Kanāls sniedza mums ostas vizuālo attēlu, kas atradās kalna sienā izdobtā alā, un no visām pusēm to aptvēra izmešu novirzīšanas sistēma, (īsta izmešu novirzīšanas sistēma, nevis DiPTa apslēptie elektromagnētiskie lielgabali vai kas nu tam bija.) Daudzo ostas līmeņu gaismas mirdzēja tumsā, un mazākas atspoles paspruka mums no ceļa, kad mēs slaidā lokā nolaidāmies pie ostas vadības rādītās bākas.
Maro mani vēroja ar piemiegtām acīm. Kad kanālā ienāca ziņa par nolaišanās vietas maiņu, viņa paliecās uz priekšu un teica: “Vai tu zini, kas notika?”
Par laimi, es atcerējos, ka neviens negaidīja, ka būšu spiests nekavējoties atbildēt uz visiem jautājumiem. Viena no priekšrocībām, ja esi nevis konstrukts DrošVienība, bet gan uzlabots cilvēks, drošības konsultants. Es teicu: “Parunāsim par to, kad būsim izkāpuši no atspoles,” un viņas izskatījās apmierinātas.
DiPTs mūs nosēdināja ostas vadības stāvvietā. Mēs atstājām apkalpi, lai tā mēģina izstāstīt avārijas tehniķiem, kas notika, kamēr pēdējie pievienoja diagnostikas ierīces. DiPTs jau bija prom un izdzēsis visas savas klātbūtnes pēdas, un AtspoļDrošVadība bija apjukusi, bet vismaz neskarta atšķirībā no nabaga pilota bota.
Avārijas apkalpes personāls un boti rosījās pa nelielo izkāpšanas zonu. Pamanījos izvadīt savas klientes tai cauri un tālāk tukšā, noslēgtā ejā uz galveno ostu, pirms kāds mēģināja viņas aizturēt. Jau biju no publiskā kanāla lejupielādējis karti un pārbaudīju drošības sistēmas izturību. No ejas varēja redzēt alu ar daudziem nolaišanās vietu līmeņiem un nedaudzām atspolēm, kas ielidoja un izlidoja. Tālumā bija redzami milzīgie kravas boti raktuvju darbam.
Drošība izskatījās saraustīta, mainīga atkarībā no tā, cik liels paranojas līmenis piemita uzņēmumam, kas darbojās tevis šķērsotajā teritorijā.
Tas varēja būt gan pluss, gan arī interesants izaicinājums. Tranzītgre-dzena publiskās informācijas kanāls bija brīdinājis, ka, šķiet, daudzi cilvēki šeit nēsāja šaujamos un nenotika ieroču skenēšana.
Mēs iegājām centrālajā telpā, kurai jumta vietā bija augsts, caurspīdīgs kupols, kas ļāva skatīties uz alas griestiem virs mūsu galvām — uz tiem notēmētās gaismas izrādīja krāsainās minerālu dzīslas. Veicu ske-nēšanu, lai pārliecinātos, ka mūs nekas neieraksta, un apstādināju Rāmi. Tina un pārējās uz mani paskatījās, un es teicu: “Persona, ko jūs plānojat satikt, tikko mēģināja jūs nogalināt.”
Rāmi samirkšķināja acis, Maro tās iepleta, betTapana ievilka elpu, lai strīdētos pretī. Es teicu: “Atspole bija inficēta ar iznīcinošu programmatūru. Tā nobeidza pilota botu. Es atrados kontaktā ar draugu, kurš varēja izmantot manu uzlabotā cilvēka kanālu, lai lejupielādētu jaunu pilota moduli. Tas ir vienīgais iemesls, kādēļ mēs necietām avārijā.”
Modulis būtu ievirzījis atspoli drošā orbītā, bet nebūtu bijis gana gudrs, lai varētu veikt sarežģīto, bet nevainojamo nosēšanos. Cerēju, ka viņas to neaptvers.
Tapana aizvēra muti. Maro šokēta noteica: “Bet citi pasažieri? Apkalpe? Viņi būtu nogalinājuši visus!”
Atbildēju: “Ja jūs būtu vienīgie upuri, tad motivācija būtu acīmredzama.”
Redzēju, ka viņām pamazām pielec. Piebildu: “Jums būtu nekavējoties jāatgriežas tfansportgrcdzenā.” Pārbaudīju publisko kanālu, lai uzzinātu, kādi ir transporta grafiki. Sabiedriskā atspole pametīs mēnesi pēc vienpadsmit minūtēm. Tleisijai nebūtu laika izsekot manas klientes un inficēt šo atspoli —ja vien viņas pasteigsies.
Tapana un Maro paskatījās uz Rāmi. Tiņa brīdi vilcinājās, tad nocietināja seju un teica: “Es palikšu. Jūs abas dodieties.”
“Nē,” Maro nekavējoties atbildēja. “Mēs tevi nepametīsim.” Tapana piebilda: “Mēs paliksim kopā.”
Rāmi seja gandrīz vai zaudēja savaldību — viņu atbalsts padarīja tinu vājāku nekā nāves draudi. Bet tad tina saņēmās un īsi pamāja. Paskatījās uz mani un teica: “Mēs paliekam.”
Es vizuāli neizrādīju nekādu reakciju, jo esmu pieradis, ka klienti pieņem aplamus lēmumus, un biju daudz trenējies kontrolēt savu sejas izteiksmi. “Jūs nevarat doties uz norunāto tikšanos. Viņi pazaudēja jūs no redzesloka, kad atspole nenosēdās ieplānotajā vietā. Jums jāsaglabā šī priekšrocība.”
“Bet mums jādodas uz tikšanos!” Tapana protestēja. “Citādi mēs neatgūsim darbu!”
Jā, es reizēm gribu sapurināt savus klientus. Nē, es nekad to nedaru. “Tleisijai nav ne mazākās vēlmes atdot jums darbu. Viņa jūs šeit ievilināja, lai nogalinātu.”
“Jā, bet...” Tapana iesāka.
“Tapana, vienkārši paklusē un klausies,” Maro — jūtami aizkaitināta — pārtrauca.
Rāmi izskatījās stūrgalvīga, bet tomēr pajautāja: “Tad ko mums darīt?”
Tehniski šai nebija jābūt manai problēmai. Tagad es biju šeit, un viņas man vairs nebija vajadzīgas. Varēju viņas pazaudēt pūlī un ļaut, lai viņas pašas tiek galā ar savu slepkavniecisko bijušo priekšnieci.
Bet viņas bija klienti. Pat pēc tam, kad biju uzlauzis savu vadības moduli, es nebiju spējis pamest klientus, kurus pat nebiju izvēlējies. Ar šiem klientiem es biju noslēdzis vienošanos kā brīvs aģents. Es nespēju aiziet. Nopūtu paturēju pie sevis. “Jūs nedrīkstat sastapties ar Tleisiju viņas mītnē. Vieta ir jāizvēlas jums.”
Tas nebija ideāli, bet ar to būs jāpietiek.
Manas klientes izvēlējās ēstuvi ostas centrā. Tā atradās uz paaugstinājuma, galdiņi un krēsli sakārtoti grupās, virs tiem karājās ekrāni, kas reklamēja dažādus ostas un darbinieku servisus, kā ari sniedza informāciju par dažādām raktuvēm. Ekrāni ari palīdzēja nomaskēties no kamerām un ierakstu aparatūras, tādēļ šī bija populāra vieta biznesa sarunām.
Rāmi, Tapana un Maro bija izvēlējušās galdiņu un nu nervozi ņēmās ap dzērieniem, ko bija pasūtījušas vienam no apkārtklīstošajiem botiem. Viņas bija saziņas tīklā pieteikušas tikšanos ar Tleisiju un nu gaidīja, kad ieradīsies viņas pārstāvis.
Drošības sistēma šajā publiskajā zonā bija gudrāka nekā AtspoļDroš-Vadība, bet ne daudz gudrāka. Es spēju iekļūt tajā pietiekami, lai sekotu līdzi ārkārtas kustībai un saņemtu attēlus no kamerām, kas rādīja mūsu tuvāko apkārtni. Jutos diezgan pašpārliecināts. Stāvēju trīs metru attālumā no galdiņa, izlikos, ka vēroju sludinājumus, un pētīju publiskajā kanālā atrastajā kartē redzamās raktuves. Tur bija gana daudz pamestu raktuvju vietu, kā arī transporta ceļi, kas veda šķietamā nekurienē. Gana-kas šahta noteikti bija viena no tām.
DiPTs teica man ausī: Jābūtpieejamam informācijas arhīvam. Gana-kas šahtas eksistenci no turienes nebūs izdzēsuši. Tās neesamība būtu pārāk uzkrītoša pētniekiem. •
Tas bija atkarīgs no pētniecības veida. Kāds, kas strādā ar svešo sintētiku, noteikti gribētu zināt, kur tā atrasta, bet ne obligāti to, kurš uzņēmums tos uzracis vai kādēļ šī uzņēmuma vairs nebija. Bet tas, kurš izņēma Ganakas šahtu no kartes, drīzāk būtu centies to noslēpt no garāmskrie-nošiem žurnālistiem, nevis pilnībā to izdzēst no vietējo atmiņas.
DiPTa dati bija pareizi: uz šī mēness atradās citas DrošVienī-bas. Karte rādīja piecu nodrošinājuma uzņēmumu logo, kas visi piedāvāja DrošVienības septiņās visattālākajās raktuvēs, kurās vēl arvien tika