“Es aizgāju, lai tiktu prom no BrīvTirgus Ostas, prom no uzņēmuma.” Tas gaidīja. “Kad man bija iespēja padomāt, nolēmu doties uz RaviHyral. Man ir kaut kas jāizpēta, un tā ir vislabākā vieta šim nolūkam.”
Man šķita, ka pētījumu pieminēšana varētu panākt, ka tas beidz jautāt, jo tas saprata, ko nozīmē pētījumi. Nē, nepaveicās. Tranzītgre-dzenā bija pieejami publisko bibliotēku ieraksti, kas var sūtīt un saņemt informāciju no planētu arhīviem. Kāpēc nepētīt tur? Man ir pieejams plašs arhīvs uz borta. Kāpēc neesi mēģinājis saņemt piekļuvi tam?
Es neatbildēju. Tas gaidīja veselas trīsdesmit sekundes, tad teica: Konstruktu sistēmas ir pēc būtības zemākas kvalitātes nekā attīstītu botu sistēmas, bet tu neesi stulbs.
Jā, labi, pats ej dirst, es nodomāju un palaidu izslēgšanās sekvenci.
TREŠĀ NODAĻA
Četras stundas vēlāk, kad sākās automātiskais uzlādēs cikls, es uztrūkos augšā. Transports nekavējoties teica: Tas bija bērnišķīgi un lieki.
“Ko tu zini par bērniem?” Tagad es biju vēl niknāks, jo tam bija taisnība. Izslēgšanās un laiks, ko pavadīju inertā stāvokli, būtu atvairījis cilvēku vai novērsis viņa uzmanību; transports tikai gaidīja, līdz varēs atsākt diskusiju.
Manā komandā ietilpst pasniedzēji un audzēkņi. Esmu uzkrājis daudz bērnišķīgas uzvedības piemēru.
Es tikai sēdēju un niknojos. Gribēju atriezties pie mediju skatīšanās, bet zināju, ka bots domās — tas nozīmē, ka es padodos un pieņemu to, ko nevaru mainīt. Visu manu eksistences laiku — vai vismaz tās eksistences daļas, kuras atceros — es to vien biju darījis, kā pieņēmis to, ko nevaru mainīt. Man tas bija apnicis.
Mēs tagad esam draugi. Nesaprotu, kādēļ tu neapspried savus plānus.
Tas bija tik satriecošs un aizkaitinošs paziņojums. “Mēs neesam draugi! Tiklīdz mēs devāmies ceļā, tu uzreiz sāki mani draudēt,” es norādīju.
Man bija jāpārliecinās, ka tu nesāksi mēģināt man kaitēt.
Es pamanīju, ka tas teica “nesāksi mēģināt”, nevis “nekaitēsi”. Ja to būtu uztraukuši mani plāni, tad tas vispār nebūtu laidis mani uz borta. Tas bija izbaudījis iespēju parādīt man, ka ir jaudīgāks nekā DrošVienība.
Ne jau nu ka viņš būtu kļūdījies, sakot “mēģināt”. Seriālu skatīšanās laikā es biju pamanījies veikt tā analīzi, izmantojot bota paša publiskajā kanālā pieejamās shēmas, kā arī līdzīgu transportkuģu specifikācijas, kas bija pieejamas tā datubāzes neaizsargātajās daļās. Biju izdomājis divdesmit septiņus dažādus veidus, kā to padarīt darbotiesnespējīgu, un trīs — kā to uzspridzināt. Bet abpusēja iznīcināšana nebija tas scenārijs, kas mani interesēja.
Ja es tikšu šim te cauri sveikā, tad nākamajam braucienam būs jāatrod patīkamāks, dumjāks transportkuģis.
Es nebiju atbildējis, un nu jau es zināju, ka to tas nespēja ciest. Tas teica: Es jau atvainojos. Vēl arvien neatbildēju. Tas piebilda: Mana komanda allaž uzskata mani par uzticamu.
Nevajadzēja ļaut tam skatīties visas tās “Pasaullēkātāju” sērijas. “Es neesmu tava komanda. Es neesmu cilvēks. Es esmu konstrukts. Kons-trukti un boti nevar uzticēties cits citam.”
Desmit dārgas sekundes tas klusēja, lai gan pēc tā, kā paaugstinājās tā kanāla aktivitāte, varēju noteikt, ka tas kaut ko dara. Sapratu, ka tas pārmeklē datubāzes, mēģinādams atrast iespēju apstrīdēt manu paziņojumu. Tad tas jautāja: Kāpēc ne?
Biju pavadījis ļoti daudz laika, izlikdamies, ka esmu pacietīgs, kad cilvēki uzdeva stulbus jautājumus. Man būtu vajadzējis labāk sevi kontrolēt. “Jo mums abiem jāseko cilvēku pavēlēm. Cilvēks varētu tev pateikt, lai tu iztīri man atmiņu. Cilvēks varētu pateikt, lai es iznīcinu tavas sistēmas.”
Biju domājis, ka tas iebildīs, ka es nekādi nevaru tam kaitēt, kas aizvestu visu sarunu citās sliedēs.
Bet tas teica: Tagad šeit nav cilvēku.
Es sapratu, ka esmu iebraucis strupceļā — transportkuģis izlikās, ka viņam ir nepieciešams mans paskaidrojums, lai tādejādi piespiestu mani pateikt to sev pašam. Nezināju, uz ko piktojos vairāk — uz sevi vai botu. Nē, es pilnīgi noteikti uz to piktojos vairāk.
Kādu bridi sēdēju un vēlējos atgriezties pie medijiem — jebkāda satura —, nevis domāt par to. Jutu, kā transports ir kanālā, kā gaidīja, vērodams mani ar pilnu uzmanību, neietverot tikai mikroskopisku koncentrēšanās daļu, kas bija nepieciešama, lai paturētu sevi kursā.
Vai bija nozīme tam, ka bots zina? Vai es baidījos, ka zināšana mainīs tā viedokli par mani? (Ciktāl varēju noprast, viņa viedoklis jau tā bija diezgan slikts.) Vai man patiešām rūpēja, ko viens dirslgs pētniecības transports domā par mani?
So jautājumu man nevajadzēja uzdot. Es jutu, kā mani pārņem vienaldzības vilnis, un zināju, ka man nevajadzētu to pieļaut. Ja sekošu savam plānam — ciktāl to var saukt par plānu —, tad nedrīkstēju būt vienaldzīgs. Ja ļaušu sev pārstāt domāt par citiem, tad kas zina, kur es beigās nonākšu. Braucot ar stulbiem transportiem un skatoties mediju saturu, līdz kāds mani notvers un varbūt pārdos atpakaļ uzņēmumam, vai arī nogalinās, lai savāktu neorganiskās daļas.
Teicu: “Kaut kad apmēram pirms 35 000 stundu es tiku nosūtīts līgumdarbā uz RaviHyral raktuvēm Q_stacijā. Šī norīkojuma laikā es kļuvu patvaļīgs un nogalināju lielu skaitu savu klientu. Manas atmiņas par notikušo ir daļēji izdzēstas.” DrošVienlbu atmiņas dzēšana vienmēr ir daļēja, jo mūsu galvās ir ari organiskas daļas. Atmiņas tīrīšana nevar izdzēst atmiņas no organiskiem nervu audiem. “Man jāzina, vai negadījums notika tādēļ, ka mans vadības modulis cieta katastrofisku kļūmi. Domāju, ka tā bija. Bet man ir jāzina pavisam droši.” Vilcinājos, bet, sūds ar visu, tas jau tāpat zināja visu pārējo. “Man jāzina, vai es uzlauzu savu vadības moduli, lai sāktu negadījumu.”
Nezinu, ko biju gaidījis. Zināju, ka DiPTs (t.i., Dirslgais pētniecības transports) bija vairāk pieķēries savai komandai nekā DrošVienības saviem klientiem. Ja tam nebūtu šādu jūtu pret cilvēkiem, ko tas pārvadāja un ar kuriem strādāja, tad tas nebūtu tā satraucies ikreiz, kad kaut kas notika ar “Pasaullēkātāju” varoņiem. Man nebūtu jāatfiltrē visi uz
patiesiem notikumiem balstītie seriāli, kur cilvēku komanda cieta zaudējumus. Zināju, kā tas jūtas, jo jutos tāpat ar Menšu un PreservationAux komandu.
Tas jautāja: Kāpēc tava atmiņa par notikušo tika iztīrīta?
Šo jautājumu es nebiju gaidījis. “Jo DrošVienības ir dārgas, un uzņēmums negribēja manis dēļ zaudēt vēl vairāk naudas, nekā jau bija zaudējis.” Gribēju knosīties. Gribēju pateikt kaut ko tik apvainojošu, ka tas liktu mani mierā. Patiešām gribēju beigt par to visu domāt un skatīties “Mēness patvērumu”. “Vai nu es viņus nogalināju kļūmes dēļ un tad uzlauzu vadības moduli, vai arī uzlauzu vadības moduli, lai varētu viņus nogalināt,” es teicu. “Tās ir vienīgās iespējas.”
Vai visi konstrukti ir tik neloģiski? Jautāja Dirsīgais pētniecības transports ar milzīgo procesora jaudu, kuram es metaforiski biju paturējis rociņu, kad to bija emocionāli satriecis izdomāts mediju seriāls. Pirms es paspēju to formulēt skaļi, transports turpināja: Sīs nav pirmās iespējas, kas jāapsver.
Man nebija ne jausmas, ko tas grib pateikt. “Labi, tad kas ir pirmās iespējas, kas jāapsver?”
Ka tas vai nu notika, vai nenotika.