Cilvēki bija pamanījušies nosūtīt uz ostu trauksmes signālu, bet bija skaidrs, ka palīdzība neieradīsies laikā. TīkVienības atklāja, ka DrošVie-nības nedarbojas saskaņoti, bet uzbrūk arī cita citai, kamēr boti nesakarīgi triecās iekšā visā, kas kustējās. TīkVienības bija nospriedušas, ka to labākā izvēle būtu pārstartēt DrošSistēmu un atjaunot rūpnīcas uzstādījumus, izmantojot rokas saskarni.
TīkVienībārn ir fiziski vairāk spēka nekā cilvēkam, bet mazāk nekā DrošVienībai vai botam. Tām nebija iebūvētu ieroču, un, lai arī tās varēja pacelt šaujamo vai enerģijas ieroci un to izmantot, tām nebija izglītības moduļu par ieroču darbību. Tās varēja šādu ieroci paņemt, mēģināt notēmēt, nospiest gaili un cerēt, ka nav ieslēgta drošības sistēma.
Failu lejupielādes apstājās cita pēc citas. Viena signalizēja, ka centīsies novērst DrošVienību uzmanību no pārējām, un trīs apliecināja, ka saņēmušas ziņu. Viena bija dzirdējusi kliedzienus no vadības centra un devusies turp, lai izglābtu iesprostotos cilvēkus, un divas bija apliecinājušas, ka saņēmušas ziņu. Viena bija palikusi pie ieejas koridorā, lai mēģinātu iegūt papildu laiku DrošSistēmas sasniegšanai, un viena bija apliecinājusi, kas saņēmusi ziņu. Viena apliecināja, ka ir sasniegusi DrošSistēmu, tad klusums.
Saņēmu no savas sistēmas brīdinājumu par zemu enerģijas līmeni un aptvēru, cik ilgu laiku esmu pavadījis šeit. Atvienoju sevi no kārbas un pametu šo telpu. Pa ceļam ietriecos durt'ju ailā un sienā.
Acīmredzot bija notikusi kaut kāda nereģistrēta vienošanās. Varbūt raktuvju uzņēmums, kas bija nosūtījis programmatūru, bija samaksājis par zaudējumiem un nodrošinājumiem, kas droši vien būtu bijusi tik liela summa, ka šīm raktuvēm pēc tam bija jābankrotē un jāpārtrauc darbība. Varbūt uzņēmums domāja, ka ar šo sodu pietiek.
Tiku atpakaļ līdz caurulei, iekāpu kapsulā un sāku uzlādēs ciklu. Tiklīdz man bija pietiekami jaudas, atgriezos pie “Mēness patvēruma” 206. sērijas.
N Kapsulai beidzās strāva, un tā apstājās pirms izejas no caurules, bet ap to laiku es jau biju atguvis 97 procentus veiktspējas. Izkāpu un tālāko ceļu skrēju. Skriešana mani nenogurdina tā, kā nogurdinātu cilvēku, bet tik un tā es sasniedzu noslēgto eju piecdesmit astoņas minūtes vēlāk, nekā būtu sasniedzis, braucot ar kapsulu.
Šis bija bijis garš un draņķīgs cikls, un es biju gatavs tā beigām. Gribēju tikt prom no raktuvēm. Tiesa, iespējams, ka pirmo reizi, kad es biju šeit, es vēlējos tikt prom vēl vairāk.
Biju ticis cauri drošības barjerai un devos pa tuneli, līdz nokļuvu kanāla uztveramības zonā. Pieklauvēju DiPTam, lai paziņotu, ka esmu atgriezies.
Tas teica: Mums ir problēma.
septītā NODAĻA
Problēmu es atradu galvenās viesnīcas uzgaidāmajā zālē.
Tapana bija uz vienas no augšējām platformām. Viņa sēdēja apaļā, spilveniem izklātā krēslā, somu nolikusi pie kājām, un viņu daļēji aizsedza vēl viena hologrāfiska skulptūra ar milzīgu kristālu formāciju. Viņa paskatījās uz mani un teica: “O, sveiks. Nezināju, vai pārējie varēs tevi sasniegt.”
Tā kā manis nebija atspolē, DiPTam nebija arī nekādas vizuālas pieejas pasažieru telpai. (Atspole bija privāts transportlīdzeklis, ko izmantoja kā sabiedrisko transportu apšaubāmā, ja ne klaji nelegālā veidā, tādēļ tam uz klāja nebija drošības sistēmas vai kameru.) DiPTs nebija zinājis, ka l’apanas nav uz klāja, līdz brīdim, kad atspole sasniedza tranzītgredzenu. Tā kā tas bija nopietni uzņēmies atbildību, tad nosūtīja dronu uz izkāpšanas zonu, lai noskatītos, kā manas klientes izkāpj, un tur bija ieraudzījis acīmredzami satriektas un niknas Rāmi un Maro, bet ne Tapanu. Tad tas bija pārbaudījis Edena profilu sociālo mediju kanālā un atradis ziņu no Rāmi. (Tapana bija viņām pateikusi, ka viņai ir nelabi, un devusies uz atspoles labierīcībām. Viņas nebija aptvērušas, kas noticis, kamēr atspole nebija pametusi ostu.)
Teicu: “Viņas atstāja man ziņu.” Biju plānojis vienkārši stāvēt tur un blenzt uz Tapanu, kā to dara DrošVienības, kad to klienti dara kaut ko tik bezgala stulbu, ka tas jau robežojas ar pašnāvības mēģinājumu, vienlaikus pavēlot mums neapturēt viņu darbības. Bet izskatījās, ka viņa zina, ka ir rīkojusies muļķīgi, un man bija jāsaprot. “Kas notika?”
Viņa paskatījās uz mani, acīmredzami gaidīdama negatīvu reakciju. “Es saņēmu ziņu savā kanālā — sociālajā profilā, kas man bija, kad mēs te strādājām. Kāds, kas strādā pie Tleisijas, draugs, teica, ka viņam ir failu kopijas un viņš mums tās varētu iedot.” Viņa nosūtīja ziņu uz manu kanālu.
Es rūpīgi to pārskatīju. Tikšanās laiks bija noteikts nākamajā ciklā.
Jutu, ka šis būtu mirklis, kurā cilvēks nopūstos, tādēļ nopūtos.
Tapana teica: “Zinu, ka tas varētu būt slazds, bet varbūt tā nav? Es viņu pazīstu, viņš nav foršākais čalis pasaulē, bet viņš ienīst Tleisiju.” Viņa vilcinājās. “Vai tu man palīdzēsi? Lūdzu? Es sapratīšu, ja tu teiksi nē. Es zinu, ka esmu bijusi... Zinu, ka šī varētu būt ļoti slikta doma.”
Biju aizmirsis, ka man ir izvēle, ka man nebija pienākuma darīt to, ko viņa grib, tikai tāpēc vien, ka viņa atrodas šeit. Tas, ka man lūdza palikt — ar “lūdzu” un iespēju atteikties —, bija gandrīz tikpat iespaidīgi kā situācija, kad cilvēks lūdza man izteikt viedokli un patiešām ieklausījās manos vārdos. Vēlreiz nopūtos. Man bija daudz iespēju to darīt, un es pamazām kļuvu par īstu meistaru. “Es tev palīdzēšu. Tagad mums ir jāatrod vieta, kur pazust no citu acīm.”
Tapanai bija valūtas karte no tranzītgredzena. Tā nebija piesaistīta RaviHyral kontiem un tādēļ nebija izsekojama. Vismaz tā viņa domāja, un es cerēju, ka viņai ir taisnība. Man nekad nav bijis izsniegts finanšu sistēmas izglītības modulis, un, tā kā mūsu moduļi jebkurā gadījumā bija draņķis, neesmu pārliecināts, ka tas būtu ko līdzējis. DiPTs manā vietā veica meklēšanu, un rezultāti bija pretrunīgi. Valūtas kartes varēja izsekot, bet parasti to varēja tikai nekorporatīvas politiskas vai korporatīvas vienības. Es nospriedu, ka droši vien ir pieņemami karti izmantot. Ja ziņa nebija slazds, tad Tleisija šobrīd noteikti domā, ka manas klientes jau ir atpakaļ tranzītgredzenā. Ja tas bija slazds, tad viņi zinātu, ka varēs mūs notvert, kad ieradīsimies uz tikšanos, tā ka nebija jēgas mūs meklēt agrāk.
Tapana izmantoja karti, lai samaksātu par pagaidu istabu kvartālā pie ostas. Kamēr viņa ielika karti kioskā un saņēma norādi uz mūsu istabu, es stāvēju viņai aiz muguras un vēroju apkārtni. Pagaidu istabas atradās šauru koridoru labirintā, kas bija tikpat atšķirīgas no galvenās viesnīcas kā īsts kravas transportkuģis atšķīrās no DiPTa. Šeit nebija DrošSistēmas, kuras vadību pārņemt, un tikai viena kamera pie ieejas. Es izdzēsu mūs no tās atmiņas, bet tik un tā jutos tā, it kā mēs — vai es — kādā brīdī varētu būt bijuši novēroti. Varbūt tā bija tikai paranoja, kas būtu raksturīga patvaļīgai, izbēgušai DrošVienībai.
Tapana veda mūs uz istabu. Krēslainajos koridoros vazājās citi cilvēki, un daži izskatījās tā, it kā būtu gribējuši viņai tuvoties, bet tad ieraudzīja mani un pārdomāja. Es biju lielāks nekā viņi, un bez kamerām man vēl arvien lāga nepadevās kontrolēt savu sejas izteiksmi.
DiPTs teica: Pasaki cilvēkam, lai nepieskaras virsmām. Tur var būt sastopami slimību perēkli.
Pa ceļam uz šejieni es biju nosūtījis viņam ierakstu ar atklājumiem Ganakas šahtā. DiPTs teica: Tās ir labas ziņas. Tu nebiji pie vainas. Es it kā piekritu. Biju gaidījis, ka sajutīšos labāk. Bet lielākoties es tikai jutos šausmīgi.