Uzņēmums piedāvāja DrošVienības, lai cilvēkiem nebūtu jāalgo citi cilvēki viņu apsargāšanai. Pēc tā, ko biju redzējis seriālos, spriedu, ka pat tad, kad es darīju savu darbu slaistīdamies, tik un tā man izdevās labāk nekā cilvēkiem.
Vēl arvien vēroju mūs pa notverto drošības kameru, lai gan neļāvu tai neko ierakstīt. Varēju redzēt, ka mana sejas izteiksme bija šaubu mākta, bet šajā gadījumā, domāju, situācija bija atbilstoša. Es teicu: “Jūs varētu satikties ar Tleisiju, izmantojot drošu saziņas kanālu.” Uzņēmums sniedza nodrošinājumu arī tādiem — lai varētu nosūtīt akcijas un datus.
Maro, kuras izteiksme bija vēl šaubīgāka nekā manējā, noteica: “Jāāā, bet Tleisija grib to darīt personiski.”
Rāmi atzina: “Mēs zinām, ka mūsu došanās turp nav laba ideja.”
Došanās turp bija lieliska ideja, ja gribēji tikt novākts. Biju cerējis iegūt vieglāku darbu — kā kurjeram vai tamlīdzīgi. Bet šeit man bija jāsargā cilvēki, kas bija apņēmušies izdarīt kaut ko bīstamu; tieši tāds darbs, kādam es biju izveidots. Darbs, kuru es biju turpinājis vairāk vai mazāk — biežāk gan cik maz vien iespējams — darīt arī pēc tam, kad bija uzlauzts mans vadības modulis. Biju pieradis, ka man ir darāms kaut kas noderīgs, ka man par kaut ko jārūpējas, pat tad, ja tā bija ar līgumu piesaistīta cilvēku grupa, kas, ja man paveicās, uztvēra mani kā rīku, nevis kā rotaļlietu.
Pēc darba ar PreservationAux man bija ienācis prātā, cik ļoti citādi būtu darīt savu darbu kā īstam aizsargājamās grupas biedram. Un tas bija galvenais iemesls, kādēļ es biju šeit.
Es noformulēju jautājumu —jo izlikšanās, ka mēģini iegūt papildinformāciju, ir labākais veids, kā mēģināt likt cilvēkiem saprast, ka viņi dara kaut ko muļķīgu. “Tātad jūs domājat, ka ir kāds cits iemesls, kādēļ Tleisija vēlas veikt apmaiņu personiski... vēl bez tā, ka viņa grib jūs nogalināt?”
Tapana novaikstījās, it kā tas būtu kaut kas tāds, ko viņa apzinās, bet par ko cenšas nedomāt. Maro pasita pa galdu un tad norādīja uz mani, kas šķita nedaudz biedējoši, līdz DiPTs to atšifrēja kā izjustas piekrišanas žestu. Rāmi strauji ieelpoja un teica: “Mēs domājam... Mēs neesam tikuši galā, darba process nebija pabeigts, bet mēs bijām
tādā sajūsmā par to... Viņi droši vien bija mūs noklausījušies, izmantojot drošības kanālu, un dzirdējuši, kā mēs sarunājamies, un iedomājušies, ka esam tikuši daudz tālāk, nekā patiesībā esam. Tā ka es nezinu, vai viņi spēj to pabeigt. Varbūt viņi saprata, ka tam nav lielas vērtības, ja nav mūsu, kas to var izstrādāt līdz galam.”
“Varbūt Tleisija vēlas, lai mēs atgriežamies darbā pie viņas,” Tapana cerībpilnā balsī noteica.
Iespējams, tieši pirms viņa jūs nogalinās — es nepateicu.
Maro nosprauslājās. “Es labāk dzīvotu kastē stacijas zālē nekā atkal strādātu pie viņas.”
Tagad, sākušas par to runāt, viņas nespēja vien mitēties. Kopiena bija sašķelta jautājumā par to, ko darīt, kas acīmredzot viņiem šķita sāpīgi, jo viņi bija pieraduši vienmēr piekrist cits citam. Tapana, kas, ja ticam Maro, bija pārāk naiva šai pasaulei, domāja, ka ir vērts mēģināt. Maro, kas, ja ticam Tapanai, bija cinisks šķērslis gan progresa, gan dzīvesprieka ceļā, domāja, ka viss ir pakaļā un jātin makšķeres. Rāmi nebija izlēmusi, kamdēļ tiņa bija izvēlēta par kopienas līderi šīs problēmas risināšanas laikā. Neizskatījās, ka Rāmi būtu milzu sajūsmā par izrādīto uzticēšanos, bet apņēmīgi centās virzīties uz priekšu.
Beidzot Rāmi noslēdza diskusiju: “Tāpēc mēs gribam algot tevi. Mēs domājām, ka būtu labāk doties kopā ar kādu, kas var mūs aizsargāt, neļaut viņas komandai traucēt mums dzīvi un sarunu laikā parādīt, ka mums ir aizmugure.”
Tas, ko viņām vajadzēja, bija drošības uzņēmums, kas gatavs sniegt viņiem nodrošinājumu uz tikšanās laiku un atgriešanos, kā arī nosūtīt kopā ar viņiem DrošVienību, kas garantētu, ka viņiem nekas nenotiks. Bet tādi uzņēmumi ir dārgi, un viņiem neinteresētu tik mazs uzdevums.
Viņas visas uz mani satraukti skatījās. No drošības kameras leņķa bija acīmredzams, cik jaunas viņas bija. Viņas izskatījās tik liegas — ar saviem daudzkrāsainajiem, gaisīgajiem matiem. Un nervozas, bet ne manis dēļ. Teicu: “Es pieņemu šo darbu.”
Rāmi un Tapana izskatījās atvieglotas, un Maro, kas acīmredzami vēl arvien negribēja to darīt, šķita samierinājusies. Viņa noprasīja: “Cik daudz mums tev jāmaksā?” Viņa nedroši pašķielēja uz pārējām. “Tas ir, vai mēs varam tevi atļauties?”
DiPTs bija sagatavojis aprēķinus, bet es negribēju viņas aizbiedēt ar pārāk lielu ciparu. “Cik daudz viņi jums maksāja pirms atlaišanas?”
Rāmi atbildēja: “Divus simtus KR ciklā katram darbiniekam uz ierobežoto līguma laiku.”
Neizklausījās, ka darbs man prasītu vairāk nekā vienu ciklu. “Jūs varat man maksāt tikpat.”
“Viena cikla tiesa no mūsu līguma?” Rāmi iztaisnojās. “Patiešām?” Tinas reakcija nozīmēja, ka biju prasījis pārāk maz, bet bija par vēlu labot šo kļūdu. Man bija jāsniedz viņām iemesls, kādēļ biju ar mieru strādāt par nelielu atlīdzību, un es nospriedu, ka vislabāk ir sniegt daļēji patiesu atbildi. “Man jādodas uz RaviHyral, un, lai tur nokļūtu, man nepieciešams darba līgums.”
“Kāpēc?” jautāja Tapana, un Rāmi viņu nosodoši iebukņīja. “Tas ir, es zinu, ka mums nav tiesību prasīt, bet...”
Nav tiesību prasīt. Tas bija kaut kas tāds, kas uz mani nekad nebija attiecies — līdz pat PreservationAux. Es atkal teicu patiesību. “Man nepieciešams veikt izpēti citam klientam.”
Līdzīgi kā DiPTs, viņas saprata izpētes nozīmi, jo īpaši slepenas izpētes, un neuzdeva citus jautājumus. Rāmi pastāstīja, ka viņas plāno doties uz RaviHyral nākamajā ciklā, un tiņa iesniegšot privāta darbinieka apliecības pieprasījumu. Sarunāju tikšanos zālē netālu no atspoļ-kuģu iekāpšanas zonas un aizgāju. Tikko biju ticis ārpus uztveršanas zonas, atbrīvoju arī drošības kameru.
Atgriezos pie DiPTa, ieritinājos savā mīļākajā krēslā, un turpmākās trīs stundas mēs skatījāmies seriālus, līdz es nomierinājos. DiPTs sekoja tranzītgredzena brīdinājumu kanālam gadījumam, ja kāds būtu aptvēris, kas es esmu, bet neko nemanīja.
Es taču teicu, DiPTs paziņoja. Atkal.
Es to ignorēju. Nebiju pamanīts, tādēļ tagad bija pienācis laiks domāt par tālāko plānu. Kas nu ietvēra arī manu jauno klientu dzīvības pasargāšanu.
PIEKTĀ NODAĻA
Es satiku viņus iekāpšanas zonā. Man bija mugursoma — daļa no manas maskēšanās par cilvēku —, bet vienīgā svarīgā līdzpaņemtā lieta bija saziņas saskarne ar DiPTu. Tā ļaus mums sazināties, kad es būšu uz RaviHyral, ļaus man arī turpmāk piekļūt DiPTa zināšanu bāzēm un nelūgtajiem viedokļiem. Biju pieradis, ka mani piesedz CentrSistēma un DrošSistēma, un nu DiPTs tās aizvietos. (Izņemot to, ka šīs sistēmas bija daļēji radītas, lai nosūdzētu mani uzņēmumam un caur vadības moduli sodītu mani. DiPTa iespēja izteikties par visu, ko darīju, bija sods pats par sevi.) Komunikācijas saskarni biju ievietojis iebūvētajā nodalījumā sev zem ribām.
Visas trīs manas klientes gaidīja -— katrai bija vienīgi neliela soma vai maiss, jo, cerams, viņas paliks uz mēness tikai dažus ciklus. Es turējos nostāk, līdz viņas bija atvadījušās no pārējiem kopienas locekļiem. Visi izskatījās noraizējušies. Sociālajā kanālā kopiena bija reģistrēta kā grupas laulība, un viņiem bija pieci dažādu izmēru bērni. Kad pārējie bija prom un Rāmi, Maro un Tapana bija vienas, es viņām pietuvojos.