Es negribēju izskatīties vēl vairāk pēc cilvēka kā tagad. Pat tad, kad es vēl biju bruņās, tiklīdz mani PrescrvationAux klienti bija ieraudzījuši manu cilvēka seju, viņi gribēja izturēties pret mani kā pret personu. Lika man lidot divplākšņa komandas kajītē, iesaistīja mani savās plānošanas sapulcēs, runāja ar mani. Par manām jūtām. To es nespēju izturēt.
Bet man vairs nebija bruņu. Mans izskats, mana spēja izlikties par uzlabotu cilvēku — tām bija jābūt manām jaunajām bruņām. Tas neizdosies, ja es nevarēšu veiksmīgi izlikties starp cilvēkiem, kuri zina, kādas ir DrošVienības.
Bet tas šķita bezjēdzīgi, un es jutu, kā tuvojas vēl viens “man vienalga” vilnis. Kāpēc man par to būtu jāuztraucas? Man patika cilvēki, man patika skatīties uz viņiem izklaides kanālā, kur viņi nevarēja ar mani komunicēt. Kur tas bija droši. Gan man, gan viņiem.
Ja es būtu devies atpakaļ uz Saglabāšanu kopā ar Dr. Menšu un pārējiem, viņa varētu sniegt drošību man, bet vai es tiešām varēju sniegt viņai drošību no manis?
Savas fiziskās konfigurācijas izmaiņas šķita radikāls solis. Bet arī vadības moduļa uzlaušana bija radikāls solis. Arī aiziešana no Dr. Mensas.
DiPTs gandrīz lūdzošā tonī teica: Es nesaprotu, kāpēc šī ir grūta izvēle.
Arī es nezināju, bet negrasījos to teikt.
Vajadzēja divus ciklus, lai to apdomātu. Es ar DiPTu nerunāju par to — vai par jebko citu —, bet mēs turpinājām kopā skatīties medijus, un tas nodemonstrēja negaidītu pašsavaldīšanos, nemēģinot sākt ar mani diskusiju.
Zināju, ka līdz šim man bija paveicies. Uz transporta, ko tiku izmantojis, lai pamestu BrīvTirgus Ostu, biju salīdzinājis sevi ar cilvēku ierakstiem, mēģinot noteikt, kādi faktori varētu sekmēt apjausmu, ka es esmu DrošVienība. Visvieglāk maināmā uzvedība bija nemierīgas kustības. Cilvēki un uzlabotie cilvēki stāvot pārnes svaru, viņi reaģē uz pēkšņām skaņām un spilgtu gaismu, viņi kasās, viņi piekārto matus, viņi grābājas pa kabatām un somām, lai pārbaudītu, vai tur ir priekšmeti, kurus viņi paši tur iepriekš ir ielikuši un tātad zina, ka tie tur ir.
DrošVienības nekustas. Mūsu parastais uzvedības veids ir stāvēt un blenzt uz to, ko sargājam. Daļēji tas ir tāpēc, ka mūsu neorganiskajām daļām nav vajadzīga kustība tā, kā tas ir nepieciešams organiskām daļām. Bet lielākoties tas tā ir tādēļ, ka mēs negribam pievērst sev uzmanību. Jebkāda neparasta kustība var likt cilvēkam nodomāt, ka ar tevi kaut kas nav kārtībā, kas izraisīs vēl vairāk aizdomu. Ja esi trāpījis uz draņķīgu līgumu, tad cilvēki var likt CentrSistēmai izmantot tavu vadības moduli, lai tevi imobilizētu.
Jau iepriekš, kad biju izpētījis cilvēku kustības, uzrakstīju sev nedaudz koda, kas liktu man stāvēšanas laikā periodiski veikt nejaušas kustības. Mainīt manu elpošanu atkarībā no gaisa kvalitātes izmaiņām. Mainīt manas gaitas tempu, nodrošināt to, ka es reaģēju uz stimuliem fiziski, nevis tikai noskenēju un reģistrēju. Šis kods bija dabūjis mani cauri otrajam tranzītgredzenam. Bet vai es tikšu sveikā cauri gredzenā vai raktuvēs, kur apgrozās cilvēki, kas bieži redzējuši DrošVienības vai strādājuši ar tām?
Es nedaudz pielaboju kodu un lūdzu, lai DiPTs ieraksta manu pārvietošanos pa tā koridoriem un telpām. Centos panākt, ka izskatos pēc cilvēka, cik vien tas iespējams. Esmu pieradis just mentālu neveiklību cilvēku vidū, un es izmantoju šo sajūtu, mēģinot to izpaust fiziskās kustībās. Jutos diezgan apmierināts ar rezultātu. Līdz ieskatījos ierakstos un salīdzināju tos ar DiPTa ierakstiem, kuros bija redzama komanda, kā arī manis paša ierakstiem ar citām DrošVienībām.
Vienīgais, ko es šeit piemuļķoju, biju es pats.
Izmaiņas kustībās lika man izskatīties vairāk pēc cilvēka, bet manas proporcijas bija tieši tādas pašas kā citām DrošVienībām. Es kustējos gana labi, lai pieviltu cilvēkus, kas mani nemeklēja, jo cilvēki tiecas ignorēt nestandarta uzvedību publiskās vietās, kur notiek blīva kustība. Bet ikviens, kas censtos mani atrast, kas zinātu, ka pastāv iespēja satikt patvaļīgu DrošVienību, droši vien nebūtu apmānāms, un elementāra skenēšana, kalibrēta, lai atrastu DrošVienības izmēru, garumu un svaru, noteikti atrastu mani.
Tā bija loģiska izvēle, tā bija acīmredzama izvēle, un es labprātāk novilktu savu cilvēka ādu nekā to darītu.
Man tas būs jādara.
Pēc ilgām diskusijām mēs vienojāmies, ka visvienkāršāk veicamās izmaiņas ar vislabākajiem rezultātiem būtu noņemt divus centimetrus no manām rokām un kājām. Tas neizklausās pēc lielām pārmaiņām, bet tās nozīmētu, ka manas fiziskās proporcijas vairs neatbilstu Vienības standartam. Tas mainītu veidu, kā es staigāju, to, kā es kustējos. Tas izklausījās jēgpilni, un es tam piekritu.
Tad DiPTs paziņoja, ka mums vajadzētu arī mainīt manu organisko daļu vadības kodu, lai uz tām augtu apmatojums.
Mana pirmā reakcija bija “ej ka tu dirst”. Man bija mati uz galvas un uzacis — tā bija daļa no DrošVienību konfigurācijas, kas līdzinājās seks-botiem, lai gan vadības kods panāca, ka DrošVienības galvas mati ir īsi, lai tic netraucētu bruņām. Konstruktu tēla ideja ir tāda, ka mēs izskatāmies pēc cilvēkiem, lai no mūsu izskata klientiem nerastos nepatīkamas sajūtas. (Būtu varējis paskaidrot uzņēmumam: fakts, ka DrošVienības ir baisas slepkavošanas mašīnas, patiesībā dara cilvēkus nervozus neatkarīgi no tā, kā mēs izskatāmies, bet manī jau neviens neklausās.) Bet pārējā manis daļa bija bez matiem.
Pateicu DiPTam, ka man patīk, kā ir, un lieks apmatojums tikai pievērstu papildu uzmanību. Tas atbildēja, ka bija domājis smalkos, retos matiņus, kas atradās uz cilvēku ādas. DiPTs bija veicis analīzi un izvedis sarakstu ar bioloģiskām pazīmēm, kuras cilvēki varētu zemapziņā pamanīt. Mati bija vienīgā, ko mēs varējām radīt, mainot pamata kodu, un DiPTs minēja, ka tas padarītu savienojumus starp organiskajām un neorganiskajām manu roku, kāju, krūšu un muguras daļām līdzīgākus uzlabojumiem — neorganiskajām daļām, ko cilvēki implantēja medicīnisku vai citu iemeslu dēļ. Norādīju, ka daudzi cilvēki un uzlaboti cilvēki noņem matus no ķermeņa higiēnas vai kosmētisku apsvērumu dēļ, vai tādēļ, ka kurš, ellē, tos tur varētu gribēt. DiPTs atteica, ka cilvēkiem nav jāuztraucas par to, ka viņi tiks noturēti par DrošVienībām, tā ka viņi ar saviem ķermeņiem varēja darīt, kas vien viņiem ienāk prātā.
Es vēl arvien gribēju strīdēties, jo tajā brīdī negribēju piekrist visam, ko piedāvāja DiPTs. Bet šīs bija nelielas izmaiņas salīdzinājumā ar to, ka man no rokām un kājām tiks izņemti divi centimetri sintētiska kaula un metāla, kā arī tiks mainīts kods, kas norāda organiskajām daļām, kā apaugt šim kaulam.
DiPTam bija alternatīvs — radikālāks — plāns, kas ietvēra ar dzimumdzīvi saistītu daļu piešķiršanu, un es paziņoju, ka tas vispār nav apspriežams. Man nebija nekādu ar seksu saistītu daļu, un man tas patika. Biju redzējis, kā cilvēki nodarbojas ar seksu izklaides kanālos, kā arī strādājot līgumdarbus, kad man bija jāieraksta viss, ko klienti teica vai darīja. Nē, paldies, nē. Nē.
Bet es lūdzu tam mainīt datu portu manā skaustā. Tas bija ievainojams punkts, un es negribēju palaist garām iespēju tikt ar to galā.
Kad bijām vienojušies par procesu, es stāvēju pie operāciju zāles durvīm. MedSistēma bija nupat sterilizējusies un sagatavojusies, gaisā vēdīja spēcīgs baktericīdu aromāts, atgādinot man par katru reizi, kad biju ienesis šādā istabā ievainotu klientu. Domāju par visiem veidiem, kā šis var noiet greizi, un visām briesmīgajām lietām, ko DiPTs varētu ar mani izdarīt, ja vien gribētu.