Saruna tuvojās noslēgumam. Tleisija piecēlās, pamāja ar galvu manām klientēm un devās prom no galda. Rāmi sejas izteiksmē bija iezagušās šaubas. Maro izskatījās drūma, Tapana — kaut kur starp apjukumu un dusmām.
Aizvēru meklēšanu un devos pie galda. Vērojot, kā aiziet Tleisija un viņas miesassargi, Rāmi teica: “Ierasties šeit bija slikta doma.”
Tapana iebilda: “Viņa teica, ka rit...”
Maro papurināja galvu. “Vēl vieni meli. Viņa nedos mums failus. Viņa būtu varējusi to izdarīt šeit, ja būtu vēlējusies. Viņa būtu varējusi to izdarīt saziņas kanālā, kad mēs bijām tranzītgredzenā.” Viņa paskatījās uz mani. “Nebiju pārliecināta, vai varu tev ticēt par atspoli, bet tagad...”
Turpināju vērot savu potenciālo draudu sarakstu drošības kamerās. “Mums jādodas,” teicu viņām. “Runāsim par to kaut kur citur.”
Kad mēs aizgājām, viens no iespējamajiem draudiem piecēlās, lai sekotu mums. Es pabakstīju DiPTu, lai pieskata pārējos —ja nu gadījumā viņi nebija nevainīgi ļautiņi, kas tiešām bija tā iegrimuši savos kanālos, ka neko nebija pamanījuši.
Biju iezīmējis vairākus iespējamos maršrutus stacijas kartē, un mans favorīts bija kājāmgājēju tunelis, kas vilka loku prom no galvenajām apdzīvotajām vietām. No tā veda vairākas ejas uz dažādām cauruļtrans-porta stacijām, bet tas nebija bieži izvēlēts ceļš. Iebikstīju Rāmi kanālā un teicu, lai viņa dodas uz krustojumu, kur atradās lielākā viesnīca. Maro, kas noklausījās, iečukstējās: “Mēs to nevaram atļauties.”
Jūs tur nepaliksiet, atbildēju kanālā. Publiskajā kanālā pieejamā brošūra solīja uzgaidāmo zāli ar augstu drošības līmeni un ātru cauruli uz sabiedrisko atspoļu atiešanas vietām.
Mēs sasniedzām tuneli un devāmies pa to. Tas bija teju vai desmit metrus plats un četrus metrus augsts, pietiekami labi apgaismots, lai varētu iet pa tā vidu, bet tā sāni bija ēnaini, un izejošie tuneļi — aptumšoti. Šeit bija drošības kameras, bet sistēma, kas tās uzraudzīja, nebija pārāk gudra. Uzņēmums būtu apdirsies, domājot par iespējamām briesmām nodrošinātiem klientiem un zaudēto iespēju ierakstīt sarunas, no kurām pēc tam izrakt pārdodamus datus.
Tunelī bija arī citi cilvēki. Daži kalnrači kombinezonos un jakās ar dažādu raktuvju logo, bet lielākā daļa bija civilo darba drēbēs — vai nu tehniķi, vai atbalsta uzņēmumu darbinieki. Viņi pārvietojās ātri un arvien bija sadalījušies grupās.
Pēc astoņu minūšu ilgas iešanas lielākā daļa pārējo cilvēku bija nogriezušies pa kādiem no cauruļu pieejas punktiem. Es kanālā nosūtīju ziņu: Turpiniet iet, neapstājieties. Satiksimies uzgaidāmajā zālē. Atpaliku un ieniru vienā no tumšākajiem tuneļiem, kas atzarojās no galvenās ejas. Manas klientes turpināja iet uz priekšu un neatskatījās uz mani, lai gan jutu, ka Tapana to vēlējās.
Kamerās es vēroju Potenciālo Draudu / Jauno Mērķi ātrā gaitā dodamies pa tuneli. Viņam pievienojās divi citi cilvēki, kuriem tika piemēroti apzīmējumi Mērķis Divi un Mērķis Trīs. Viņi pagāja man garām, un es izgāju no tuneļa, sekodams viņiem pa gabaliņu. Visiem trim Mērķiem bija jakas un bikses ar dziļām kabatām. Noteicu septiņas vietas, kurās varētu pārnēsāt nažus vai izvelkamus stekus.
Ieraudzījuši manas klientes, Mērķi palēnināja gaitu, bet turpināja samazināt attālumu, kas viņus šķīra. Zināju, ka viņi droši vien ziņo kādam savā kanālā un lūdz instrukcijas. Lai kas tas bija, tam nebija drošības kameru vadības — vai vismaz vēl nebija.
Es sekoju, skatīdamies uz mērķiem ar savām acīm un drošības kamerām, vērodams sevi, lai pārliecinātos, ka nepievēršu citu uzmanību un ka neviens man neseko. DiPTs klusēja, lai gan es jutu, ka tas ieinteresēti vēro mani strādājam.
Tad pēdējā kalnraču grupa starp mani un Mērķiem iegriezās tunelī uz cauruli. Mēs bijām tuneļa līkumā, un starp manām klientēm un nākamo līkumu kādu piecdesmit metru attālumā neviena nebija, kā arī drošības kameras liecināja, ka tunelis aiz manis ir tukšs. Man bija jāpabeidz darāmais. Nogriezos caurulē, kurā bija devušies kalnrači.
Apstājos pie ieejas caurulē, kamēr kalnrači iekāpa kapsulā. Tās durvis aizveroties nošņācās, un kapsula devās prom. Drošības kameras skatā Mērķa Divi žoklis sakustējās, liecinot, ka tas bez skaņas runā kanālā. Tad kameras kanāls izslēdzās.
Es pagriezos atpakaļ tunelī un sāku skriet.
Riskēju, bet cerēju, ka esmu visu aprēķinājis pareizi — nevarēju kustēties pilnā ātrumā, neparādot, ka neesmu cilvēks. Tomēr paspēju nonākt pie viņiem tieši tad, kad Mērķis Viens sasniedza Rāmi un satvēra tinas jakas piedurkni. Salauzu viņa roku un ietriecu elkoni zodā, tad ar atvēzienu triecu viņu pret Mērķi Divi, kas bija pagriezies pret mani ar nazi, kuru bija izvilcis, lai uzbruktu Maro. Mērķis Divi nejauši (šeit es minu; varbūt viņi vienkārši viens otram nepatika) sadūra Mērķi Viens. Mērķis Divi pastreipuļoja sāņus, un es nometu Mērķi Viens, tad salauzu Mērķa Divi ceļgalu. Mērķim Trīs bija pieticis laika pacelt steku, un nu tas ar to ieblieza man pa galvu un plecu, kas, atzīstos, mani nedaudz aizkaitināja, bet ir gadījies, ka krāvējboti man nejauši iebelž stiprāk. Bloķēju otru sitienu ar roku, ar vienu bliezienu salauzu viņam atslēgas kaulu un ar otru sadragāju gurnu.
Viņam paveicās, jo es nebiju ļoti aizkaitināts.
Visi trīs Mērķi bija uz grīdas, un Otrais vienīgais vēl bija pie samaņas, lai gan arī viņš bija sarāvies kamoliņā un vaimanāja. Es pagriezos pret klientēm.
Rāmi bija ar roku aizsegusi muti, Maro sastingusi blenza, un Tapana bija pametusi rokas gaisā. Kanālā teicu: Dodieties uz viesnīcu, gaidiet mani uzgaidāmajā telpā. Neskrieniet, ejiet.
Maro pirmā attapās no šoka. Viņa apņēmīgi pamāja, satvēra Rāmi roku un iebukņīja Tapanas plecu. Rāmi pagriezās, lai dotos, bet Tapana jautāja: “Drošība?”
Es zināju, ko viņa grib uzzināt. “Viņi lika kādam izslēgt kameras. 1 āpēc jums tagad jādodas.” Tranzītgredzena publiskajā kanālā bija teikts, ka šeit nav vispārējas apsardzes, bet dažādus pakalpojumu sniedzējus apkalpojošiem drošības uzņēmumiem bija jāsargā ari publiskās vietas, kas piegūla viņu teritorijai. Tas, kurš bija izslēdzis drošības kameru kanālu, bija rūpīgi izvēlējies šo vietu, kur nebūtu pieejama tūlītēja palīdzība. Negaidīju, ka šeit drīzumā kāds ieradīsies, bet mums bija jākustas relatīvi ātri.
Rāmi nočukstēja: “Aiziet,” un viņas devās prom, ejot ātri, bet ne skrienot.
Pagriezos pret Mērķi, kas vēl bija pie samaņas, un saspiedu viņa artēriju, līdz viņš noģība.
Sāku doties tālāk, ejot normālā gaitā. Biju iekļuvis gana dziļi kameru sistēmā, lai izdzēstu pagaidu krātuvi kamerās pirms un pēc izslēgtās kameras. Tas palīdzēs sajaukt prātu ikvienam, kas mēģinās saprast, kas te notika. Bet Tleisija bija mani redzējusi, un viņa sapratīs. Es tikai cerēju, ka šoreiz jaunietes manī ieklausīsies.
Sasniedzu krustojumu, kurā satikās vairāki tuneļi un cauruļtrans-porta stacijas. Tur bija saslieti stendi ar ēdiena paciņām, kanāla saskarnēm, higiēnas precēm un citām cilvēkiem tīkamām lietām. Tas nebija pārpildīts, bet šeit pastāvīgi apgrozījās gājēji. Ieeja viesnīcā bija tālākajā malā.
Uzgaidāmā zāle bija uzbūvēta uz vairākām platformām, kas slējās pār holoskulptūru, kurā bija attēlota atvērta aiza ar milzīgām kristāliskām struktūrām, kas auga no sienas. No piezīmēm kanālā varēja nojaust, ka tai jābūt izglītojošai, bet es dziļi šaubījos, ka RaviHyral raktuves izskatījās šādi. īpaši pēc tam, kad tām tika klāt raktuvju boti.
Manas klientes atradās vienā platformā ar reģistratūru netālu no margām pie aizas. Viņas sēdēja uz apaļa dīvāniņa bez atzveltnes, kas drīzāk izskatījās pēc dekoratīva priekšmeta, nevis mēbeles.