Pirms došanās uz Ganakas šahtu man būs jāsaprot, kur tā atrodas. Mani turp būtu aizveduši kā kravu, un man nebija atmiņu par šo ceļojumu — ari ne daļēji izdzēstu.
Sāku pārmeklēt atlikušo informācijas komplekta daļu, meklējot sarakstus. Man būs jāatrod atspoles kuģis no tranzltgredzena uz Ravi-Hyral ostu. Tas būtu āķīgs uzdevums. Nu, viss tas pasākums būtu āķīgs. Spriežot pēc informācijas, kas bija norādīta pie pārvadājumu grafika, uz atspolēm ļāva kāpt tikai cilvēkiem ar darbinieka apliecībām vai ari atļaujām no raktuvju vai apkalpošanas uzņēmumiem. Šeit nebija tūrisma, neviens ne ieradās, ne aizgāja, ja nesaņēma oficiālu atļauju no kāda mēness raktuvju īpašnieka vai nolīgta uzņēmuma. Tā kā es nebiju persona un man nebija darbinieka apliecības, man būs jāuzlauž kāda kravas atspole...
DiPTs vēl arvien turpināja iegūt datus no stacijas kanāla. Man ir ieteikums,, viņš paziņoja un parādīja virkni privātsludinājumu. Biju tos redzējis BrīvTirgus Ostas kanālā un pēdējā tranzītgredzenā, bet nebiju pievērsis tiem uzmanību. DiPTs iezīmēja vienu darba piedāvājumu pagaidu pozīcijai drošības darbinieka amatā tehnologu grupai, kas šeit atradās uz ierobežota līguma pamata.
“Kas ir?” es jautāju DiPTam. Nesapratu, kāpēc viņš man to rāda.
Ja šī grupa tevi nolīgtu, tad tev būtu darbinieka apliecība, kas ļautu aizbraukt uz raktuvēm.
“Nolīgt.” Man bija bijuši tik daudzi līgumi, ka es nespēju tos visus atcerēties (es to domāju burtiski; daudzi no tiem bija pirms atmiņas dzēšanas), bet neviens nebija brīvprātīgi izvēlēts. Uzņēmums izvilka mani no kravas telpām, parādīja klientam un tad iepakotu iebāza kravas tilpnē. “Tu esi jucis?”
Mana komanda katram ceļojumam nolīgst konsultantus. DiPTs šķita nepacietīgi gaidām, kad es viņu uzslavēšu par šo ģeniālo domu. Tā ir vienkārša procedūra.
“Jā — cilvēkiem un uzlabotiem cilvēkiem.” Es vilcinājos. Man būtu jākomunicē ar cilvēkiem kā uzlabotam cilvēkam. Es zinu, ka tieši tam it kā bija domāta manas konfigurācijas maiņa, bet biju iedomājies, ka šī komunikācija notiktu attālināti vai arī pārpildīta tranzītgrcdzena ejās. Komunikācija nozīmēja runāšanu un acu kontaktu. Es jau jutu, kā krītas mana veiktspēja.
Tas būs vienkārši, DiPTs uzstāja. Es tev palīdzēšu.
Jā, milzīgais transportbots palīdzēs konstruktam, DrošVienībai, izlikties, ka tas ir cilvēks. Viss ies kā smērēts.
Kad DiPTs bija iegājis ostā un tranzītgredzena botu vadītie velkoņi noņēma kravas moduļus, tas atvēra man slūžas, un es ieslīdēju izkāpšanas zonā. Tas bija iedevis man pieeju savam saziņas kanālam, lai varētu uzturēties manā kanālā, kamēr būšu tranzītgredzenā. DiPTs apgalvoja, ka var man palīdzēt, un, lai gan es par to šaubījos, vismaz man būtu sabiedrība. Dodoties prom no DiPTa slūžu sniegtās drošības, mana veiktspēja atkal nokritās līdz 96 procentiem. Pieslēdzos stacijas izklaides kanāliem, lai saņemtu jaunas lejupielādes, kas varētu palīdzēt man nomierināties.
Jau biju nosūtījis ziņu sociālā kanāla vietnei, piesakoties uz sludinājumu, un saņēmis atbildi ar vietu un laiku. Pēdējā reizē, kad biju sarunājis tikšanos ar cilvēkiem, viņi bija nolaupījuši Menšu un uzspridzinājuši mani, tā ka tā. Diez vai šis būs sliktāk.
Uzlauzu ceļu cauri izkāpšanas zonas drošības kontrolei un nonācu gredzena galvenajā zālē. Salīdzinājumā ar iepriekšējo tranzītgredzenu un BrivTirgus Ostu tā bija praktiski un pieticīgi iekārtota. Nekādu dārziņu kapsulās, nekādu hologrāfisku skulptūru, nedz arī lielu holoekrānu, kuros reklamētu visdažādākos kuģu remonta, kravas pārvadāšanas un citus uzņēmumus; nekādu automātu ar jaunām, spožām saskarnēm. Šeit arī nebrauca lieli pasažieru transportkuģi, tādēļ nebija ne tuvu tik liels pūlis — ne cilvēku, ne botu ziņā. DiPTa ideja sāka izskatīties mazāk pēc stulbas riskēšanas un vairāk pēc nepieciešamības. Iekļauties šeit būtu grūtāk, ja ikviens te atradās tikai pa ceļam uz vai no mēness raktuvēm. DiPTs kanālā sacīja: Es taču teicu.
Satikšanās vieta bija ēdināšanas sektors galvenajā zālē. Tas bija milzīgs, caurspīdīgs burbulis zāles otrajā stāvā, no kura varēja redzēt zemāk esošos tiltiņus un tirgus letes. Iekšā bija vairāki atvērti līmeņi ar galdiem un krēsliem, un 40 procentus no ēdināšanas vietas aizņēma cilvēki un uzlaboti cilvēki. Ejot tai cauri, brīdi pa brīdim sajutu drona ievibrēšanos, bet neviens man nepieklauvēja. Gaisā vēdīja ēdiena aromāti un apreibinošu vielu skāņās smaržas. Necentos to visu analizēt un identificēt; biju pārāk satraucies un centos izskatīties pēc uzlabota cilvēka.
Cilvēki, kuri man bija jāsatiek, bija atsūtījuši attēlu, lai es varētu viņus atrast. Viņu bija trīs, visiem mugurā bija variācijas par darba tērpu tēmu, nekādu logotipu. Žigla meklēšana bija novedusi pie viņu ierakstiem tranzītgredzena sociālajā kanālā. Viņi bija sevi reģistrējuši kā neatkarīgus viesstrādniekus, bet tur sevi varēja reģistrēt, kā vien ienāk prātā, jo identitāte netika pārbaudīta. Divas bija sievietes, viena bija tercera — tas bija dzimtes apzīmējums, ko izmantoja nepolitisku vienību grupa, kas bija pazīstama kā Divarti kopa.
(Lai vienotos par tikšanos, man arī bija jāveic ieraksti sociālajā kanālā. Sistēma ārkārtīgi viegli padevās uzlaušanai, tādēļ biju izveidojis ierakstu ar atpakaļejošu datumu, kas radīja iespaidu, ka biju ieradies ar
iepriekšēju pasažieru transportkuģi. Profesiju biju ierakstījis kā “drošības konsultantu”, un dzimumu kā nenoteiktu. DiPTs, izliekoties par savu kapteini, sniedza man darba devēja rekomendāciju.)
Pamanīju viņas pie galdiņa netālu no burbuļa, kas slējās pāri zālei. Viņas saspringti sačukstējās un, spriežot pēc ķermeņa valodas, bija nervozas. Tuvojoties ātri noskenēju viņas — nekādu ieroču pazīmju, tikai nelieli enerģijas avoti personisko kanāla saskarņu darbināšanai. Vienai bija implants, bet tas bija tikai pamatlīmeņa rīks darbam kanālā.
Tuvojoties gredzenam, biju šo daļu izmēģinājis ar DiPTu, ierakstot savu uzvedību un pēc tam kopīgi to analizējot. Teicu sev, ka varu to paveikt. Izmantoju savu labāko neitrālo sejas izteiksmi — to, ko liku lietā, kad bija pamanīta palielināta lejupielādes aktivitāte un apstrādes centra pārvaldnieks vainoja pie tās cilvēkus, tehniķus. Piegāju pie galdiņa un teicu: “Sveiki.”
Visas trīs sarāvās. “Ē, sveiki,” tercera, attapusies pirmā, atbildēja.
Izmantoju drošības kameras kanālu, lai varētu sevi vērot un pārliecinātos, ka mana sejas izteiksme bija labi kontrolēta. Turklāt bija vieglāk runāt ar cilvēkiem, skatoties uz tiem caur kamerām. Es labi zināju, ka šī distances izjūta ir pilnīgi iluzora, bet man tā bija nepieciešama. Sacīju: “Mēs bijām norunājuši tikšanos. Esmu Ēdens, drošības konsultants.” Labi, jā, tāds vārds bija vienam no “Mēness patvēruma” varoņiem. Jūs tas droši vien nepārsteidz.
Tercera nokremšļojās. Tiņai bija violeti mati un sarkanas uzacis, kas spilgti iezīmējās pret gaiši brūno ādu. “Es esmu Rāmi, tās ir Tapana un Maro.” Tiņa nervozi padīdījās un papliķēja pa tukšo krēslu.
DiPTs, kurš veica datu izguvi daudzkārt ātrāk nekā es, žigli veica meklēšanu un informēja mani, ka daudzās cilvēku kultūrās tas bija uzaicinājums apsēsies. Man sēžoties, tas stāstīja par šī žesta etimoloģiju. Jums varētu šķist, ka DrošVienība, kas vairākas reizes ir sašauta gabalos, uzspridzināta, dabūjusi iztīrītu atmiņu un vienreiz negadījuma