rezultātā daļēji izjaukta, šādos apstākļos būtu krietni tālu no krišanas panikā. Jūs kļūdītos.
Rāmi piebilda: “Ē, es īsti nezinu, ar ko sākt.” Tapana viņu pabikstīja, šķietami sniegdama morālu atbalstu. Ap Tapanas galvu bija apvītas daudzkrāsainas bizes, ausī iesprausta zila, dārgakmenim līdzīga saskarne, un viņas āda bija nedaudz tumšāka nekā Rāmi. Maro āda bija ļoti tumša, viņai bija sudrabkrāsas matu pušķīši, un viņa bija gandrīz tik skaista, ka varētu būt izklaides medijos. Man ļoti slikti padodas noteikt cilvēku vecumu, jo tas nav starp tām nedaudzajām lietām, kas rūp. Turklāt lielākā daļa manas pieredzes ir saistīta ar cilvēkiem izklaides kanālos, un tie nekādā veidā nav līdzīgi tiem, ko var sastapt realitātē. (Viens no daudzajiem iemesliem, kāpēc neesmu sajūsmā par realitāti.) Bet es domāju, ka visas trīs varētu būt jaunas. Ne bērni, bet varbūt ne pārāk tālu no pusaudža gadiem.
Viņas skatījās uz mani, un es sapratu, ka man būs jāpalīdz. Piesardzīgi teicu: “Jūs gribat nolīgt drošības konsultantu?”
Rāmi izskatījās atvieglota: “Jā, mums nepieciešama palīdzība.” Maro pameta skatu apkārt un teica: “Varbūt mums nevajadzētu sarunāties šeit. Vai ir kāda cita vieta, kurp varam doties?”
Nokļūšana šeit bija bijusi pietiekami stresaina, un es negribēju tūlīt doties kaut kur citur. Žigli skenēju apkārni, meklējot dronus, tad radīju kļūmi savienojumā starp restorānu un tranzītgredzena drošībniekiem. Satvēru kameras un parādīju DiPTam, ko no tā vēlos. Bots pārņēma vadību un izrediģēja mani no sistēmas ierakstiem, kā arī no sistēmas izgrieza kameru, kas ierakstīja galdiņu. Es atjaunoju sakarus ar gredzena galveno drošības sistēmu, kas īsajā laika posmā, ko šeit pavadīsim, nepamanīs trūkstošo kameras kanālu. Paziņoju: “Viss kārtībā. Mūs neieraksta.”
Viņas blenza uz mani. Rāmi ieteicās: “Bet tur ir drošības... Vai tu kaut ko izdarīji?”
“Esmu drošības konsultants,” atkārtoju. Mans panikas līmenis sāka kristies galvenokārt tāpēc, ka viņas bija tik acīmredzami nervozas. Cilvēki nervozē manā klātbūtnē, jo es esmu baiss slepkabots, un es nervozēju, jo viņi ir cilvēki. Bet es zināju, ka cilvēki var būt nervozi un piesardzīgi cits cita klātbūtnē arī situācijās, kas nav saistītas ar cīņu vai pretējiem uzskatiem — arī realitātē, ne tikai stāstos. Šķita, ka šis bija tas gadījums — bet man tas ļāva iztēloties, ka viss notiek kā parasti tajos retajos gadījumos, kad klienti lūdza manu padomu drošības jautājumos.
Daļa no mana darba kā DrošVicnībai bija sniegt klientiem padomu, kad tie to lūdza, tā ka teorētiski es biju tas, kam ir pilna informācija par drošību. Nebija gan tā, ka daudzi šādu padomu būtu lūguši vai klausījuši, ko saku. Ne jau nu tā, ka es par to justos sarūgtināts vai kas.
Izskatījās, ka uz Tapanu tas ir atstājis iespaidu. “Tad tu esi šķeltais, ja?” Viņa pasita sev pa skaustu, norādot uz vietu, kur bija mans datu ports. “Tev ir uzlabojumi? Papildu pieeja kanālam?”
“Šķeltais” bija neformāls apzīmējums uzlabotam cilvēkam, biju to dzirdējis izklaides kanālā. Atbildēju: “Jā.” Tad piebildu: “Un ne tikai.” Rāmi sarkanās uzacis saprotoši pacēlās. Arī uz Maro tas bija atstājis iespaidu, viņa teica: “Es nezinu, vai varam atļauties... Mūsu konts ir... Ja mēs saņemsim atpakaļ datus, tad...”
Rāmi atkal uzņēmās vadību. “Tad mums būtu daudz, ko tev samaksāt.”
DiPTs, kurš acīmredzot bija ļoti aizrāvies ar darba scenāriju, sāka pārmeklēt publiskos kanālus, lai uzzinātu, kādu samaksu parasti saņem privāti drošības konsultanti. Atgādināju sev, ka cenšos izlikties, ka neesmu DrošVienība, tādēļ nebūtu nekas neparasts uzdot viņiem jautājumus. Nolēmu, ka sākšu ar pamatinformāciju. “Kādēļ jūs vēlaties mani algot?” Rāmi paskatījās uz abām pārējām, saņēma piekrītošus mājienus un nokrekšķinājās. “Mēs strādājām uz RaviHyral pie Ticisijas Izrakumiem — tas ir viens no mazajiem Umro nolīgtajiem uzņēmumiem. Nodarbojamies ar iežu izpēti un tehnoloģiju attīstību.” Tina izskaidroja, ka viņi ir tehnologu kopiena — pavisam septiņi, plus apgādājamie —, kas kopā ceļo no viena darba līguma pie nākamā. Pārējie gaidīja viesnīcā, bet Rāmi, Maro un Tapana bija nosūtītas rīkoties grupas vārdā. Jutu atvieglojumu, uzzinot, ka viņu pieredze raktuvēs bija saistīta ar tehnoloģijām un izpēti — tad, kad mani izīrēja darbam raktuvēs, tehņi parasti atradās birojos prom no raktuvju šahtas vai blakus tai, un mēs ar tiem nesaskārāmies, ja vien viņi neapreibinājās un nemēģināja cits citu nogalināt, kas notika samērā reti.
“Tleisijas noteikumi bija lieliski,” Tapana piebilda, “bet varbūt pārāk labi, ja saproti domu.”
DiPTs veica īsu izpēti un sniedza viedokli, ka pēdējais bija izteiciens. Es atbildēju, ka zināju ari bez viņa.
Rāmi turpināja: “Mēs parakstījām līgumu, jo tas sniegtu mums laiku nodarboties pašiem ar saviem darbiem. Mums bija ideja, ka varētu attīstīt jaunu sistēmu, kā noteikt svešo sintētiku klātbūtni. RaviHyral ir daudz reģistrētu depozītu, tādēļ šī ir lieliska vieta izpētei.”
Svešie sintētiķi ir elementi, ko aiz sevis atstājušas citplanētiešu civilizācijas. Noteikt atšķirību starp tiem un dabiski atrodamiem elementiem, kas līdz šim nav tikuši identificēti, bija plaši zināma raktuvju problēma. Līdzīgi kā citplanētiešu civilizācijas/kolonijas paliekas, kuru bija atklājuši GrayCris manā iepriekšējā īres līgumā, tos nedrīkstēja izmantot komerciāli. Tas bija viss, kas man jebkad bija bijis jāzina, jo visi mani darbi, kuros bija darīšana ar citplanētiešu atstātām vielām, ietvēra vienīgi to, ka es tur stāvēju un sargāju cilvēkus, kas ar tām strādāja. (DiPTs mēģināja man to visu izskaidrot, un es teicu, lai pataupa vēlākam — man jākoncentrējas.)
Rāmi teica: “Darbs veicās raiti, bet tad pēkšņi mūsu grupu bez brīdinājuma atlaida, un viņi paņēma mūsu datus...”
Tapana savēcināja rokas. “Visu mūsu darbu! Tam nebija nekāda sakara ar līgumdarbu..."
Maro noslēdza: “Principā Tleisija to nozaga un izdzēsa no mūsu ierīcēm svaigāko versiju. Mums bija iepriekšējo variantu kopijas, bet bijām zaudējuši visu neseno darbu.”
Rāmi piebilda: “Mēs iesniedzām sūdzību Umro, bet viņi jau veselu mūžību to apstrādā, un mēs nezinām, vai tas vispār pie kaut kā novedīs.”
Es noteicu: “Izklausās, ka ar šo problēmu jums būtu jāvēršas pie jurista.” Tas nebija nekas neparasts. Mans uzņēmums arī veica datu ievākšanu, bet nebija ne tik atklāts, ne neveikls, lai izdzēstu darbu no sākotnējo autoru ierīcēm. Ja tas to būtu darījis, tad datu autori vairs neielaistos ar viņiem nodrošinājuma līgumos, kas savukārt liegtu uzņēmumam pieeju jebkam, pie kā klienti strādātu vēlāk.
“Mēs apsvērām jurista algošanu,” Rāmi atbildēja. “Bet neesam arodbiedrībā, tādēļ tas būtu dārgi. Un tad vakar Tleisija beidzot atbildēja uz mūsu petīciju un teica, ka mēs varam atgūt dokumentus, ja atdosim avansu. Mums jādodas uz RaviHyral, lai to izdarītu.” Tiņa atslīga atpakaļ krēslā. “Tāpēc mēs vēlējāmies nolīgt tevi.”
Tas sāka izklausīties loģiski. “Jūs neuzticaties Tleisijai.”
“Mēs tikai gribam, lai kāds ir ar mums,” Tapana precizēja.
“Nē, mēs noteikti neuzticamies Tleisijai,” iebilda Maro. “Nepavisam. Dodoties lejup, mums vajag drošībnieku, ja nu gadījumā notikumi risinātos... pārāk saspringti. Mūs satikšot pati Tleisija, un viņai ir vairāki miesassargi, un uz mēness nav vispārējas drošības — tikai tā, ko Umro izvietojusi publiskajās telpās un ostā, un tas nav daudz.”
Nezināju īsti, ko viņa iedomājās, sakot “saspringti”, bet visi scenāriji, ko varēju šādā situācijā iztēloties, bija nepatīkami.