“Tleisija iegādājās mums biļeti sabiedriskajā atspolē,” Rāmi man teica. “Tā ir laba zīme, vai ne?”
“Protams,” atbildēju. Tā bija biedējoša zīme.
Darbinieka apliecība ļāva man iziet cauri iekāpšanas zonai, un te nenotika ieroču skenēšana. RaviHyral bija atļauti personiskie ieroči, un publiskās zonās bija maz drošībnieku — viens no iemesliem, kādēļ nelielām cilvēku grupām, lai turp dotos, bija jānolīgst tādi drošības konsultanti kā es. Tuvojoties atspoles slūžām, es nosūtīju DiPTam ziņu: Vai tu vari noskenēt atspoli — vai tajā nav anomālu enerģijas rādītāju —, tranzīt-gredzenam nepamanot šo aktivitāti?
Nē, bet es tam pateikšu, ka veicu skenēšanas diagnostiku un pārbaudu sistēmu.
Kad pienācām pie slūžām, DiPTs ziņoja: Nekādu anomāliju, 90procentu sakritība ar rūpnīcas specifikāciju.
Tas bija normāli. Tātad, ja uz klāja ir bumba, tā šobrīd bija inerta, noslēpta kaut kur korpusā. Vēl pieci viesstrādnieki gaidīja iekāpšanu, un skenējot nemanīju nekādu enerģijas signālu. Viņiem bija pārbāztas somas un maisi, liecinot par plāniem palikt uz ilgāku laiku. Ļāvu tiem iekāpt pirmajiem, tad ieslīdēju Maro pa priekšu un devos cauri slūžām, pa ceļam skenējot.
Atspoli vadīja bots, un vienīgā apkalpe bija uzlabots cilvēks, kurš šķietami atradās tur tikai tādēļ, lai pārbaudītu darbinieku apliecības un atspoles biļetes. Viņa paskatījās uz mani un teica: “Jums bija jābūt tikai trim.
Neatbildēju, jo biju aizņemts, cīkstoties ar drošības sistēmu par vadības grožiem. Tā bija no pilota bota pilnīgi atdalīta sistēma, kas neatbilda man ierastajam atspoļu standartam.
Tapana izslēja zodu. “Tas ir mūsu drošības konsultants.”
Pārņēmu AtspoļDrošVadību un izdzēsu tās mēģinājumu brīdināt pilota botu un apkalpi par faktu, ka tā ir uzlauzta.
Apkalpes pārstāve sarauca pieri, vēlreiz pārbaudīja apliecību, bet nestrīdējās. Mēs uzkāpām uz klāja, kur šobrīd jau iekārtojās pārējie pasažieri. Viņi novietoja savu bagāžu vai klusi sarunājās. Nebiju izslēdzis varbūtību, ka viņi ir potenciāli draudi, bet viņu uzvedība pastāvīgi samazināja šādas varbūtības ticamību.
Kad manas klientes iekārtojās, es apsēdos blakus Rāmi un vēlreiz pieklauvēju DiPTam. Tas teica: Skenēju anomālus tēmējumus, un šobrīd situācija ir droša.
Tas gribēja teikt, ka neredz, ka kāds no mēness tēmētu uz mums. Ja tāds būtu plāns, tad tas notiktu, kamēr mēs esam ceļā. Ja kāds no mēness virsmas šautu pa tranzītgredzenu, esmu diezgan pārliecināts, ka tas būtu pamatīgs pasākums ar juridiskām sekām —ja pat ne ar pamatīgu atbildes triecienu no gredzena drošībnieku puses. Pateicu DiPTam: Ja tie šauj uz mums, kamēr esam ceļā, nav tā, ka mēs kaut ko tur varētu darīt.
DiPTs neatbildēja, bet nu jau es to pazinu gana labi, lai zinātu, ka tas kaut ko nozīmē. Noteicu: Tev nav ieroču arsenāla. Shēmā tāda nebija. Vismaz shēmās, kuras DiPTs bija padarījis pieejamas nenoslepenotajā kanālā. Vai ne?
DiPTs atzinās: Man ir kosmosa izmešu novirzīšanas sistēma.
Ir tikai viens veids, kā novirzīt izmešus. Nekad nebiju bijis uz bruņota kuģa, bet zināju, ka uz tiem attiecas pilnīgi citāda licencēšanas un nodrošinājuma sistēma. (Ja kāds no tiem nejauši sašauj kaut ko tādu, ko nevajadzētu, kādam ir jāmaksā par zaudējumiem.) Es konstatēju: Tev ir ieroču arsenāls.
DiPTs atkārtoja: Izmešu novirzīšanai.
Nupat es sāku prātot, kas tā par universitāti, kam pieder DiPTs.
Rāmi noraizējusies mani vēroja. “Vai viss labi?”
Es pamāju un centos izskatīties nekāds.
Tapana paliecās tiņai garām un jautāja: “Vai tu esi kanālā? Es nevaru tevi atrast.”
Atbildēju: “Esmu privātā kanālā ar draugu uz gredzena; viņš novēro atspoles startu. Tikai pārliecinos, ka viss ir kārtībā.”
Viņas pamāja un atslīga krēslos.
Klājs nodrebēja, tātad atspole bija atdalījusies no gredzena un sāka kustību. Es pietuvinājos pilota botam. Tas bija modelis ar ierobežotu funkcionalitāti, ne tuvu ne tik sarežģīts kā kaut vai standarta transportkuģa vadības bots. Liku AtspoļDrošVadībai pateikt, ka man ir gredzena drošībnieku atļauja, un bots līksmi man pieklauvēja. Apkalpes pārstāve sēdēja pie bota vadības kabīnē un izmantoja savu kanālu, lai tiktu galā ar administratīviem darbiem un lasītu lejupielādēto sociālo kanālu, bet kajītē nebija pilota cilvēka.
Es atgāzos krēslā un nedaudz atslābu. Mani vilināja mediji, un no kanālā jaušamajām atbalsīm es nopratu, ka lielākā daļa cilvēku tos izmantoja. Bet es gribēju turpināt sekot līdzi botam. Tas varētu izklausīties pārmēru piesardzīgi, bet tā es esmu izveidots.
Tad divdesmit četras minūtes un četrdesmit septiņas sekundes pēc starta, tuvojoties mēnesim, pilota bots iekliedzās un nosprāga, jo tā sistēmu pārpludināja iznicinoša programma. Tas bija pagalam, pirms AtspoļDrošVadība vai es paspējām noreaģēt; es izveidoju mūri ap mums abiem, un iznicinātājs no tā atlēca. Pamanīju, kā tas reģistrē uzdevuma beigas un pašiznicinās.
Sūdi vagā. DiPT! Izmantoju AtspoļDrošVadību, lai sagrābtu vadību. Mums vajadzēja koriģēt kursu septiņu, komats, divu sekunžu laikā. Apkalpes pārstāve, kuru trauksmes signāls bija izrāvis no kanāla caurskates, ar šausmām skatījās uz vadības paneli, tad ieblieza pa trauksmes signālu. Viņa nemācēja vadīt atspoli. Es māku vadīt divplākšņus un citus augšējās atmosfēras lidaparātus, bet nekad nebiju saņēmis izglītojošo moduli atspolēm un citiem kosmosa kuģiem. Pabakstīju AtspoļDrošVadību, cerēdams, ka tā palīdzēs, un tā ieslēdza visus trauksmes signālus kajītē. Jā, nu, tas nebija diez ko palīdzīgi.
Laid mani iekšā, DiPTs teica — tik vēsi un mierīgi, it kā mēs apspriestu nākamo skatāmo programmu.
Nekad nebiju devis DiPTam pilnu pieeju savām smadzenēm. Biju ļāvis tam mainīt manu ķermeni, bet ne to. Mums bija trīs sekundes, un tās iztecēja. Mani klienti, citi cilvēki atspoļkuģī. Es ļāvu tam ienākt.
Šī sajūta bija līdzīga tai, ko cilvēki grāmatās apraksta kā mirkli, kad kāds pagrūž tavu galvu zem ūdens. Tad sajūta pazuda, un DiPTs bija atspolē, tas izmantoja manu savienojumu ar AtspoļDrošVadību, lai iekristu tukšumā, ko bija atstājis izdzēstais bots. DiPTs ieplūda vadībā, veica kursa korekciju, pielāgoja mūsu ātrumu, tad saņēma nolaišanās signālu un ieveda atspoli trajektorijā uz RaviHyral ostu. Apkalpes pārstāve tikko bija iespējusi brīdināt ostas vadību un vēl arvien strauji elpoja. Ostas vadība varēja augšupielādēt avārijas nolaišanās instrukcijas, bet laika bija pārāk maz. Viņi nebūtu varējuši neko darīt, lai mūs glābtu.
Rāmi pieskārās manai rokai un jautāja: “Vai ar tevi viss kārtībā?” Biju aizmiedzis acis. “Jā,” atbildēju. Atcerējies, ka cilvēki no citiem cilvēkiem parasti sagaida plašāku atbildi, pacēlu pirkstu, norādot uz trauksmes signāliem, un piebildu: “Man ir jutīga dzirde.”
Rāmi līdzjūtīgi pamāja. Pārējie bija uztraukušies, bet nekāda paziņojuma nebija bijis, un viņi redzēja mūsu kursu ostas kanālā, kur vēl arvien tika ziņots par mūsu ierašanos laikā.
Apkalpes pārstāve bija mēģinājusi izskaidrot ostas vadībai, ka bija noticis katastrofāls sistēmas sabrukums, pilota bots bija pagalam, un viņa nezināja, kāpēc atspole seko parastajai trajektorijai, nevis iebrāžas mēness virsmā. AtspoļDrošVadība centās analizēt DiPTu un gandrīz vai panāca, ka to izdzēš. Es pārņēmu AtspoļDrošVadību, izslēdzu trauksmes signālu un izdzēsu visu ceļojumu no tās atmiņas.
Trauksmei beidzoties, no pasažieru puses atskanēja atvieglota murmināšana. Es ieteicu DiPTam tālākās darbības ideju, un viņš nosūtīja ostas vadībai kļūmes kodu, kamdēļ vadība piešķīra mums citu prioritāti un pārslēdza mūsu nolaišanos no publiskajiem dokiem uz avārijas dokiem. Tā kā naidīgā programmatūra bija acīmredzami paredzēta tam, lai iznīcinātu mūs pa ceļam, ieplānotajā iebraukšanas vietā mūs, visticamāk, neviens negaidītu, bet drošs paliek drošs.