Marta Velsa (1964) ir pazīstama fantāzijas un fantastikas darbu autore.
Slepkabota dienasgrāmatu sērijas darbi saņēmuši gan Hugo, gan Nebula balvas, kā arī citus prestižus apbalvojumus un kritiķu atziņību.No angļu valodas tulkojusi leva Melgalve
Martha Wells
THE MURDERBOT DIARIES VOLUME 2 Rogue Protocol
Copyright © 2018 by Martha Wells Exit Strategy
Copyright © 2018 by Martha Wells
The moral right of the author has been asserted.
All rights reserved.
Translation copyright © 2018
Šis ir daiļliteratūras darbs. Visas personas, organizācijas un notikumi, kas aprakstīti šai romānā, ir autores iztēles auglis.
Visas šī darba tiesības ir aizsargātas. Izdevumu reproducēt, kopēt vai citādi pavairot un izplatīt bez apgāda rakstiskas atļaujas ir aizliegts.
Izdevniecība Prometejs
SIA Prometejs AB, Tilta ielā 20
www.prometejs. Iv
No angļu valodas tulkojusi Ieva Melgalve Redaktore Kristīne 7ute Mākslinieks Andis Reinbergs ©Tulkojums latviešu valodā, izdevniecība Prometejs
ISBN 978-9934-553-30 1
Grāmata iespiesta SIA Jelgavas tipogrāfija
TREŠĀ DAĻA. PATVAĻĪGS PROTOKOLS
.
PIRMĀ NODAĻA
Ar botu vadītiem transportkuģiem man vienkārši neveicās.
Pirmais ļāva man braukt par zaķi apmaiņā pret manu mediju failu kolekciju — citas motivācijas viņam nebija — un tik ļoti koncentrējās uz savām funkcijām, ka sazinājās ar mani ne vairāk kā prasts krāvējbots. Visu ceļojuma laiku es biju divatā ar savu mediju krātuvi. Tieši tā, kā man patīk. Tas man radīja mānīgu priekšstatu, ka tā būs ar visiem botu transportkuģiem.
Un tad bija Dirsīgais Pētniecības Transports. DiPTa oficiālais nosaukums bija “tālbraucējs izpētes kuģis”. Dažādos mūsu attiecību posmos DiPTs bija draudējis mani nogalināt, kopā ar mani skatījies manus mīļākos seriālus, pārkonfigurējis manu ķermeni, sniedzis izcilu taktisko atbalstu, pierunājis mani izlikties par uzlabotu cilvēku un drošības konsultantu, izglābis manu klientu dzīvību un satīrījis pierādījumus pēc tam, kad man nācās novākt dažus cilvēkus. (Tic bija slikti cilvēki.) Man patiešām pietrūka DiPTa.
Un tad bija šis te transportkuģis.
Arī to vadīja bots, bez komandas, bet tajā bija pasažieri — tehniskie darbinieki, lielākoties ar minimālu vai vidēju prasmju līmeni, gan cilvēki, gan uzlabotie cilvēki, kas ceļoja ar pagaidu darba līgumiem starp tran-zītstacijām. Sī nebija ideāla situācija, bet tas bija vienīgais transportkuģis, kas brauca man vajadzīgajā virzienā.
Līdzīgi kā citi transportu boti — bet ne DiPTs —, tas sazinājās ar tēliem un bija atļāvis man kāpt uz klāja apmaiņā pret manu saglabāto mediju satura kopiju. Tā kā pasažieru saraksts atradās transporta kanālā un līdz ar to bija pieejams citiem, es lūdzu, lai transports mani uz ceļojuma laiku tajā iereģistrē —ja nu kāds pārbaudītu. Pasažiera anketā bija aile “nodarbošanās”, un īsā vājuma mirkli es paziņoju, ka esmu drošības I konsultants.
Transports nosprieda, ka tādā gadījumā var izmantot mani kā klāja drošībnieku un sāka man ziņot par problēmām ar pasažieriem. Es kā tāds idiots sāku uz tām reaģēt. Nē, es ari nezinu - kādēļ. Varbūt tādēļ, ka biju tam izveidots un tas bija ierakstīts DNS, kas kontrolē manas organiskās daļas. (Vajadzētu ieviest kļūdas paziņojuma kodu ar nozīmi “Ziņu saņēmu, bet nolēmu tevi ignorēt”)
Sākumā tas bija diezgan vienkārši. (“Ja tu viņai vēlreiz uzbāzīsies, tad es salauzīšu katru tavas rokas un plaukstas kaulu. Šis process aizņems apmēram stundu.”) Tad viss kļuva sarežģītāk, jo pat tie pasažieri, kas cits citam patika, sāka strīdēties. Es pavadīju daudz laika (vērtīga laika, ko būtu varējis pavadīt, skatoties/lasot savus saglabātos izklaides medijus), piestrādājot par starpnieku strīdos, par kuriem man bija pilnīgi pajāt.
Tagad ritēja pēdējais ceļojuma cikls, mēs visi bijām kaut kā pamanījušies izdzīvot, un es devos uz ēstuvi, lai izšķirtu vēl vienu kautiņu starp debiliem cilvēkiem.
Transportā nebija dronu, bet tajā bija neliels drošības kameru pārklājums, tādēļ es jau pirms durvju atvēršanās zināju, kādās pozīcijās atradās cilvēki kambīzes/ēstuves daļā. Soļoju pāri telpai — cauri aurojošu cilvēku, apgāztu galdu un krēslu jūklim —, līdz nostājos starp abiem cīkstoņiem. Viens bija ieroča vietā pacēlis galda piederumu, kas pēc prātīgas un cilvēka pirkstus nenoraujošas kustības nonāca manās rokās.
Jums varētu šķist, ka tad, ja persona, ko visi pazīst kā drošības konsultantu, iegāžas kaujas laukā un atbruņo vienu no dalībniekiem, visi
piebremzēs un izvērtēs savas prioritātes šajā situācijā, — bet, oi, kā jūs kļūdītos. Cīkstoņi pastreipuļoja atpakaļ, vēl arvien viens otru lamādami. Pārējie telpā esošie pārslēdzās no tā, ka auroja lamuvārdus kaušļu virzienā, uz to, ka auroja uz mani, visi kā viens cenšoties izstāstīt man dažādas notikušā versijas. Es nobļāvos: “Mutes ciet!”
(Patīkamais aspekts tajā, ka mēģini izlikties par uzlabotu cilvēku, drošības konsultantu, nevis konstruktu DrošVienību, ir tur, ka vari pateikt cilvēkiem, lai aizver mutes.)
Visi aizvēra mutes.
Tad — vēl arvien smagi elpodams — Eiress teica: “Konsultant Rin, jūs taču teicāt, ka nevēlaties nākt uz šejieni...”
Otrs — Elbiks — dramatiskā žestā bakstīja ar pirkstu: “Konsultant Rin, viņš teica, ka tūlīt...”
Es biju licis, lai transports iereģistrē manu vārdu kā “Rins”, lai arī RaviHyral raktuvēs biju izmantojis vārdu “Ēdens”. Riju gana drošs, ka RaviHyral tranzltstacijas drošībniekiem nebija iemesla saistīt šo identitāti ar šādām tādām pēkšņām nāvēm, kas bija notikušas uz privātas atspoles, un, pat ja tā būtu, viņi nemeklētu kādu, kas atrodas ārpus viņu jurisdikcijas, ja vien nebūtu nolīgti to darīt. Bet tomēr šķita labāk vārdu nomainīt.
Pārējie, kas sāka uzrasties no aizgaldēm un strauji sabūvētām krēslu barikādēm, mēģināja pievienoties, un sekoja vēl vairāk klaigāšanas un bakstīšanas ar pirkstiem. Tas bija tik tipiski. (Ja nebūtu raidījumu, kurus es lejupielādēju izklaides kanālos, es būtu nospriedis, ka vienīgais lielākajai daļai cilvēku zināmais komunikācijas veids ir rādīt ar pirkstu un kliegt.)
Objektīvie divdesmit seši ceļojuma cikli subjektīvi šķita vilkušies vismaz divsimt trīsdesmit. Biju mēģinājis viņus izklaidēt. Biju nokopējis visus vizuālos medijus transporta pasažieriem pieejamajā sistēmā, tā ka tos varēja skatīties uz ekrānvirsmām — tas vismaz samazināja raudāšanu līdz minimumam (gan bērniem, gan pieaugušajiem). Un, jā, kaušanās dramatiski
samazinājās pēc tās reizes, kad es vienu no viņiem ar vienu roku piespiedu pie sienas un deklarēju stingrus noteikumus. (Pirmais noteikums: neskaries klāt drošības konsultantam Rinam.) Bet pat tas parasti noveda pie tā, ka es bezpalīdzīgi klausījos viņu problēmās un sūdzībās citam par citu, par daudzajām korporācijām, kas viņus izdrāzušas (stāsti manim, lakstīgala), un par eksistenci kā tādu. Jā, to visu klausīties bija mokoši.
Šodien es teicu: “Man vienalga.”
Visi atkal aizvērās.
Turpināju: “Mums ir palikušas ne vairāk kā sešas stundas, līdz šis transports pieslēgsies dokiem. Pēc tam jūs varat cits citam nodarīt, ko vien vēlaties.”