Pagaidīju, līdz biju pārliecināts par to, tad atkāpos no durvīm. Prātoju, vai vēlos palikt šeit vai arī pārvietot Tapanu. Tagad, kad zināju, ka drošības kameras tiek uzlauztas, lai vērotu mani, es varēju darboties tam pretī. Varbūt man tā vajadzēja darīt jau no paša sākuma, bet jūs varbūt jau būsiet pamanījuši, ka, lai arī esmu baiss slepkabots, tomēr diezgan bieži salaižu lietas grīstē.
“Tas ir prom,” teicu Tapanai. “Vai vari pārbaudīt to koda paketi?”
Viņai parādījās tā iekšupvērstā sejas izteiksme, kas cilvēkiem raksturīga, dziļi iegrimstot kanālā. Pēc minūtes viņa teica: “Tā ir kaitīga programma. Diezgan standartīga... Varbūt viņi domāja, ka tas tiks galā ar taviem uzlabojumiem, bet tas ir drusku par muļķīgu Tleisijai. Pagaidi! Te, kodam pievienota, ir ziņas rindiņa.”
Mēs ar DiPTu gaidījām. Tapanas sejā nomainījās dažādas sarežģītas grimases, līdz sejas izteiksme beidzot apstājās pie raizēm. “Tas ir savādi.” Viņa pagriezās pret ekrānu un pakustināja roku pilnīgi liekā žestā, kas dažiem cilvēkiem ir raksturīgs, nosūtot kaut ko no kanāla uz ekrānu.
Tā bija ziņas rindiņa, trīs vārdi. Lūdzu, palīdzi man.
Panācu, ka mēs pārceļamies uz citu istabu — netālu no avārijas izejas — citā hosteļa versijā. Seksbots varētu prast uzlauzt pieeju, tādēļ es noņēmu pieejas aizsargvāku, fiziski salauzu atslēgu un atkal ieliku vāku vietā, kamēr Tapana vēroja koridoru. Kad bijām iekšā, pastāstīju Tapanai daļu no seksbota stāstītā — lielākoties to daļu, kur tas apgalvoja, ka Tleisija nezina, ka Tapana ir šeit. (Neteicu viņai, ka seksbots viesojās pie mums tādēļ, ka Tleisija bija sapratusi, kas es esmu, un negribēja tērēt uz mani cilvēkus.) “Bet mēs nezinām, vai tā ir, vai ka šis aģents arī turpmāk nepateiks Tleisijai, ka tu šeit esi.”
Tapana izskatījās apjukusi. “Bet kādēļ gan šis aģents tev vispār kaut ko teica?”
Tas bija labs jautājums. “Es nezinu. Viņam nepatīk Tleisija, bet varbūt tas nav vienīgais iemesls.”
Tapana domīgi košļāja lūpu. “Domāju, ka man tik un tā vajadzētu paturēt spēkā tikšanos. Līdz tai atlikušas tikai četras stundas.”
Esmu pieradis, ka cilvēki grib darīt visu ko tādu, kas var novest pie viņu nāves. Varbūt pārāk pieradis. Zināju, ka mums jādodas prom tūlīt pat. Bet man bija vajadzīgs laiks, lai uzlauztu pietiekami daudzas drošības sistēmas un tiktu garām seksbotam. Kad būšu to izdarījis, šķita aplam nepa-gaidīt to brītiņu, kas būtu nepieciešams līdz tikšanās sākumam, par kuru, kā Tapana diezgan droši uzskatīja, Tleisija neko nezināja. Diezgan droši.
Tas droši vien bija slazds.
Man bija jāpadomā. Teicu Tapanai, ka brīdi pagulēšu, un apgūlos uz sāniem savā paliktņa daļā. Mans atjaunošanās cikls nav acīmredzams, bet tas neizskatās pēc guļoša cilvēka, tādēļ mans plāns bija kanālā fonā atskaņot medijus, vienlaikus darbojoties pie drošības pretpasākumiem un caurskatot savu veco risku izvērtēšanas moduli.
Pēc trīsdesmit divām minūtēm es dzirdēju kustību. Nodomāju, ka Tapana ceļas, lai apmeklētu labierīcības, bet tad viņa iekārtojās uz paliktņa aiz manis — gandrīz pieskardamās manai mugurai. Biju noregulējis elpu uz dziļu un vienmērīgu ritmu — kā guļošam cilvēkam — ar dažām nejaušām variācijām, kas piešķirtu tai patiesuma iespaidu, tā ka fakts, ka biju sastindzis uz vietas, nebija acīmredzams.
Nekad vēl cilvēks nebija man pieskāries — vai gandrīz pieskāries — šādā veidā, un tas bija dziļi, dziļi savādi.
Nomierinies, DiPTs neizpalīdzīgi teica.
Biju pārāk sastindzis, lai atbildētu. Pēc trim sekundēm DiPTs piebilda: Viņa ir nobijusies. Tava klātbūtne ir mierinoša.
Vēl arvien biju pārāk sastindzis, lai atbildētu DiPTam, bet palielināju ķermeņa siltumu. Tālāko divu stundu laikā viņa divas reizes nožāvājās, dziļi elpoja un laiku pa laikam iekrācās. Pēc šī laika posma es izmainīju elpošanu un nedaudz sakustējos, un Tapana tūlīt pat noslīdēja no mana paliktņa un atgriezās uz savējā.
Ap to laiku man bija tapis plāns — it kā.
Pārliecināju Tapanu, ka man ir jāiet uz tikšanos un ka viņai tūlīt pat ir jākāpj sabiedriskajā atspolē uz tranzltgredzenu. Viņa vilcinājās. “Es negribu tevi atstāt,” viņa iebilda. “Tu esi šeit iesaistīts tikai mūsu dēļ.” Tas trāpīja tik pamatīgi, ka man iekšas sarāvās. Man bija jānoliecas un jāizliekas, ka rakājos pa somu, lai noslēptu savu sejas izteiksmi. Uzņēmuma ārkārtas protokols ļauj klientiem nepieciešamības gadījumā atstāt DrošVienības — pat situācijās, kad uzņēmums nevarētu tās vairs atgūt. Tapana man atgādināja Menšu, kas kliedza, ka nepametīs mani. Teicu: “Man visvairāk palīdzētu, ja tu dotos atpakaļ uz tranzītgredzenu.”
Tam bija nepieciešams zināms laiks, bet beidzot es viņu pārliecināju, ka tas ir labākais risinājums mums abiem.
Tapana atstāja hosteli pirmā, uzvilkusi abas rezerves jakas, ko bija paņēmusi līdzi, lai izmainītu ķermeņa formu, un uzvilkusi kapuci, lai apslēptu matus un aizēnotu seju. (Tas bija paredzēts galvenokārt tādēļ, lai viņa justos drošāk, un tādēļ, ka es negribēju pastāstīt, kādā mērā varu uz laiku kontrolēt RaviHyral atzīstami ne pārāk lieliskās drošības sistēmas.) Vēroju viņu drošības kamerās, līdz redzēju, ka viņa sasniegusi publiskos dokus aptuveni simts metru tālāk, kā viņa dodas pa tiltiņu uz iekāpšanas zonu un iekāpj atspolē, kurai bija paredzēts atiet pēc divdesmit vienas minūtes. DiPTs nosūtīja man ziņu, ka ir ieslīdējis atspoles vadības sistēmā, lai atkal sargātu pilotu botu. Tad es atstāju hosteli.
Biju sagatavojis drošības kameru uzlaušanu — daudzkārt sarežģītāku nekā to, ko biju izmantojis līdz šim. Tā izmantoja iekļūšanu darbības kodā un sistēmas uzstādīšanu, lai tā darbotos ar sekundes desmitdaļas nobīdi, izdzēstu no ieraksta Tapanu un aizvietotu šo ieraksta daļu ar nejaušiem ieraksta fragmentiem no arhīva. Tas darbotos tādēļ, ka seksbots sekotu ierakstiem tāpat kā es — izmantojot ķermeņa konfigurācijas skenēšanu. Es vairs neatbildu DrošVienlbas standartam, bet seksbotam bija bijis gana daudz laika noskenēt manu jauno konfigurāciju laikā, kad pirmoreiz satikāmies arTleisiju.
Tagad es vēlējos, lai seksbota uzmanība ir pievērsta man, nevis publiskajiem dokiem. Ļāvu, lai kameras man seko, kad devos prom no ostas un uz cauruļu pusi. Tad sāku uzlauzt sistēmu.
Biju tikai par 97 procentiem pārliecināts, ka šī tikšanās bija slazds.
ASTOTĀ NODAĻA
Kad sasniedzu mazo ēdnīcas leti uzņēmēju kvartālā, tur bija cilvēks, kas pēc izskata atbilda Tapanas atsūtītajam attēlam. Kad apsēdos pie galdiņa, viņš paskatījās uz mani — sejas izteiksme nervoza, uz bālās pieres sviedru lāsītes. Es teicu: “Tapana nevarēja ierasties,” un nosūtīju uz viņa kanālu īso ierakstu, ko Tapana bija veikusi savā saskarnē. Tajā viņa stāvēja man blakus hosteļa istabā, turēja manu roku un stāstīja, ka failus var atdot man. Dieniņās, cik es izskatījos neveikli.
Viņa skatiens aizmiglojās, noskatoties ierakstu, tad ķermenis nedaudz atslāba. Viņš pastūma uz manu pusi atmiņas čipu. Paņēmu to un pārbaudīju kameras.
Nekā. Nekādu potenciālu draudu, neviens neizrādīja interesi par mums. Pie letes pārdeva dzērienus, kuros bija daudz burbuļu, un ceptu proteīnu ūdens floras un faunas formā. Visi pārējie bija aizņemti ar ēšanu un sarunām. Neviena aizdomīga stāva koridorā vai zālē ārpusē, neviens nevēroja, neviens negaidīja.
Šis nebija slazds.
Cilvēks nedroši teica: “Vai mums kaut ko pasūtīt? Tā, lai izskatītos, ka mēs neesam... Saproti?”