atrastas jaunas minerālu dzīslas, — starp tiem bija arī mans uzņēmums. Viņu sniegtais nodrošinājums garantētu aizsardzību pret zādzībām, kā arī gādātu, lai kalnrači un citi raktuvju darbinieki neievainotu cits citu. Tiesa, neviena DrošVienība nedotos cauri ostai citādi kā vien inertā stāvoklī kā krava transporta kastēs vai labošanas kārbās, tā ka par to vismaz varēju neuztraukties. Mana izmainītā konfigurācija varētu apmuļķot cilvēkus un uzlabotos cilvēkus, bet ne citas DrošVienības.
Ja tās mani ieraudzītu, tad dotu ziņu savām DrošSistēmām. Tām nebūtu izvēles. Un tās tādu arī negribētu. Neviens cits tik labi kā DrošVienības nezina, cik bīstamas ir patvaļīgas Vienības.
Tad es sajutu klauvējienu.
Teicu sev, ka esmu kļūdījies un pieņēmis to par kaut ko citu. Tad tas notika vēlreiz. Izteikta “sūdi vagā” pazīme.
Kāds meklēja DrošVienības. Ne tikai botus, bet tieši DrošVienības, un tas bija pārāk tuvu. Tas nebija pieklauvējis tieši man, bet, ja man būtu aktīvs vadības modulis, tad man būtu uz to jāreaģē.
Galdiņam, pie kura sēdēja mani klienti, tuvojās trīs cilvēki. Rāmi iečukstēja kanālā: “Tā ir Tleisija! Es nebiju gaidījusi, ka viņa ieradīsies pati.” Divi no cilvēkiem bija lieli un vīriešu kārtas, un viens no viņiem pielika soli, lai sasniegtu galdiņu. Maro viņu ieraudzīja, un no viņas sejas izteiksmes varēja saprast, ka šī nebūs sasveicināšanās. Skeneris rādīja, ka viņš ir bruņots.
Es nostājos starp viņu un galdiņu. Pacēlu roku līdz viņa krūšu augstumam un teicu: “Stop.”
Lielākajā daļā gadījumu, kad biju piesaistīts līgumam, man ar cilvēku, kas nav sācis fizisku kontaktu, nebija ļauts darīt neko vairāk. Bet jūs brīnīsieties, cik labi tas iedarbojas, ja to izdara pareizi. Lai gan tas tā notika tad, kad man bija bruņas un aptumšota ķivere. Stāvot šeit parastās cilvēku drēbēs, ar atsegtu cilvēka seju, tas bija pavisam citādi. Bet tagad man nevarēja nodarīt pāri iesitot, un ieroci izvilcis viņš vēl nebija.
Es būtu varējis viņu sapluinīt kā salveti.
Viņš to nezināja, bet acīmredzot pēc manas sejas varēja noteikt, ka es no viņa nebaidos. Paskatījos caur drošības kameru, kā izskatos, un nospriedu, ka izskatos garlaikots. Tas nebija nekas neparasts, jo es gandrīz vienmēr darba laikā izskatos garlaikots — tikai tad, kad biju bruņās, to nevarēja pateikt.
Viņš acīmredzami pierāvās un teica: “Kas, ellē, tu esi?”
Manas klientes bija atgrūdušas krēslus un nu stāvēja kājās. Rāmi teica: “Tas ir mūsu drošības konsultants.”
Viņš atkāpās un nedroši pašķielēja uz abiem pārējiem — otru vīriešu kārtas miesassargu un Tleisiju, kas bija uzlabots cilvēks, sieviešu kārtas.
Es nolaidu roku, bet neizkustējos no vietas. Visi trīs atradās pa šāvienam, bet tas bija sliktākais scenārijs. Vismaz man. Cilvēki mēdz palaist garām daudz sīku nianšu, bet tas, ka es varu no rokām izšaut enerģijas ieročus, varētu tā kā viņus uzvedināt uz pareizā ceļa. Novirzīju tieši tik daudz uzmanības, cik bija nepieciešams, lai pārbaudītu drošības kameru kanālus un uzzinātu, kas man pieklauvējis.
Notvēru attēlu kamerā publiskās zonas otrā pusē, netālu no viena ieejas tuneļa. Stāvs, kas atradās netālu no sēdekļu zonas, neizskatījās, kā biju gaidījis, un man nācās pārskatīt attēlu, līdz es sapratu. Tam nebija bruņu, un tā fiziskā konfigurācija neatbilda DrošVienību standartam. Tam bija daudz matu — sudrabaini ar ziliem un violetiem galiņiem —, savilkti atpakaļ un sapīti līdzīgi kā Tapanai, tikai daudz sarežģītākā bizē. Tā sejas vaibsti atšķīrās no manējiem, bet visu Vienību sejas ir atšķirīgas, tās ir nejauši piešķirtas atkarībā no klonētā cilvēka materiāla, kas izmantots mūsu organisko daļu izveidei. Tā rokas bija atkailinātas, un nebija redzams ne metāls, ne ieroču atveres. Tā nebija DrošVienība.
Es skatījos uz seksbotu.
Tas nav oficiālais apzīmējums, DiPTs teica.
Oficiālais apzīmējums ir TīkVienība, bet visi zina, ko tas nozīmē.
Seksbotiem, tāpat kā slepkabotiem, nav jauts bez norīkojuma staigāt apkārt pa cilvēku apdzīvotām zonām. Kāds to bija uz šejieni nosūtījis.
DiPTs iebakstīja man tik pamatīgi, ka es sarāvos. Atjēdzos un nedaudz patinu atpakaļ ierakstu, lai saprastu, kas patlaban notiek.
Tleisija bija paspērusi soli uz priekšu. “Un kāpēc tieši jums nepieciešams drošības konsultants?”
Rāmi ievilka elpu. Es iemetos viņas kanālā, izveidoju privātu savienojumu ar tinu, Tapanu un Maro un teicu tiņai: Neatbildi. Nepiemini mēģinājumu iznicināt atspoli. Runā tikai par lietu. Tas bija impulsīvs lēmums. Tleisija bija šeit ieradusies, sagaidot niknu konfliktu — tāpēc viņa bija paņēmusi līdzi bruņotus miesassargus. Tagad mums bija priekšrocība: mēs nebijām miruši, viņi bija izsisti no sliedēm, un mēs vēlējāmies, lai viņi turpina tādi būt.
Rāmi izpūta elpu, pieskārās manam kanālam, lai paziņotu, ka ir sapratusi, un teica: “Mēs esam ieradušies, lai runātu par mūsu failiem.”
Maro, kas bija sapratusi, ko cenšos panākt, teica Rāmi: Turpini tādā garā, neļauj viņiem pat piesēst.
Rāmi jau izklausījās pārliecinātāka un teica: “Mūsu personiskā darba izdzēšana nebija daļa no darba līguma. Bet mēs piekrītam jūsu piedāvājumam atdot avansu apmaiņā pret mūsu failiem.”
Drošības kamerās redzēju, kā seksbots pagriežas un pamet publisko zonu pa tam tuvāko eju.
Tleisija jautāja: “Visu avansu?” Viņa acīmredzami nebija gaidījusi, ka viņas piekritīs.
Maro paliecās uz priekšu. “Mēs atvērām kontu Umro, kas tagad pārvalda šo summu. Varam pārsūtīt to jums, tikko atdosiet failus.”
Tleisijas žoklis sakustējās, viņai runājot personiskajā kanālā. Abi miesassargi atkāpās. Tleisija pienāca tuvāk un ieņēma krēslu pie manu klientu galda. Pēc mirkļa Rāmi apsēdās, tāpat arī Tapana un Maro.
Es pievērsu daļu uzmanības sarunām un atgriezos pie publiskā kanāla. Sāku pārmeklēt vēsturiskos datus, meklējot neparastu aktivitāti laikā, kad biju šeit iznomāts.
Kamēr klienti sarunājās un es šķiroju datus, DiPTam atkal lūkojoties man pār plecu, vienlaikus vēroju drošības kameras. Redzēju, kā zonā ienāk vēl divi potenciālu draudu avoti. Abi bija uzlaboti cilvēki. Jau biju pamanījis trīs potenciālus draudus sēžam pie netālajiem galdiņiem. (Visi trīs demonstrēja savādu vienaldzību pret saķeršanos, kas notika pavisam tuvu ēstuves centram. Pārējie cilvēki un uzlabotie cilvēki tuvumā bija vērojuši to ar atklātu vai slēptu ziņkārību.)
DiPTs man iebakstīja. Es redzu, atteicu. Meklēšana bija atklājusi vairākas ziņas, kas bija publicētas mani interesējošajā laikā. Tie bija brīdinājumi, ka pārmaiņas jēlmateriālu un nepieciešamo materiālu piegādē tālāk esošās raktuvēs izraisīs izmaiņas pasažieru cauruļtransporta grafikā. (Caurule bija mazgabarīta transporta sistēma, kas izvadāja pasažierus pa ostu un tuvākajiem pakalpojumu centriem, turklāt privātas līnijas veda uz tuvākajām raktuvēm.) Vēlāk ziņojumi liecināja, ka, lai kompensētu novirzes, ir izveidots jauns maršruts.
Tas bija tas, kas vajadzīgs. Lasot starp rindiņām, varēja noprast, ka apkalpojošajiem uzņēmumiem bija jāuzbūvē jauns cauruļu ceļš, lai tiktu garām tuneļiem, kas veda uz pēkšņi aizvērtu raktuvi. Tai bija jābūt Ganakas šahtai.
Citu šahtu aizvēršanai bija sekojuši vietējo ziņu raksti un pastiprināta sociālo kanālu aktivitāte saistībā ar bankrota procesu un notikušā ietekmi uz saistītajiem apkalpes uzņēmumiem. Par šo slēgšanu nebija nekā tamlīdzīga. Kāds bija samaksājis, lai šos datus izdzēstu no publiskā kanāla.