Tas nedarbojās — viņiem vēl arvien šķita, ka ir jāizstāsta pēdējā kautiņa iemesls. (Neatceros, kas tas bija — izdzēsu to no atmiņas tūlīt pēc tam, kad izgāju no telpas.)
Viņi visi bija kaitinoši un izcili neadekvāti cilvēki, bet es nevēlējos viņus nogalināt. Nu labi, varbūt drusciņ.
DrošVienības pienākums ir aizsargāt klientus pret jebko, kas viņus varētu nogalināt vai ievainot, un maigi atturēt viņus no savu biedru nogalināšanas, sakropļošanas utt. Iemesls, kādēļ viņi centās cits citu nogalināt, sakropļot utt., nebija DrošVienības problēma, par to bija jādomā cilvēku vadītājam. (Vai arī nevis jādomā, bet apzināti jāignorē, līdz viss projekts sabrūk monumentālā sapisienā un tava DrošVienība lūdzas pēc maigas atpestīšanas, ko sniegtu nejauša, katastrofāla eksplozija ar sekojošu dekompresiju, — bet nav jau tā, ka es to zinātu no pieredzes.)
Bet šeit, šajā transportkuģī, nebija vadītāja — tikai es. Un es zināju, kurp viņi dodas, un viņi zināja, kurp dodas, pat ja viņi izlikās, ka dusmu un aizkaitinājuma pamatā ir Vinigo vai Evas ārpus kārtas paņemtā simulēto augļu paciņa. Tā nu es viņos nemitīgi klausījos un izlikos, ka veicu visaptverošu izmeklēšanu par tādiem pārkāpumiem kā “kurš atstāja cepumu papīriņu ēdnīcas tualetes izlietnē”.
Viņi devās uz darba iestādi kaut kādā sūdu bedrē. Eiress man pastāstīja, ka viņi visi bija pārdevuši savu darbaspēku uz divdesmit gadu termiņu, kura beigās viņus gaidīs pamatīga summiņa. Viņš zināja, ka tas bija briesmīgs darījums, bet labāks nekā citas viņiem pieejamās iespējas. Darba līgums ietvēra pajumti, bet lika maksāt procentus par visu pārējo — apēsto ēdienu, izmantoto enerģiju un jebkādu medicīnisko aprūpi, tostarp profilaktisko.
(Es zinu. Rathi bija teicis, ka konstruktu izmantošana ir verdzība, bet man vismaz nebija jāmaksā uzņēmumam par savu remontu, uzturēšanu, munīciju un bruņām. Protams, neviens nebija man prasījis, vai es vēlos būt DrošVienība, bet tā ir pilnīgi cita metafora.)
(Piezīme sev: noskaidrot vārda “metafora” definīciju.)
Biju jautājis Eiresam, vai 30s divdesmit gadus skaitīja pēc planētas kalendāra vai arī tā uzņēmuma, kas uzturēja planētu, kalendāra, vai arī Korporācijas Malas rekomendētā standarta, vai kā? Viņš nezināja un nesaprata, kāda tam nozīme.
Jā, tieši tāpēc es centos viņiem nepieķerties.
Es nekad nebūtu izvēlējies šo transportu, ja būtu bijusi cita iespēja, bet tas bija vienīgais maršruts uz tranzītstaciju, no kuras varēja tikt uz manu nākamo galamērķi. Es centos nokļūt Milu — ārpus Korporācijas Malas.
Biju pieņēmis šo lēmumu pēc RaviHyral atstāšanas. Sākumā man bija jābūt žiglam un pēc iespējas jāpalielina attālums starp sevi un tranzītstaciju. (Sk. iepriekš — noslepkavoti cilvēki.) Biju paķēris pirmo draudzīgo kravas transportu un pēc septiņu ciklu brauciena nokāpis pārbāztā tranzītmezglā — tas bija labi, jo pūlī bija viegli pazust, un slikti, jo man visapkārt it visur bija cilvēki un uzlaboti cilvēki, un viņi skatījās uz mani, un tā bija elle. (Skaidrs, ka pēc tam, kad satiku Eiresu un pārējos, mana elles definīcija kļuva krietni precīzāka.)
Turklāt man pietrūka DiPTa, un man pietrūka pat Tapanas un Maro, un Rāmi. Ja reiz bija jārūpējas pārcilvēkiem, tad labāk par maziem
un maigiem, kas izturējās pret tevi mīļi un domāja, ka tu esi superīgs, jo mūždien pasargā viņus no nobeigšanas. (Viņiem es patiku tikai tāpēc, ka viņi uzskatīja mani par uzlabotu cilvēku, bet visu jau nevar gribēt.)
Pēc notikumiem RaviHyral biju nolēmis beigt dirsties un pazust no Korporācijas Malas, bet man tik un tā bija jāplāno maršruts. Man nepieciešamie grafiki un kanāli uz transporta nebija pieejami, bet nu, kad bijām dokos, es biju pārsātināts ar informāciju, tā ka man vajadzēja laiku, lai izurbtos tai cauri. Turklāt es uzturējos šajā mezglā jau veselas divdesmit divas minūtes, un man izmisīgi vajadzēja brīdi miera. Tā nu es iešmaucu automātiskā pārceļošanas servisa centrā un izmantoju daļu resursu no savas jaunās cietās valūtas kartes, lai samaksātu par privātu atpūtas kārbu. Tā bija tieši tik liela, lai es varētu tajā atgulties, noliekot mugursomu blakus, bet pietiekami līdzīga pārvadāšanas kastei, lai man šķistu savādi mierinoša. Biju pavadījis daudz brīnišķīga laika vienatnē pārvadāšanas kastēs, kad mani kā kravu veda uz līguma vietu. Domāju, ka cilvēkam gan būtu jābūt krietni sagurušam, lai spētu te atpūsties nekliedzot.
Kad biju iekārtojies, pārskatīju stacijas kanālus, lai uzzinātu, vai nav kādas nesen pienākušas ziņas par DeltFall vai GravCris. Gandrīz tūlīt trāpīju uz stāsta pavediena. Notika tiesas process, tika sniegtas liecības un tā tālāk. Neizskatījās, ka kopš laika, kad pametu RaviHyral, daudz kas būtu mainījies, un tas bija kaitinoši. Neērtā DrošVienība, par ko neviens negribēja runāt, vēl arvien bija bezvēsts prombūtnē, tiktāl -urā. Bija grūti pateikt, vai žurnālisti uzskatīja, ka mani kāds slēpj, vai tomēr ne. Viņi šķietami negribēja domāt par to, vai es būtu varējis aiz-blandīties kaut kur viens pats. Tad es trāpīju uz interviju ar Dr. Menšu, kas bija publicēta pirms sešiem cikliem.
Bija negaidīti patīkami viņu atkal ieraudzīt. Palielināju attēlu labākai redzamībai un nospriedu, ka viņa izskatās nogurusi. No video fona nevarēju pateikt, kur viņa atrodas, un žigla intervijas satura pārbaude nedeva par to nekādu mājienu. Cerēju, ka viņa ir atgriezusies
Saglabāšanā — vai, ja viņa vēl arvien atradās BrīvTirgus Ostā, tad cerēju, ka viņi ir parūpējušies par pienācīgu drošību. Bet, zinot, ko viņa domāja par DrošVienībām (tā pati “verdzības” padarīšana), šaubījos, ka viņa tādu nolīgusi. Pat kanālā, kurā nebija MedSistēmas, varēju noteikt, ka āda viņai ap acīm liecināja par miega badu, kas jau draudēja kļūt hronisks.
Jutos nedaudz tā kā gandrīz vai vainīgs. Kaut kas nebija labi, un es cerēju, ka tas nebija manis dēļ. Manis izbēgšana nebija viņas vaina, un es cerēju, ka viņi neuzskata Menšu atbildīgu par, nu, patvaļīgas Droš-Vienības ar masu slepkavību pagātnē palaišanu cilvēkos, kuri neko ļaunu pat nenojauta. Viņa bija gribējusi mani aizvest mājup, uz Saglabāšanu, kur viņa mani būtu — nezinu, civilizējusi, izaudzinājusi vai kaut ko tādu. īsti labi nesapratu nianses. Vienīgais, ko zināju droši, bija, ka Saglabāšanā nebija vajadzīgas DrošVienības, un viņu izpratnē DrošVienības uzskatīšana par brīvu personu nozīmētu, ka man būtu cilvēks — “aizbildnis”. (Citviet tādu sauc vienkārši par īpašnieku.)
Vēlreiz pārskatīju saturu. Ziņu aģentūru veiktā izmeklēšana atklāja citus gadījumus, kas liecināja, ka GrayCris uzbrukums DeltFall nometnei bija drīzāk viņiem ierastā notikumu gaita, nevis novirze no tās. (Šitā es izskatos, kad esmu dikti pārsteigts.) Jau labu laiku bija krājušās sūdzības par šaubīgiem līgumiem un ekskluzīvām izmantošanas tiesībām dažādās vietās, tostarp arī par potenciālu teraformēšanas projektu aiz Korporācijas Malas, kas nevienam nezināmu iemeslu dēļ bija pamests. Sajāt planētu — pat daļu no planētas — bez jebkāda iemesla bija diezgan ievērojams pasākums, un es biju pārsteigts, ka viņi bija tikuši sveikā cauri. Nu, labi, es nebiju pārsteigts.
Žurnālists jautāja Dr. Mensai par pēdējo minēto incidentu, un viņa teica: “Pec tam kad saskaros ar GrayCris, nolēmu mudināt Saglabāšanas Padomi pievienoties formālam aicinājumam izpētīt situāciju Milu. Neizdevies teraformēšanas projekts ir traģiska resursu un planētas dabiskās virsmas izšķērdēšana, bet GrayCris atsakās skaidrot savu rīcību.”
Žurnālists bija pievienojis Mensas paziņojumam informācijas bloku ar komentāriem par nelielu uzņēmumu ārpus Korporācijas Malas, kas nesen bija pieteicies pārņemt GrayCris pamesto teraformēšanas projektu. Viņi nupat bija uzstādījuši automatizētu savilcēju, kas neļautu pamestajam teraformēšanas kompleksam sabrukt atmosfērā, un drīz viņiem vajadzēja sākt vietas izvērtēšanu. Tad komentārs kļuva visnotaļ dramatisks, viešot pārdomas par to, ko šī izvērtēšanas komanda atradīšot.