Atkāpos no pēdējās. Gribēju paslēpt seju rokās, noslīgt pie zemes un ierakties medijos, bet es to nedarīju. Pēc divdesmit ilgām sekundēm šī intensīvā sajūta pierima.
Es pat nezinu, kāpēc biju tur iegājis. Man bija jāmeklē datu glabā-tuve, ieraksti, kas atstāti, darbiniekiem aizejot. Pārmeklēju ieroču skapīšus, pārbaudot, vai tur nebūs kas noderīgs — piemēram, kaste dronu —, bet visi bija tukši. Uz sienas bija pazīmes, ka šeit notikuši uzbrukumi ar liesmu metēju, un pie vienas no kārbām bija neliela bedre — tur bija ieurbusies sprāgstošā bulta. Tad es devos atpakaļ uz birojiem.
Atradu iestādes vadības centru. Visur bija salauzti ekrāni, apgāzti krēsli, uz grīdas sadauzītas saskarnes, un uz konsoles vēl arvien stāvēja neskarta plastmasas krūzīte, gaidot, kad kāds to paņems. Cilvēki nespēj strādāt kanālā pilnībā, izmantojot plašu ievaddatu klāstu tā, kā to varu es vai tādi boti kā DiPTs. Dažiem uzlabotiem cilvēkiem ir implanti, kas ļauj to darīt, bet ne visi cilvēki grib, lai viņiem smadzenēs sabāž veselu kaudzi visādu daiktu — ej nu sazin kādēļ. Tā nu viņiem vajadzēja virsmas, lai parādītu uz ekrāna grupas darbam svarīgos datus. Un kaut kur šeit būtu pievienota ārējā datu glabātuve.
Izvēlējos darbstaciju, piecēlu krēslu un izņēmu nelielo riku komplektu, kuru biju aizņēmies no DiPTa komandas krājumiem un atnesis sev līdzi lielajā bikšu sānkabatā. (Bruņām nav kabatu, viens punkts cilvēku apģērba labā.) Man bija nepieciešams enerģijas avots, lai panāktu, ka stacija atkal darbojas, bet, par laimi, pa rokai biju es pats.
Izmantoju darbarīkus, lai atvērtu enerģijas ieroča portu savā labajā rokā. Paveikt to ar vienu roku bija piņķerīgi, bet ir bijis ari sliktāk. Ar kabeli pievienoju sevi pie konsoles avārijas strāvas padeves, un stacija dūcot atdzīvojās. Nevarēju atvērt kanālu, lai vadītu to tieši, bet, pastiepies mirdzošajā projekcijā, spēju izmakšķerēt pieeju DrošSistēmas ierakstu krājumam. Tas bija izdzēsts, bet to jau es biju gaidījis.
Sāku pārmeklēt visas pārējās krātuves, ja nu gadījumā DrošSistēmu nebūtu iztīrījuši uzņēmuma tehniķi. Uzņēmums vēlas, lai viss tiek ierakstīts — kanālā paveiktais darbs, sarunas, viss, lai pēc tam no tā varētu izrakt datus. Liela daļa informācijas ir nevērtīga un tiek izdzēsta, bet Droš-Sistēmai ir tā jāpatur, līdz pāri tai pāriet datu rakšanas boti, un tā DrošSis-tēma bieži nosper nelietotu pagaidu uzglabāšanas vietu no citām sistēmām.
Un tur nu tie bija — faili, kas sabāzti MedSistēmas krātuvē, kas bija paredzēta nestandarta procedūru lejupielādēm. (Pieņemu, ja MedSistēmai pēkšņi vajadzētu lejupielādēt pacientam ārkārtas procedūru, DrošSistēma būtu izrāvusi šos failus ārā un nolikusi tos kaut kur citur, bet dažkārt tā nepaspēja visu laikā un ierakstīto datu gabali tika pazaudēti. Ja tu esi Droš-Vieniba, tev patīk tavi klienti un tu vēlies paturēt noslēpumā no uzņēmuma kaut ko tādu, ko viņi ir teikuši vai darījuši (vai tu esi teicis vai darījis), šis ir viens no daudzajiem veidiem, kā vari likt datiem nejauši pazust.)
DrošSistēma noteikti bija pārvietojusi failus tieši pirms strāvas pazušanas. Tur bija daudz materiāla, un es pārskrēju pāri nejaušām sarunām un raktuvju darbu datiem līdz pat beigām, tad patinu nedaudz atpakaļ. Kanālā divi cilvēki tehniķi bija apsprieduši anomāliju — kaut kādu kodu, kas nešķita saistīts ne ar vienu sistēmu un ticis augšupielādēts tepat uz vietas. Viņi mēģināja saprast, no kurienes tas nācis, un izteica — ietverot daudz vienkāršrunas vārdu — pieņēmumu, ka raktuvēm uzbrukts ar kaitīgu programmatūru. Viens no tehniķiem teica, ka ziņos priekšniecībai, ka viņiem nepieciešams nošķirt DrošSistēmu, un saruna tur arī beidzās — pusvārdā.
Tas... Nebija tas, ko biju gaidījis. Biju pieņēmis, ka mana vadības moduļa kļūme bija radījusi asinspirti, ko uzņēmums apzīmēja ar eifēmismu “negadījums”. Bet vai es tiešām būtu novācis no ceļa deviņas citas DrošVienības, kā arī visus botus un bruņotos cilvēkus, kas varētu būt mēģinājuši mani apturēt? Man nešķita, ka man būtu bijušas lielas iespējas to izdarīt. Ja citas DrošVienības būtu cietušas no tās pašas kļūmes, tad tai bija jānāk no ārēja avota.
Saglabāju sarunu savā krātuvē, pārbaudīju pārējās sistēmas, vai tajās nav noklīduši faili, bet neko neatradu, un atslēdzos no konsoles.
Drošības sapulču telpa bija iztīrīta līdz pēdējām. Bet es varēju pārbaudīt citas vietas. Atgrūdu krēslu no konsoles.
Izejot pa otrām durvīm, pamanīju pie pretējās sienas trieciena pēdas un traipus uz grīdas. Kāds — kāds, kas varēja uzņemt pamatīgu bliezienu — bija upurējis sevi, mēģinot aizstāvēt vadības centru. Varbūt ne visas DrošVienības bija bijušas cietušas.
Koridorā pie dzīvojamām telpām es atradu vēl vienu telpu, šī bija paredzēta TīkVienībām.
Tajā bija četras kastes, kas acīmredzami bija kārbas, tikai mazākas. To durvis bija atvērtas, iekšā izvietotās plastmasas gultas tukšas. Stūrī bija vieta atkritumu pārstrādātājam, bet te nebija ieroču skapju, un uzglabāšanas skapīši izskatījās pavisam citādi.
Stāvēju istabas centrā. Slepkabotu kārbas bija aizvērtas, neizmantotas. Kas nozīmēja, ka neviena no DrošVienībām nebija bijusi bojāta un visas bija bijušas vai nu apgaitā, vai apsardzē, vai sapulču telpā, visticamāk, stāvot tur un izliekoties, ka neblenž cita uz citu. Bet seksbotu kārbas bija atvērtas, kas nozīmēja, ka trauksmes mirklī, kad izslēdzās strāva, tie bija bijuši iekšā. Ja strāva ir izslēgta, tu vari ar rokām atvērt kārbu no iekšpuses, bet tā vairs neaizvērsies.
Tas nozīmēja, ka “negadījuma” laikā tie bija devušies ārā.
Vēlreiz izmantoju enerģijas avotu savā rokā, lai piešķiltu strāvu pirmās kārbas avārijas datu glabātuvei. Man nebija ne tuvu tik daudz enerģijas, lai ieslēgtu visu ierīci, bet datu glabātuve satur kļūdu un izslēgšanās informāciju, ja labošanas laikā kaut kas noiet greizi. (Ar to var darīt vēl daudz ko citu, ja esi uzlauzis savu vadības moduli — piemēram, kādu laiku glabāt tur savus medijus, lai cilvēki tehniķi tos neatrod.) DrošSistēma būtu varējusi to izmantot pirms katastrofālās kļūmes.
Tā bija tikusi izmantota. Bet to bija izmantojušas TīkVienības, kas negadījuma laikā bija lejupielādējušas datus.
Dati bija saraustīti, un tos bija grūti salikt kopā, līdz es sapratu, ka TīkVienības bija komunicējušas savā starpā.
Stāvēju tur piecas stundas un divdesmit trīs minūtes, saliekot kopā datu fragmentus.
No citām raktuvēm TīkVienībām bija pārsūtīts kods, kas bija marķēts kā programmatūras labojums, kas iegādāts no trešās puses — Tīk-Vienību piegādātāja. Visas TīkVienības bija reģistrējušas to kā nestandarta lejupielādi, ko jāpārbauda DrošSistēmai un cilvēkam — sistēmas analītiķim, bet tehniķi, kas bija to lejupielādējuši, lika TīkVienībām palaist labojumu. Tā bija izrādījusies labi apslēpta naidīga programma. Tā nebija ietekmējusi TīkVienības, bet gan izmantojusi to kanālus, lai pārlēktu uz DrošSistēmu un inficētu to. DrošSistēma bija inficējusi Droš-Vienības, botus un dronus, un viss, kas vien raktuvēs bija spējīgs uz neatkarīgu kustību, bija sajucis prātā.
Kamēr visi visapkārt skraidīja un šaudījās un fonā kliedza cilvēki, TīkVienības bija pamanījušās izvērtēt programmu un atklājušas, ka tai bija jāpārlec no tām uz raktuvju krāvējbotiem un jāizslēdz tie. Tas aizkavētu raktuvju darbu, lai otras raktuves pirmās paspētu aizvest kravu uz transportkuģi. Tas bija mēģinājums sabotēt konkurentu, nevis plānota masu slepkavība. Bet notika masu slepkavība.