Apcirtos un, lai novērstu uzmanību, metu atņemto ieroci. Pirmais neapbruņotais cilvēks bija nokritis uz klāja, viņai mugurā bija kūpoša brūce — sargs, kas nebija trāpījis man, bija ķēris viņu. Otrā metās pāri nodalījumam, lai sagrābtu nokritušu šaujamieroci, tādēļ es iešāvu viņai plecā un kājā.
Seksbots uzrāvās kājās un metās man virsū; es to satvēru, nokritu uz muguras un pārmetu to prom pāri galvai. Savērpos dn piecēlos ceļos, bet nespēju tikt kājās, jo biju ievainots labajā gurnā. Seksbots pietrausās stāvus, un es satvēru tā kāju un izmežģīju celi no locītavas. Nogāzis to uz klāja, es pagriezos un ieraudzīju, ka Tleisija sniedzas pēc kāda no nokritušajiem ieročiem. Teicu: “Pieskaries tam ierocim, un es tev to atņemšu, lai ievietotu tavā krūškurvī.”
Tleisija sastinga. Viņa bailēs elsoja un stingi skatījās uz mani. Turpināju: “Pasaki seksbotam, lai beidz cīnīties.”
Tas centās piecelties kājās, un rezultātā tikai savainotu sevi vēl vairāk. īpaši tad, ja es vēlreiz uz to apskaistos.
Tleisija lēni iztaisnojās, sakustināja žokli, un seksbots atslāba. Es teicu: DiPT, izslēdz Tleisijas kanālu.
Darīts, DiPTs atbildēja.
Tleisija sarāvās, jūtot, kā pazūd kanāls. Es viņai teicu: “Sniedz seksbotam verbālu komandu pakļauties man, līdz tiks dots cits rīkojums. Pamēģini dot tam citu rīkojumu, un es izraušu tev mēli.”
Tleisija izpūta elpu, tad teica: “Vienība, klausi psihajai patvaļīgajai DrošVienībai, līdz saņemsi citu rīkojumu.” Man viņa piebilda: “Tev vajadzētu iemācīties labāk draudēt.”
Uzliku roku uz tuvākā krēsla sēdekļa un pietrausos kājās. “Es nedraudu, es tikai saku tev, ko plānoju darīt.”
Viņas žoklis saspringa. Divi cilvēki šajā istabā bija beiguši elpot — neapbruņotais, ko sargs bija sašāvis, tēmējot uz mani, un pirmais, ko biju sašāvis es. Tleisija nebija to pamanījusi.
Paskatījos uz leju, uz seksbotu, kas skatījās uz mani. “Paliec zemē,” es teicu.
Tas nosūtīja man apstiprinājumu. Pārkāpu tam pāri, sagrābu Tlei-siju aiz rokas un vilku viņu pa koridoru uz kajīti, kur sargs bija aizvedis Tapanu.
Viņa žigli ierunājās: “Tad tu esi brīvs aģents, ja? Es varu dot tev darbu. Ko vien vēlies...”
Nodomāju: Tev nav nekā, ko es vēlētos. Teicu: “Tev bija tikai jāatdod viņām tie nolādētie faili, un neviens no mums nebūtu te iekūlies.”
Skatiens, ko viņa man veltīja, bija pārsteigts, neticīgs. Pieņemu, ka es neizklausījos tā, kā viņa iedomājās DrošVienības — patvaļīgas vai nē.
Cilvēkiem nudien vajadzētu vairāk nodoties izpētei. Pastāvēja vadības rokasgrāmatas, kas viņu būtu brīdinājušas ar mums nedirsties.
Tleisija apstājās pie aizvērtajām durvīm, teica: “Basom, tā esmu es,” un nospieda atvēršanas paneli. Durvis paslīdēja uz augšu.
Tapana bija pusguļus lāvā pie tālākās sienas, asinis kā zieds plauka uz viņas T krekla, lāses nopilējušas uz kailās rokas brūnās ādas, ko viņa bija piespiedusi pie sāna. Mazajā kajītē viņas saraustītā elpa šķita ļoti skala. Miesassargs ieplestām acīm blenza uz mums.
“Viņš krita panikā, izdzirdējis šāvienus," Tleisija izdvesa. “Tu nevari...”
O, jā, varu gan.
Kad miesassargs pacēla ieroci, pametu Tlcisiju sev priekšā kā vairogu. Vairāki lādiņi ietriecās viņai mugurā, bet es jau biju pārlauzis viņas sprandu. Šķērsojot kajīti, dabūju vēl vienu lādiņu krūtīs, metu miesassargu pret sienu, iegrūdu roku viņam zem zoda un izšāvu no sava enerģijas ieroča.
Pakāpos atpakaļ un ļāvu, lai viņa ķermenis nokrīt zemē.
Aizgriezos no tā un noliecos pār Tapanu. Teicu — pavisam muļķīgi — “Tas esmu es.” Viņas acis bija aizvērtas, un viņa elpoja caur
sakostiem zobiem. Ar roku saspiedu brūci, lai apturētu asiņošanu, un teicu: DiPT, palīdzi. *
DiPTs teica: Vadu atspoli uz tranzītgredzena pusi, kur varu to nosēdināt pie sevis. Ierašanās laiks plānots pēc septiņpadsmit minūtēm. MedSistēma gatavojas jūsu ielidošanai.
Noslīgu blakus Tapanai. Viņa bija gandrīz bezsamaņā, bet tomēr pastiepās un saspieda manu roku. Izvilku no skausta nekam nederīgo kaujas moduli un aizmetu to prom.
Biju pieļāvis drausmīgu kļūdu, kas, atpakaļ skatoties, šķita žilbinoši acīmredzama. Jau no sākuma biju zinājis, ka ielūgums apmainīt avansu pret failiem bija slazds, un man būtu vajadzējis pārliecināt Rāmi un pārējās, lai neatgriežas uz RaviHyral. Uzlabotais cilvēks, drošības konsultants, par ko es izlikos, tieši to būtu darījis. Es biju pieradis pie klausīšanas cilvēku pavēlēm un mēģinājumiem samazināt zaudējumus, ko viņu stulbās idejas rada, turklāt biju gribējis atkal strādāt kopā ar grupu. Es izbaudīju to, kā viņas manī ieklausījās, es biju iedomājies, ka mana vajadzība tikt uz RaviHyral ir svarīgāka par manu klientu drošību.
Kā drošības konsultants es biju tikpat draņķīgs kā jebkurš cilvēks.
DEVĪTĀ NODAĻA
Tad, kad tuvojāmies tranzītgredzenam, DiPTs bija izkārtojis mums gredzena ostas vadības atļauju. Atspolēm nebija ļauts pieturēt pie transportkuģu dokiem bez iepriekšējas pieteikšanās, bet DiPTs parūpējās par tuvošanās atļauju un viltoja kapteiņa parakstu, lai samaksātu sodu par to, ka netika dota iepriekšēja ziņa par plānoto braucienu. Viņi neko nenojauta — neviens nezināja, ka transportu boti var būt tik gudri, ka spētu kanālā izlikties par cilvēkiem. Es pilnīgi noteikti nebiju to zinājis.
Saslēgvietas nebija saderīgas, bet DiPTs atrisināja šo problēmu, ievilkdams atspoli tukšā modulī, kas bija paredzēts laboratorijas telpām. Tas mūs nosēdināja, piepildīja moduli ar atmosfēru un atvēra mūsu slūžas. Piecēlos un iznesu Tapanu ārā un augšup pa eju uz galveno sadaļu. TīkVienība man sekoja.
Kad ienācu un noliku Tapanu uz operāciju platformas, MedSistēma jau bija gatava. Droni zumēja man visapkārt, un es paklausīju MedSistē-mas aicinājumam novilkt viņas drēbes un kurpes. Kad operāciju šķirsts aizvērās, es noslīgu zemē blakus platformai.
Tagad viņa bija bezsamaņā. MedSistēma turēja viņu narkozē, pabeidza izvērtējumu un sāka darbu. Man apkārt lidinājās divi medicīnas droni — viens no tiem devās pie mana pleca, otrs sāka bakstīt brūci gurnā. Ignorēju tos.
Ielidoja lielāks drons, kas nesaTapanas somu, viņas asinīm notriepto jaku un manu mugursomu. DiPTs nosūtīja man uzņēmumu ar pārējiem droniem, kas joprojām bija atspolē. Četri no cilvēkiem atspolē vēl arvien bija dzīvi, lai arī bezsamaņā. DiPTs aizsūtīja dronus, lai tie notīra manus šķidrumus un Tapanas asinis no atspoles iekštelpām, pēc tam tās dezinficējot. DiPTs jau bija iztīrījis pilota bota atmiņu un izdzēsis visus drošības datus. Tas arī viltoja viena līķa kanāla parakstu, lai nevērīgi čalotu ar tranzītgredzena palaišanas vadības pārstāvjiem.
Skatījos, kā droni pabeidz darbu un atkāpjas, tad DiPTs atkal noslēdza atspoli un palaida to ceļā ar reģistrētu lidojuma plānu atpakaļ uz RaviHyral. Borta pilota bots to nosēdinās, pilnu ar baisi savainotiem cilvēkiem, un neviens nezinās, ka viņi to nebija nodarījuši cits citam, pirms tie nenāks pie samaņas un neizstāstīs, kas noticis. Lai gan varbūt daži negribēs stāstīt, kā ir piedalījušies cita cilvēka nolaupīšanā. Lai kas arī nenotiktu, tas dotu mums gana daudz laika, lai mēs tiktu ārā no turienes.
Jautāju DiPTam: Kā tu zināji, ko darīt? — lai gan es jau zināju atbildi.
Tas zināja, ka es zinu, bet teica: "Mēnesspatvēruma lēkts un riets", 179. sērija.
TīkVienība nometās ceļos man blakus. “Vai varu palīdzēt?”
“Nē.” Medicīnas droni bija man pieķērušies, lai izraktu lodes, un es tecināju šķidrumus uz DiPTa ideāli tīrās MedSistēmas grīdas. Vietējā anestēzija padarīja mani nejutīgu. “Kā tu zināji, ka es esmu viena no Ganakas šahtas vienībām?”