Seksbots atbildēja: Tas esi tu, un nosūtīja man attēlu no publiska ziņu kanāla.
Tā bija no stacijas, no BrīvTirgus Ostas. Šoreiz virsraksts bija “Vadība atzīst, ka DrošVienība ir bez pavadoņa, nezināmā vietā.”
Sūdi vagā, DiPTs teica.
Es refleksīvi aizvēru ziņu, it kā tādā veidā varētu panākt, ka tā neeksistē. Pēc vēl trim šoka sekundēm piespiedu sevi atvērt ziņu vēlreiz.
“Bez pavadoņa” ir apzīmējums, ko viņi izmanto patvaļīgām Droš-Vienībām, kad grib, lai cilvēki ieklausās, nevis vienkārši sāk kliegt. Tas nozīmēja, ka zināšanas par to, ka esmu uzlauzis savu vadības moduli, vairs nebija tikai starp mani un PreservationAux locekļiem. Viņi noteikti bija stadijā, kur visi izdzīvojušie apskates grupu dalībnieki tika nopratināti, un viņiem būtu jāsniedz nodrošinājums, ka viņi saka patiesību.
Tātad uzņēmums zināja, ka biju uzlauzis savu vadības moduli. Tas bija šausminoši, lai gan es biju to gaidījis. Tas bija viens no iemesliem, kādēļ Mensa bija mani dabūjusi ārā no inventāra un apstrādes centra, tiklīdz es biju izgājis remonta un atjaunošanas fāzi.
Gaidas, ka tas notiks, un notikums pats ir divas dažādas lietas — to es iemācījos jau pirmajā reizē, kad mani sašāva driskās.
Bailīgi pārskrēju stāstam un tad izlasīju to vēlreiz, kārtīgāk. Vairāku pušu juristi notiekošajās juridiskajās un personiskajās cīņās bija lūguši, lai Saglabāšana izsniedz viņiem DrošVienību, kas bija ierakstījusi visus pierādījumus pret GrayCris. Tas nebija nekas savāds. Nav tā, ka DrošVienības var sniegt liecības tiesās. Mūsu ieraksti tiek pieņemti kā pierādījumi, līdzīgi kā dronu vai drošības kameru, vai jebkādas citas ierīces ieraksti, bet nav tā, ka mums varētu būt kādi viedokļi vai skatījums uz to, ko reģistrējam.
Pēc ilgākām diskusijām Mensas jurists bija atzinis, ka viņa ir pazaudējusi mani no redzesloka. Viņi to noformulēja kā “atlaists uz paša atbildību, jo Saglabāšanas likums noteic, ka konstrukti ir saprātīgas juridiskas personas”, bet arī tad žurnālisti neļāvās piemuļķoties. Blakus bija pievienots milzums saišu uz rakstiem par konstruktiem, DrošVienībām un patvaļīgām DrošVienībām. Netika minēts, ka šai konkrētajai vienībai bija bijusi tāda neliela problēmiņa kā klientu nogalināšana, kad bija paredzēts tos aizstāvēt, bet man bija tāda sajūta, ka uzņēmums droši vien jau bija iznīcinājis visus ierakstus, kas saistījās ar Ganakas šahtu, lai tos nevarētu pieprasīt tiesā.
Tapana nočukstēja: “Vai tu sarunājies ar to, to personu?”
“Jā,” atbildēju. Seksbotam teicu: Tas ir interesants stāsts, bet nekādā veidā nav saistīts ar mani.
Tas teica: Tas esi tu. Kas tevi atsūtīja?
Atbildēju: Tas ir stāsts par bīstamu, patvaļīgu DrošVienību. Neviens tādu nekur nesūtītu.
Es nejautāju tāpēc, lai tevi nodotu. Es nevienam neteikšu. Es jautāju... Neviens cilvēks tevi nevada? Tu esi brīvs?
Jutu savā kanālā DiPTu, kurš patlaban piesardzīgi pastiepās uz seksbota pusi.
Man ir klients, es tam teicu. Man bija jānovērš tā uzmanība, lai DiPTs varētu iegūt kādu informāciju. Lai ari seksbots, tas tik un tā bija konstrukts — kaut kas pilnīgi atšķirīgs no pilota bota. Kas tevi šeit atsūtīja? Vai Tleisija?
Jā. Viņa ir mans klients.
Kā TīkVienībai, nevis DrošVienībai. Iesūtīt TīkVienību šādā situācijā bija morāli bezatbildīgi un acīmredzams līguma pārkāpums. Pieņēmu, ka seksbots to zina.
DiPTs teica: Tas nav patvaļīgs. Tā vadības modulis darbojas. Tā ka tas, iespējams, saka patiesību.
Jautāju DiPTam: Vai vari to uzlauzt no šejienes?
Sekoja pussekundi ilga pauze, kamēr DiPTs pētīja šo jautājumu. Tad viņš atbildēja: Nē, es no šejienes nevaru nodrošināt savienojumu. Tas varētu mani apturēt, pārtraucot kanālu.
Teicu seksbotam: Tavs klients vēlas nogalināt manu klientu.
Tas neatbildēja.
Es turpināju: Tu pateici Tleisijaipar mani. Tas noteikti pirmās tikšanās laikā bija sapratis, kas es esmu. Ja arī tas nebija pārliecināts, tad redzot, kā es biju savainojis tos trīs cilvēkus, ko Tleisija bija sūtījusi, noteikti sniedza visus nepieciešamos pierādījumus. Es biju pārskaities, bet neatklāju to kanālā. Kā jau teicu DiPTam, boti un konstrukti nevar cits citam uzticēties, tādēļ es nezinu, kādēļ šis mani tā nokaitināja. Es vēlētos, kaut tas, ka esmu konstrukts, mani padarītu mazāk iracionālu par vidusmēra cilvēku, bet jūs, iespējams, būsiet pamanījuši, ka tas tā nav. Teicu: Tava kliente nosūtīja TīkVienību darīt DrošVienības darbu.
Tas iebilda: Viņa līdz pat šodienai nezināja, ka viņai nepieciešama DrošVienība. Tad piebilda: Es pateicu viņai, ka tu esi DrošVienība, bet ne to, ka esi patvaļīgs.
Nezināju, vai varu tam ticēt. Un prātoju, vai tas bija mēģinājis izstāstīt Tleisijai šī uzdevuma neiespējamo dabu. Ko tu iesaki darīt?
Sekoja klusums. Ilgs, piecas sekundes. Mēs varētu viņus nogalināt.
Nu, tas bija neparasts dilemmas risinājums. Nogalināt ko? Tleisiju?
Visus. Cilvēkus šeit.
Atbalstījos pret sienu. Ja būtu cilvēks, tad būtu nobolījis acis. Lai gan, ja es būtu cilvēks, tad varbūt būtu gana stulbs, lai iedomātos, ka šī ir laba ideja.
Es arī prātoju, vai tas zināja ko vairāk par mani nekā to mazumiņu no zinām.
Uztvēris manu reakciju, DiPTs vaicāja: Ko tas grib?
Nogalināt visus cilvēkus, es atbildēju.
Jutu, kā DiPTs metaforiski sažņaudz savu funkcionalitāti. Ja nebūtu cilvēku, tad nebūtu komandas, ko aizsargāt, un nekādas vajadzības pētīt un piepildīt datubāzes. Tas teica: Iracionāla doma.
Zinu, atbildēju. Ja cilvēki būtu pagalam, kas tad taisītu medijus? Šī bija tik nenormāla ideja, ka to būtu varējis izdomāt tikai cilvēks.
Ha!
Jautāju seksbotam: Tleisija domā, ka konstrukti cits ar citu sarunājas šādi?
Sekoja vēl viena pauze, šoreiz tikai divas sekundes. Jā. Tad: Tleisija uzskata, ka tu paliki nopakaļ, lai nozagtu tehniku grupai failus. Ko tu tik ilgi darīji kanāla bloka zonā?
Es slēpos. Zinu, nav tie labākie meli. Vai Tleisija zina, ka tu vēlies viņu nogalināt? Jo “nogalināt visus cilvēkus” gan varēja būt Tleisijas izdomājums, bet seksbota ieliktā intensitāte šajā frāzē bija īsta, un es nedomāju, ka tā būtu attiecināma uz visiem cilvēkiem.
Viņa zina, tas atbildēja. Tad: Es viņai neteicu par tavu klienti, viņa domā, ka visas aizbrauca ar atspoli. Viņa tikai lika man sekot tev.
Pa kanālu atnāca koda pakete. Konstruktu tādā veidā nevar inficēt ar kaitniecisku programmatūru — tā būtu jāsūta caur DrošSistēmu vai CentrSistēmu. Pat tad man būtu kods jāpalaiž, un bez tiešas komandas un aktīva vadības moduļa mani nevar piespiest to izdarīt. Vienīgais veids, kā var bez manas līdzdalības palaist kodu, ir — izmantojot kaujas moduli datu portā.
Tā varbūt bija nobeigšanas programma, bet es nebiju nekāds parasts pilota bots, un tā, visticamāk, mani vienkārši nokaitinātu līdz nāvei. Varbūt līdz pat punktam, kur es aiz dusmām izrautu durvis no adām un norautu TīkVienības galvu.
Būtu varējis vienkārši izdzēst paketi, bet gribēju zināt, kas tajā ir, lai noteiktu, cik niknam man jākļūst. Tā bija pietiekami neliela, lai varētu iekļūt cilvēka saskarnē, tādēļ es to pagrūdu malā Tapanai. Skaļi teicu: “Lūdzu, paturi šo karantīnā manām vajadzībām. Pagaidām neatver.”
Viņa kanālā signalizēja piekrišanu un ievilka paketi savā pagaidu glabātuvē. Vēl viens fakts par kaitīgām un nāvējošām programmām — tās neko nevar padarīt cilvēkiem un uzlabotiem cilvēkiem.
Seksbots nebija teicis neko vairāk, un es nosūtīju klauvējienu tieši laikā, lai sajustu, kā tas atslēdz kanālu. Tas devās prom pa koridoru.