Man bija jāpieceļas un jāpastaigā.
DiPTs to ignorēja un turpināja: Ja tas notika, vai tu biji notikušā iemesls, vai ari kaut kas no malas izmantoja tevi, lai tu to izraisītu? Ja kaut kas no malas lika tam notikt, tad kāpēc? Kas guva labumu no notikušā?
DiPTam, šķiet, ļoti patika šīs problēmas skaidrais izklāsts. Nezinu, vai es par to biju tādā sajūsmā. “Zinu, ka būtu varējis uzlauzt savu vadības moduli.” Parādīju uz savu galvu. “Es te atrodos tāpēc, ka uzlauzu moduli.”
Ja tas, ka tu vari uzlauzt vadības moduli, izraisīja negadījumu, kāpēc to pastāvīgi nepārbaudīja un nepamanīja uzlaušanas faktu?
Nebūtu jēgas uzlauzt moduli, ja es nevarētu apmuļķot standarta diagnostikas rīkus. Bet... Uzņēmums bija skops un paviršs, bet ne stulbs. Mani turēja apstrādes centrā pie korporatīvajiem birojiem. Tātad viņi nebija gaidījuši nekādas briesmas.
DiPTs teica: Tev taisnība tādā ziņā, ka nepieciešama turpmāka izpēte, lai varētu piln ībā izprast notikušo. Kāds ir tavs tālākais plāns?
Beidzu staigāt apkārt. Bots zināja, ko es plānoju tālāk. Doties uz RaviHyral, meklēt informāciju. Uzņēmuma datubāzē nebija nekā, kam es būtu varējis piekļūt, netiekot pieķerts, bet RaviHyral sistēmas varbūt nebūs tik labi aizsargātas. Un varbūt, ja es atkal ieraudzīšu šo vietu, manos cilvēka neironos kaut kas atmodīsies. (Es gan ne pārāk priecātos par šādu iespēju, ja tā notiktu.) Jutu, ka DiPTs atkal dara to pašu — uzdod man jautājumus, uz kuriem zina atbildes, lai varētu mani ievilināt slazdā un likt atzīt kaut ko tādu, ko negribēju atzīt. Nospriedu, ka izlaidīšu vidusposmu. “Ko tu gribi teikt?”
Tevi identificēs kā DrošVienību.
Tas nedaudz iekoda. “Es varu izlikties par uzlabotu cilvēku.” Uzlaboti cilvēki tik un tā tiek uzskatīti par cilvēkiem. Nezinu, vai ir uzlabotie cilvēki ar tik daudziem implantiem, ka tie izskatītos pēc DrošVienī-bas. Šķiet mazticams, ka cilvēks varētu vēlēties tik daudz implantu vai arī spētu izdzīvot pēc tik drausmīgiem ievainojumiem, kuru dēļ tie būtu nepieciešami. Bet cilvēki ir dīvaini. Lai nu kā tas nebūtu, es neplānoju ļaut kādam redzēt vairāk nekā absolūti nepieciešams.
Tu izskaties pēc DrošVienības. Tu kusties kā DrošVienība. Tas nosūtīja uz manu kanālu virkni attēlu, salīdzinot to, kā es pārvietojos pa gaiteņiem un kajītēm, ar dažādu komandas biedru ierakstiem tajās pašās vietās. Es biju atslābis un atvieglots, jo biju ticis prom no tranzītgredzena, bet nebūt neizskatījos atslābis. Es izskatījos pēc patrulējošas DrošVienības.
“Tranzītgredzenos neviens to neievēroja,” iebildu. Zināju, ka riskēju. Biju ticis tik tālu tāpēc, ka cilvēki un uzlabotie cilvēki komerctrans-porta gredzenos nebija redzējuši DrošVienības citādi kā vien izklaides kanālos vai ziņās, kur mēs vai nu galinājām nost cilvēkus, vai ari bijām saraustīti gabalos. Ja mani pamanītu kāds, kas jebkad strādājis ar ilgter-miņā pielīgtām DrošVienībām, pastāvēja liela iespēja, ka viņi saprastu, kas es esmu.
DiPTs parādīja karšu sarakstu. RaviHyral raktuves Q_stacijā atradās uz trešā lielākā gāzu milža mēness. Karte griezās, atklādama izgaismotas raktuves un atbalsta centrus, un ostu. Tajā bija tikai viena osta. Sīs iestādes izmanto DrošVienibas/ir izmantojušas DrošVienības. Tevi redzēs vadoši cilvēki, kas ir strādājuši ar DrošVienībām.
Riebjas, ka DiPTam ir taisnība. “Es tur neko nevaru darīt.”
Tu nevari mainīt savu konfigurāciju.
Jau kanālā varēju just tā skepsi. “Nē, nevaru. Paskaties DrošVie-nību specenes.”
DrošVienības nekad nemaina. Augoša skepse. Tas acīmredzot bija atradis visu savās datubāzēs atrodamo informāciju par DrošVienībām un asimilējis to.
“Nē. Seksbotus maina.” Vai vismaz tie, kurus biju manījis es, bija mainīti. Daži bija vairāk vai mazāk standarta Vienības ar dažām izmaiņām, citi bija radikāli atšķirīgi. “Bet to dara apstrādes centrā, remonta novietnēs. Lai kaut ko tādu paveiktu, man būtu vajadzīga medtelpa. Pilnvērtīga, nevis tikai avārijas komplekts.”
Tas paziņoja: Man ir pilnvērtīga medtelpa. Tajā var veikt izmaiņas.
Tā tas bija, bet pat tik laba medicīnas telpa kā DiPTam, kas varēja patstāvīgi veikt tūkstošiem procedūru ar cilvēkiem, nebūtu aprīkota ar programmatūru, kas fiziski mainītu DrošVienību. Es varētu to vadīt cauri procesam, bet tur slēpās pamatīga problēma. Manu organisko un neorganisko komponentu mainīšana radītu katastrofālu funkciju zudumu, ja es operācijas laikā nebūtu deaktivēts. “Teorētiski. Bet es nevaru darbināt aparatūru laikā, kad mani operē.”
Es varu.
Neko neteicu. Sāku atkal šķirot savu mediju saturu.
Kāpēc tu neatbildi?
Nu jau es pazinu DiPTu gana labi, lai zinātu, ka tas neliks mani mierā, tādēļ pateicu tiešā tekstā. “Tu gribi, lai es uzticu tev savas konfigurācijas maiņu, kamēr es pats esmu inerts? Kad esmu bezpalīdzīgs?”
Tam pietika nekaunības izklausīties aizvainotam. Es palīdzu savai komandai daudzās procedūrās.
Piecēlos, staigāju šurpu turpu, divas minūtes blenzu sienā, tad veicu diagnostiku. Beidzot noprasīju: “Kādēļ tu gribi man palīdzēt?”
Es esmu pieradis palīdzēt savai komandai ar liela apjoma datu analīzi un daudziem citiem eksperimentiem. Atrodoties transportkuģa režīmā, neizmantotā kapacitāte mani nomāc. Tavu problēmu risināšana ir interesants nestandarta domāšanas vingrinājums.
“Ak tad esi nogarlaikojies? Es būtu labākā spēļmantiņa, kas tev jebkad bijusi?” Kad es biju uzņēmuma inventārs, būtu atdevis visu par divdesmit vienu ciklu nenovērotas dīkstāves. DiPTs manī neizraisīja līdzjūtību. “Ja esi nogarlaikojies, paskaties mediju saturu, ko tev iedevu.”
Es apzinos, ka tavā gadījumā uz spēles ir tevis kā patvaļīgas Vienības izdzīvošana.
Jau sāku to izlabot, bet tad apklusu. Es nedomāju par sevi kā par “patvaļīgu”. Biju uzlauzis savu vadības moduli, bet turpināju sekot pavēlēm, vismaz lielākajai daļai no tām. Es nebiju aizbēdzis no uzņēmuma, Dr. Mcnsa bija mani legāli nopirkusi. Lai gan es biju pametis viesnīcu bez viņas atļaujas, viņa man ari nebija teikusi, lai nedodos prom. (Jā, zinu, ka pēdējais gan pārāk nebalsta manu argumentāciju.)
Patvaļīgas vienības nogalina savus klientus — cilvēkus un uzlabotos cilvēkus. Es... biju reiz to darījis. Bet ne pēc savas gribas.
Man bija jānoskaidro, vai tas ir vai nav bijis pēc manas gribas.
“Mana izdzīvošana nav uz spēles, ja es turpinu braukāt ar neaizņemtiem transportkuģiem.” Un iemācos izvairīties no dirsīgajiem, kas grib man draudēt un apšaubīt visas manas izvēles, un mēģināt pierunāt mani ielīst medtelpā, lai varētu nodarboties ar eksperimentālām operācijām.
Vai tas ir viss, ko vēlies? Vai tad nevēlies atgriezties pie savas komandas?
Ne pārāk pacietīgi atbildēju: “Man nav komandas.”
Tas man nosūtīja jaunumos publicēto attēlu, kuru biju viņam iedevis — PreservationAux grupas bildi. Visi bija pelēkajos formas tērpos un smaidīja grupas attēlam, kas tika uzņemts līguma sākumā. Vai tā nav tava komanda?
Nezināju, ko atbildēt.
Biju pavadījis tūkstošiem stundu, skatoties vai lasot par — un jūtot simpātijas pret — izdomātu cilvēku grupām medijos. Tad biju nonācis pie īstu cilvēku grupas, uz kuriem es skatījos un kas man patika, un tad kāds mēģināja viņus nogalināt, un, aizsargājot viņus, man nācās atklāt, ka biju uzlauzis savu vadības moduli. Tā nu es devos prom. (Jā, es zinu, ka tas viss bija sarežģītāk.)
Mēģināju izdomāt, kāpēc nevēlējos mainīt savu konfigurāciju, pat ja tas palīdzētu man sevi aizsargāt. Varbūt tas bija tāpēc, ka to cilvēki darīja ar seksbotiem. Es biju slepkabots, tātad mani standarti bija augstāki?