Kad bijām istabā un durvis bija noslēgtas, ievēroju, kā atslābst Tapanas pleci un viņa dziļi ieelpo. Istaba bija tikai kubs ar skapītī ievietotiem paliktņiem sēdēšanai un gulēšanai, kā arī nelielu ekrāna virsmu. Nekādu kameru, nekādu audio ierakstu. Tai bija pievienota neliela vannas istaba ar atkritumu pārstrādātāju un dušu. Vismaz tai telpai bija durvis. Man būs vismaz divas reizes jāizliekas, ka izmantoju labierīcības. Jā, tas nudien vainagos šīsdienas jautrības. Izveidoju grafiku un pievienoju signālu, kas man par to atgādinās.
Tapana nometa somu uz grīdas un pagriezās pret mani. “Es zinu, ka tu esi dusmīgs.”
Centos pielāgot sejas izteiksmi. “Neesmu dusmīgs.” Es biju pārskaities. Biju domājis, ka manas klientes ir drošībā, ka es varu mierīgi uztraukties par savām problēmām, un nu man bija mazs cilvēciņš, par kuru rūpēties un kuru es nekādi nevarēju pamest.
Viņa pamāja un pabīdīja atpakaļ savas bizītes. “Es zinu... Tas ir — es esmu pārliecināta, ka Rāmi un Maro bija niknas. Bet nav tā, ka es baidītos, tā ka tas ir labi.”
Manā kanālā DiPTs teica: Ko?
Nav ne jausmas, es atbildēju. Tad jautāju Tapanai: “Kā tas var būt labi?” Viņa paskaidroja: “Ligzdiņā mammas vienmēr mums teica, ka bailes ir nedabisks stāvoklis. Tās ir uzspiestas no ārpuses. Tātad ir iespējams ar tām cīnīties. Tev jādara tas, no kā tev ir bail.”
Ja bots ar smadzenēm transportkuģa lielumā var izbolīt acis, tad DiPTs tieši to ari darīja. Es noteicu: “Tas nav iemesls, kādēļ pastāv bailes.” Viņi mums nebija devuši izglītojošu moduli par cilvēku evolūciju, bet biju to papētījis CentrSistēmu zināšanu bāzēs, kam man bija pieeja, mēģinot saprast, kas, dirsā, ar tiem cilvēkiem notiek. Tas nebija palīdzējis.
Viņa teica: “Es zinu. Tas ir domāts vienkārši iedvesmošanai.” Viņa paskatījās apkārt un tad devās pie skapīša, kur bija salikti paliktņi. Viņa tos izvilka, aizdomīgi apostīja, tad izvilka no somas kabatas aerosola flakonu un apsmidzināja paliktņus. “Aizmirsu pajautāt, vai tev bija iespēja veikt izpēti, ko tu gribēji šeit izdarīt?”
“Jā. Rezultāti ir... Neskaidri.” Rezultāti bija nolādēti skaidri, bet tiem nepiemita tā atklāsmes sajūta, ko es muļķīgā kārtā biju cerējis saņemt. Palīdzēju viņai izvilkt pārējos paliktņus.
Mēs salikām tos uz grīdas un apsēdāmies. Viņa paskatījās uz mani un iekoda apakšlūpu zobos. “Tu esi pamatīgi uzlabots, vai ne? Tā kā rik-tīgi daudz. Tā kā vairāk nekā kāds varētu izvēlēties brīvprātīgi.”
Tas nebija jautājums. Es teicu: “Ē, jā.”
Viņa pamāja. “Vai tas bija nelaimes gadījums?”
Sapratu, ka esmu aptvēris sevi ar rokām un saliecies, it kā mēģinātu saritināties embrija pozā. Es nezinu, kāpēc tas bija tik satraucoši. Tapana no manis nebaidījās. Man nebija iemesla baidīties no viņas. Varbūt tas bija tādēļ, ka es atkal biju nonācis Ganakas šahtā. Kāda mana organisko sistēmu daļa atcerējās, kas tur noticis. Kanālā DiPTs sāka atskaņot “Mēness patvēruma” skaņu celiņu, un dīvainā kārtā tas palīdzēja. Es teicu: “Trāpījos eksplozijā. Patiesībā daudz no cilvēka manī nav atlicis.”
Abi teikumi bija patiesi.
Viņa nedaudz sakustējās, it kā pārdomādama, ko teikt, tad vēlreiz pamāja. “Man žēl, ka ievilku tevi šajā te. Ticu, ka tu zini, ko dari, bet... Man ir jāmēģina, man jāzina, vai tam čalim tiešām ir mūsu faili. Tikai vienu reizīti, un tad es došos atpakaļ uz tranzītgredzenu.”
Kanālā DiPTs nogrieza klusāk mūziku, lai pateiktu: Jauni cilvēki mēdz būt impulsīvi. Āķis ir tur, ka vajag viņus noturēt pie dzīvības gana ilgi, lai viņi kļūtu par veciem cilvēkiem. Tā saka mana komanda, un mani novērojumi šķietami to apstiprina.
Nespēju strīdēties ar DiPTa klātncesošās komandas gudrībām. Atcerējos, ka cilvēkiem ir vajadzības, un jautāju Tapanai: “Vai esi paēdusi?”
Viņa bija ar valūtas karti nopirkusi dažus pārtikas iepakojumus un iebāzusi somā. Vienu viņa piedāvāja man, un es atbildēju, ka mani uzlabojumi prasa īpašas diētas ievērošanu un vēl nav pienācis laiks uzņemt pārtiku. Viņa to pieņēma bez iebildēm. Cilvēkiem acīmredzot nepatīk apspriest fatālus bojājumus gremošanas sistēmā, tādēļ man nevajadzēja sniegt visu to papildinformāciju, ko DiPTs nupat bija sameklējis. Jautāju, vai viņai patīk skatīties medijus, un viņa teica, kājā, tādēļ nosūtīju dažus failus uz istabas ekrāna virsmu, un mēs noskatījāmies pirmās trīs “Pasaul-lēkātāju” sērijas. DiPTam tas patika, es jutu, kā viņš sēdēja manā kanālā un salīdzināja Tapanas reakciju uz seriālā notiekošo ar manējo.
Kad Tapana teica, ka gribētu mēģināt pagulēt, es izslēdzu ekrānu. Viņa saritinājās uz sava paliktņa, es apgūlos uz savējā un turpināju kopā ar DiPTu skatīties kanālu.
Pēc divām stundām un četrdesmit trim minūtēm es sajutu klauvējienu tieši no durvju puses.
Pietrūkos sēdus tik strauji, ka arī Tapana satrūkās un pamodās. Es pamāju, lai viņa paliek klusu, un viņa atslīga atpakaļ uz paliktņa, saritinājusies ap savu somu, un izskatījās noraizējusies. Es piecēlos un devos pie durvīm, lai ieklausītos. Nedzirdēju elpošanu, bet fona troksnī bija pārmaiņas, kas liecināja, ka otrā metāla durvju pusē ir kaut kas ciets. Piesardzīgi veicu ierobežotu skenēšanu.
Jā, tur ārā kaut kas bija, bet nekādu ieroču pazīmju. Pārbaudīju klauvējienu un ievēroju, ka tam ir tas pats raksturojums kā klauvējienam, ko biju saņēmis publiskajā zonā pēc tikšanās ar Tleisiju.
Otrā durvju pusē stāvēja seksbots.
Nevarēja būt, ka tas būtu man visu šo laiku sekojis. Tas būtu varējis mani vērot drošības kamerās, sporādiski pamanot manas pēdas, kad es atgriezos to redzamības joslā. Tā nebija patīkama doma.
Tas noteikti piederēja Tlcisijai. Ja tas mani vēroja, tad droši vien būtu palaidis garām Tapanas negaidīto pazušanu no privātās atspoles, bet būtu vēlreiz viņu ievērojis, kad satikāmies galvenajā viesnīcā, vai arī pa ceļam uz šejieni. Nolādēts.
Bet tagad es to zināju. Ja tas nebūtu man pieklauvējis, es nebūtu sapratis, ka tas piedalās spēlītē. Kāpēc tas ir šeit? jautāju DiPTam.
Pieņemu, ka tas ir retorisks jautājums, tas atbildēja.
Bija tikai viens veids, kā to uzzināt. Es atbildēju uz klauvējienu.
Mirklis iestiepās garumā. Tad tas pastiepās pret manu kanālu. Tas bija piesardzīgs savienojums, teju vai bikls. Tas teica: Es zinu, kas tu esi. Kas tevi atsūtīja?
Atbildēju: Esmu ar līgumu saistīts ar privātpersonu. Kāpēc tu sazinies ar mani?
DrošVienibas, kas izīrētas ar vienu un to pašu līgumu, nesarunājas — ne vārdiem, ne kanālā —, ja vien tas nav absolūti nepieciešams darba pienākumu veikšanai. Saziņa ar citu līgumu vienībām jāveic caur vadošajām CentrSistēmām. Un DrošVienibas jebkurā gadījumā nesadarbojas ar TīkVienībām. Vai tas varētu būt patvaļīgs seksbots? Ja tas bija patvaļīgs, tad kādēļ atradās uz RaviHyral? Es nezināju, kādēļ kāds lai te paliktu brīvprātīgi — tostarp cilvēki. Nē, tas būtu saprotams tikai tad, ja Tleisijai piederētu tā līgums un viņa būtu nosūtījusi to uz šejieni nogalināt Tapanu.
Ja tas mēģinātu uzbrukt manai klientei, es to saraustītu gabalos.
Tapana, sēžot uz paliktņa un satraukti vērojot mani, ar lūpām izveidoja vārdus: “Kas tur ir?”
Atvēru drošu kanālu ar viņu un teicu: Kāds ir pie durvīm. Nezinu,
kādēļ.
Tas bija lielākoties patiesi. Negribēju teikt Tapanai, kas tas bija, jo šī saruna, visticamāk, tiešā ceļa novestu pie tā, ka man būtu jāpasaka viņai, kas esmu es, un to es negribēju darīt. Tomēr, ja man vajadzēs to iznīcināt Tapanas acu priekšā, tad man būtu daudz kas jāpaskaidro.