikumiem, kur kuģa korpusā radās sūce un dekompresijas rezultātā nomira vairāki komandas biedri (šoreiz uz pavisam), tas kļuva pārāk satraukts un man bija jāizveido satura filtrs. Lai tas varētu atjēgties, es piedāvāju “Mēness patvērumu”. Tas piekrita.
Pēc četrām sērijām tas iejautājās: Šajā stāstā nav DrošVienību?
Droši vien tas iedomājās, ka “Mēness patvērums” bija mans mīļākais seriāls tā paša iemesla dēļ, kā dēļ viņam patika “Pasaullēkātāji”. Es teicu: “Nē. Nav nemaz tik daudz seriālu ar DrošVienībām, un tad tās ir vai nu ļaundari, vai ļaundaru pakalpiņi.” Vienīgās DrošVienības izklaides medijos bija patvaļīgas un apņēmušās nobeigt visus cilvēkus, jo, pieņemu, tās bija aizmirsušas, kas būvēja labošanas kārbas. Dažās — sliktākajās — programmās DrošVienības reizēm piekopa seksu ar cilvēkiem. Tas bija savādi neprecīzi un turklāt anatomiski sarežģīti paveicams. Konstrukti ar cilvēku daļām, kas saistītas ar dzimumaktu, ir seksboti, nevis DrošVienības. Seksboticm nav iebūvētu ieroču, tā ka nav gluži tik viegli tos sajaukt ar DrošVienībām. (Turklāt DrošVienībām ir mazāk nekā nulle intereses par seksu ar cilvēkiem vai jebko citu, tur nu varat man ticēt.)
Tiesa gan, būtu bijis pagrūti parādīt vizuālā atainojumā reālistisku DrošVienību, kas nozīmētu rādīt to, kā tu stundām ilgi stāvi un garlaikojies līdz nāvei, kamēr nervozie klienti mēģina izlikties, ka tevis tur nav. Bet arī grāmatās DrošVienības nebija atainotas. Mans minējums ir, ka nevar izstāstīt stāstu no tādas lietas skatpunkta, kam, tavuprāt, nemaz nav skatpunkta.
Tas teica: Atainojums nav reālistisks.
(Ziniet, vienkārši iztēlojieties visu, ko tas saka, vissarkastiskākajā iespējamajā tonī.)
“Ir nereālistisks tēlojums, kas jauj tev aizmirsties, un nereālistisks, kas tev atgādina, ka visi no tevis baidās.” Izklaides kanālā DrošVienības bija tādas, kā klienti tās iedomājās: bezsirdīgas, slepkavnieciskas mašīnas, kas kuru katru mirkli un bez mazākā iemesla varēja kļūt patvaļīgas, tas nekas, ka tām bija vadības moduļi.
Transports to apdomāja 1,6 sekundes. Tad mazāk sarkastiskā tonī teica: Tev nepatīk tavas funkcijas. Es nesaprotu, kā tas ir iespējams.
Transportbota funkcija bija ceļošana pa kaut ko tādu, kas tam šķita kā bezgala fascinējoša kosmosa sajūta, un nodrošināt, ka visi tā pasažieri — cilvēki un ne tikai — ir drošībā tā metāla korpusā. Protams, ka tas nesaprata, kā var negribēt pildīt savu funkciju. Tā funkcija bija lieliska.
“Man patīk daļa manu funkciju.” Man patika aizsargāt cilvēkus un lietas. Man patika izprātot, kā varētu gudrāk aizsargāt cilvēkus un lietas. Man patika, ka man ir taisnība.
Tad kāpēc tu esi šeit? Tu neesi “brīvs bots", kas mēģina atrast savu aizbildni, kuram it kā nevarot vienkārši nosūtīt ziņu pa publisko saziņas līniju no tranzītgredzena, kuru mēs nupat atstājām.
Jautājums mani paņēma uz izbrīnu, jo es nebiju iedomājies, ka tas varētu interesēties par kaut ko citu, ne tikai sevi pašu. Vilcinājos ar atbildi, bet tas jau zināja, ka esmu DrošVienība, un zināja, ka vienkārši nevar pastāvēt tādi apstākļi, kuros mana klātbūtne šeit bija legāla un pieņemama. Tikpat labi tas varētu arī uzzināt, kas es esmu. Nosūtīju tā kanālā savu BrivTirgus Ostas jaunumu kopiju. “Tas esmu es.”
Dr. Mensa no PreservationAux komandas tevi nopirka un ļāva tev doties prom.
“Jā. Vai gribi vēlreiz noskatīties “Pasaullēkātājus”?” jau pēc mirkļa nožēloju, ka biju to pajautājis. Tas zināja, ka mēģinu novērst uzmanību.
Bet tas teica: Man nav atļauts, pieņemt neautorizētus pasažierus vai kravu, un man jau nācās modificēt savu žurnālu, lai noslēptu jebkādas tavas klātbūtnes pēdas. Mirklis vilcināšanās. Tā ka mums abiem ir noslēpums.
Man nebija iemesla to neteikt—ja nu vienīgi negribēju izklausīties pēc muļķa. “Es devos prom bez atļaujas. Viņa piedāvāja man mājas pie viņas Saglabāšanā, bet viņai mani tur nevajag. Viņiem tur nevajag Droš-Vienības. Un es... nezināju, ko gribu, vai es gribu doties uz Saglabāšanu, vai nē. Vai es gribēju aizbildni cilvēku — kas ir tikai cits vārds īpašniekam. Zināju, ka būtu vieglāk izbēgt no stacijas nekā no planētas. Tā nu es devos prom. Kāpēc tu man ļāvi kāpt uz borta?”
Iedomājos, ka varbūt varēšu novērst tā uzmanību, panākot, ka tas stāsta par sevi. Atkal kļūdījos. Tas teica: Mani māca ziņkāre par tevi, un kravas braucieni bez pasažieriem ir nomācoši. Tu atstāji viņus, lai dotos uz RaviHyral raktuvēm Q stacijā. Kāpēc?