Notupos viņām līdzās.
Rāmi teica: “Viņi grasījās mūs nogalināt.”
“Atkal,” piebildu.
Rāmi iekoda sev lūpā. “Es tev ticēju par atspoli. Es ticēju...”
“Bet tagad redzēji,” atbildēju. Zināju, ko tiņa ar to grib teikt. Bija milzīga atšķirība starp zināšanu, ka kaut kas ir noticis, un tā ieraudzīšanu realitātē. Pat DrošVienībām tā bija.
Maro saberzēja acis. “Jā, mēs esam stulbenes. Tleisija pat negrasījās apmainīt avansu pret failiem.”
“Nē, negrasījās gan,” piekritu.
Rāmi viņu iedunkāja. “Tev bija taisnība.”
Maro izskatījās vēl bēdīgāka. “Es negribēju, lai tā ir.”
Tapana sagrauti noteica: “Mēs esam pagalam.”
Rāmi aplika roku viņai ap pleciem. “Mēs esam dzīvas.” Tiņa palūkojās uz mani: “Ko tagad?”
Atbildēju: “Ļaujiet man dabūt jūs ārā no šejienes.”
SESTĀ NODAĻA
Izkāpu no caurules tās tālākajā punktā. Šeit sākās tuneļu labirints, kas saskaņā ar karti veda uz vairākām privātām caurulēm, pa kurām varēja nonākt vēl tālākās raktuvēs. Pieturā izkāpa tikai daži cilvēki, kas nekavējoties devās pa tuneli uz tuvāko cauruļu krustojumu. Es devos pretējā virzienā.
Pavadīju turpmāko stundu, uzlaužot kameras un drošības barjeras, dodoties iekšā un ārā pa puspabeigtiem tuneļiem, kur daudziem bija brīdinājuma zīmes par sliktu gaisa kvalitāti. Beidzot atradu vienu, kas, pēc pazīmēm spriežot, pagātnē tika izmantots, lai piekļūtu raktuvēm. Tas bija pietiekami liels, lai tajā ietilptu lielākie raktuvju boti, un tā kameras un gaismas bija izslēgtas. Dodoties pa to, kāpjot pāri akmeņiem un metāla atlūzām, sajutu, kā pazūd publiskais kanāls.
Apstājos un pārbaudīju DiPTa saziņas kanālu, bet saņēmu tikai statiskās elektrības šņākoņu. Nedomāju, ka tas bija apzināts mēģinājums bloķēt manu saziņu ar pārējām raktuvēm — biju jau iepriekš sajutis tāda veida izslēgšanos, un šī bija citāda. Domāju, ka tunelis bija tik dziļi zem mēness virsmas, ka saziņai un kanālam vajadzēja elektroniskus pastiprinātājus, lai nosūtītu signālu, un tie vairs nestrādāja. Tomēr tur priekšā joprojām kaut kas darbojās ar elektrību, jo manā kanālā ik pa brīdim parādījās signāli — automātiski brīdinājumi. Turpināju doties uz priekšu.
Man bija jāatver vēl viena drošības barjera, bet aiz tās atradu kravas caurules ieeju. Izdevās atgrūst slīdošās durvis. Caurulē vēl arvien atradās neliela pasažieru kapsula. Tā nebija izmantota ļoti ilgu laiku — tik ilgi, ka uz paklāja sakritušie netīrumi un ūdens bija apvienojuši spēkus, lai izaudzētu kaut ko mīkstu. Aizkļuvu līdz priekšējai daļai, kur atradās rokas vadība avārijas situācijām. Akumulatoros vēl bija strāva, bet tās nebija daudz. Kapsula bija te pamesta un aizmirsta, tā lēni mira tumsā, kamēr laiks tikšķēja tai garām.
Nē, nu es nemaz nejutos drūmi.
Pārbaudīju, vai tai nav pieslēgta aktīva drošības sistēma, un ieslēdzu kapsulu. Tā ar vaidu atmodās, pacēlās no zemes un devās lejup pa tuneli tumsā, sekojot pēdējam ieprogrammētajam maršrutam. Apsēdos uz pasažieru soliņa un gaidīju.
Beidzot caurules skeneris pamanīja priekšā šķērsli un padeva avārijas signālu. Man bija lejupielādētas, ievietotas rindā un apturētas piecas drāmas sērijas, divas komēdijas, grāmata par citplanētiešu atstāto materiālu izpēti Korporācijas Malā, kā arī Belalas Trīskārt Vienpadsmitās daudzdaļīgās mākslas sacensības, bet es patiesībā skatījos “Mēness patvēruma” 206. sēriju, ko jau biju redzējis divdesmit septiņas reizes. Jā, es biju nedaudz nervozs. Kad kapsula sāka piebremzēt, izslējos.
Gaismas apspīdēja metāla barikāžu virkni. Uz tām bija uzpūsta tumsā spīdoša krāsa, kas sūtīja man kanālā brīdinājuma viļņus. Radiācijas bīstamība, nogruvuma bīstamība, toksiska bioloģiska bīstamība. Es liku, lai atveras ārkārtas lūka, un nolecu uz grambainās zemes. Skenēju, meklējot enerģijas izlādes, un pielāgoju skatienu, lai tas varētu redzēt tālāk par spilgto marķiera krāsu. Trīs metrus tālāk bija sprauga — tumšāks pleķis pret metāla virsmu. Sprauga bija šaura, bet man pat nevajadzēja izmežģīt locītavas, lai izsprauktos tai cauri.
Devos lejup pa tuneli līdz platformai, kas bija bijusi daļa no pasažieru caurules pieejas. Tālāk atradās desmit metrus augstas durvis, gana lielas, lai pa tām iekļūtu automašīnas, izsprauktos pat vislielākie krāvēj-boti un izripotu jēlminerāla kravas. Pasažieru pieejā vēl arvien pletās kravas izkraušanas slieces, un es izmantoju tās, lai uzlēktu uz augstās platformas. Visu klāja mitru putekļu slānis, kurā nebija redzamas nesen atstātas pēdas. Piegādāto materiālu aizzīmogotās kastes ar uzspiestiem dažādu uzņēmumu logo vēl arvien bija sakrautas uz platformas. Tām blakus gulēja salauzta gāzmaska. Manas cilvēciskās daļas sajuta vēsu kņu-doņu, kas nebija patīkami. Šī vieta bija spocīga. Atgādināju sev, ka, visticamāk, baisais notikums, kas šeit atgadījies, biju es pats.
Kaut kā tas īpaši nepalīdzēja.
Nepietika enerģijas, lai izkustinātu durvis, bet pasažieru pieejas manuālās atvēršanas slēdzis joprojām darbojās. Koridorā nebija arī elektrisko gaismekļu, bet sienas bija sašvīkātas ar gaismu izstarojošiem marķieriem, kas bija paredzēti, lai izvadītu cilvēkus ārā katastrofas gadījumā. Daži jau laika gaitā bija zaudējuši spožumu, citi pamazām dzisa. Kanāla aktivitātes trūkums — ja neņem vērā brīdinošo krāsu — bija nedaudz uztraucošs; es nespēju beigt domāt par DeltFall mītni un priecājos, ka DiPTs bija veicis pielāgojumus manam datu portam.
Devos pa koridoru uz raktuvju centrāli. Tā bija milzīga telpa ar kupolveida griestiem — tumša, tikai uz grīdas bija redzami dziestoši marķieri. Protams, te nebija palikušas cilvēku atliekas, bet visapkārt mētājās visādas drazas — rīki, plastmasas šķēpeles, gabals no krāvējbota rokas. Visos virzienos zarojās atveres uz koridoriem, kas līdzinājās tumšām alām. Man nebija ne mazākās sajūtas, ka esmu kādreiz šeit bijis, nekādas atmiņas, ka šī vieta būtu pazīstama. Identificēju ejas, kas veda uz raktuvi, tad koridorus uz darbinieku telpām un birojiem. No pēdējiem atdalījās eja uz aprīkojuma novietni.
Strāvas padeves avārijas releji bija atvēruši visas slēgtās durvis, bet, lai kas arī pēc notikušā te nebūtu satīrījis, tas bija tās atkal aizvēris, tādēļ man nācās katras durvis atgrūst vaļā ar spēku. Pēc raktuvju krāvējbotu apkopes stacijām es atradu drošības sapulču telpu. Iegāju tajā un sastingu. Puskrēslā starp tukšajām ieroču glabāšanas kastēm un izrautajiem grīdas paneļiem vietā, kur stāvēja atkritumu pārstrādes iekārta, bija redzamas pazīstamas formas: kārbas vēl arvien atradās šeit.
Gar tālāko sienu bija sakrauti desmit tādas: lielas, gludas, baltas kastes, no to nobružātajām virsmām spīdēja marķiera gaisma. Nezināju, kādēļ mana veiktspēja kritās, kādēļ bija tik grūti kustēties. Tad sapratu, ka biju iedomājies — pārējie vēl arvien atrodas tur.
Tā bija pilnīgi iracionāla doma, kas būtu apstiprinājusi DiPTa negatīvo priekšstatu par konstruktu mentālajām spējām. Viņi nebūtu atstājuši DrošVienības šeit. Mēs bijām pārāk dārgi, un bija pārāk bīstami mūs pamest. Ja es neatrados šeit, ieslēgts vienā no šīm kārbām, manu smadzeņu organiskajai daļai sapņojot, kamēr pārējais ķermenis ir inerts un bezpalīdzīgs, tad arī pārējie nebija šeit.
Tik un tā bija grūti piespiest sevi šķērsot telpu un atvērt pirmās durvis.
Plastikāta gulta kārbā bija tukša, strāva sen atslēgta. Es atvēru katru kārbu, tās visas bija vienādas.