Es gulēju, pētīju kanālus un grafikus un nospriedu, ka zinu, ko atradīs izvērtēšanas komanda.
Iemesls, kādēļ es blandījos apkārt brīvībā un Dr. Mensa bija ziņās, bija tāds, ka GrayCris bija bijuši gatavi nobeigt veselu baru bezpalīdzīgu cilvēku — pētnieku —, lai saņemtu ekskluzīvu pieeju citplanētiešu paliekām: neorganiskiem un, iespējams, arī organiskiem materiāliem, ko saprātīga citplanētu civilizācija bija atstājusi mūsu apskates reģiona augsnē. Tagad es par to zināju daudz vairāk, jo biju noklausījies, kā Tapana ar pārējiem sarunājas par kodu, kas ļāva noteikt svešos sintētiķus, un tādēļ, ka biju lejupielādējis grāmatu par šo tēmu un lasīju to pauzēs starp seriāliem. Gan Korporācijas Malā, gan ārpus tās starp politiskām un korporatīvām vienībām bija milzums vienošanos par citplanētiešu paliekām. Būtībā nevienam tās nebūtu jāaiztiek, ja vien nav iegūts blāķis īpašu sertifikātu, un varbūt arī tad ne.
Laikā, kad pametu BrīvTirgus Ostu, vispārējais pieņēmums bija tāds, ka GrayCris bija vēlējušies netraucētu pieeju šīm paliekām. Droši vien GrayCris būtu izveidojuši raktuves vai kolonijas būvi, vai kādu citu pamatīgu projektu, kas kalpotu kā aizsegs, kamēr viņi izgūtu un pētītu paliekas.
Tā ka —ja nu Milu teraformēšanas projekts bija tikai veiksmīgs aizsegs citplanētiešu palieku, svešo sintētiku vai abu divu izrakumu vai izgūšanas projektam? GrayCris bija pabeiguši izguvi un izlikušies, ka pārtrauc teraformēšanas projektu, ko nebija pat sākuši. Pamestā tehnika galu galā sabruktu atmosfērā, un līdz ar to arī visi pierādījumi.
Ja Dr. Mensai būtu atbilstošie pierādījumi, GrayCris izmeklēšana kļūtu daudz interesantāka. Varbūt pat tik interesanta, ka žurnālisti pilnīgi aizmirstu par paklīdušo DrošVienību. Un tad Dr. Mensai vairs nebūtu jābūt BrīvTirgus Ostā, viņa varētu doties atpakaļ uz Saglabāšanu, kur bija droši, un man vairs nebūtu par viņu jāuztraucas.
Iegūt pierādījumus nebūtu grūti, es spriedu. Cilvēki mūždien iedomājas, ka ir noslēpuši visas pēdas un izdzēsuši datus, bet viņi bieži kļūdās. Tātad... Varbūt man tas būtu jādara. Es varētu doties uz Milu, savākt visādus datus un nosūtīt tos Dr. Mensai — vai nu uz vietu, kur viņa mitinājās BrīvTirgus Ostā, vai arī uz viņas mājām Saglabāšanā.
Atkal pieslēdzos centrāles kanālam un nomainīju vaicājumus — tagad meklējot transportu uz Milu —, bet publiskajā sarakstā neredzēju atbilstošus braucienus. Paplašināju meklēšanu, iekļaujot saistītās tranzīt-stacijas. Izdevās atrast tikai četrdesmit ciklus vecu komentāru par transportu — jaunumos bija rakstīts, ka teraformēšanas komplekss ir atzīts par pamestu, jo vietējā tranzītstacija bija reģistrējusi ilgstošu neaktivi-tātes periodu. Tur bija rakstīts, ka visi kravas transportkuģi uz Milu ir apturēti, palicis tikai transportccļš no HaveRatton stacijas, kas atradās pie pašas Korporācijas Malas robežas. Nevarēju iegūt jaunāku informāciju par transportiem, kas devās uz Milu no HaveRatton, tikai neskaidrus ziņojumus par to, ka tādi kādreiz esot eksistējuši.
Pastāvēja iespēja, ka es nevarētu nokļūt uz Milu citādi, kā vien pats ar savu kuģi, un pat tas būtu neiespējami. Man ir treniņa modulis divplākšņiem un citiem atmosfēras lidaparātiem, bet ne atspoļkuģiem, transportkuģiem vai kam tamlīdzīgam. Man būtu jānozog gan kuģis, gan pilotbots, un tas nu būtu pārāk sarežģīti pat man.
Bet HaveRatton bija galvenais mezgls, caur kuru transportkuģi devās ārpus Korporācijas Malas, un tur es varēju izvēlēties simtiem galamērķu. Tā ka, pat ja Milu plāns izgāztos, ceļš nebūtu velti mērots.
Nākamais transportkuģis, kas devās uz HaveRatton, bija reģistrēts kā krava un pasažieri, un tā nu es nonācu pie Eiresa un pārējās līgumsaistībās iesprostoto idiotu bandas.
Pēc tam kad biju izšķīris kārtējo čīkstinu ēdamzālē un mēģinājis noslēgt savu īso izmisušu cilvēkveidīgo attiecību konsultanta karjeru, devos noslēpties uz savas lāviņas. Kad izgājām cauri tārpejai un sākām tuvoties HaveRatton stacijai, pieslēdzos tās kanālam.
Man bija pēc iespējas ātrāk jāiegūst transportkuģu grafiki, turklāt nepacietīgi gaidīju, kad gūšu iespēju lejupielādēt jaunākos mediju materiālus. Jaunākais šovs, ko es biju sācis skatīties, sākumā bija bijis labs, bet pamazām kļuva kaitinošs. Tas bija par pirmsterafbrmēšanas apskati (uz planētas, kuras profils jebkurā gadījumā bija pilnīgi nepiemērots terafor-mēšanai, bet tas mani nesatrauca), kas pamazām kļuva par ciņu uz dzīvību un nāvi — gan pret naidīgu faunu, gan pret mutantiem sirotājiem. Bet cilvēki bija pārāk bezpalīdzīgi, lai tas būtu interesanti, un viņus visus pamazām novāca. Jau jutu, ka tas viss velk uz depresīvām beigām, un nebiju īstajā garastāvokli. Tas bija īpaši kaitinoši tāpēc, ka skaidri varēja redzēt, kā varonīgas DrošVienības un varbūt kaut kādu interesantu citplanētiešu palieku pievienošana padarītu to visu par aizraujošu piedzīvojumu gabalu.
Un viņu nodrošinājuma uzņēmums nekādi nebūtu sniedzis garantiju apskates komandas drošībai bez tādas vai citādas profesionālas aizsardzības. Tas bija nereālistiski. Ari varonīgas DrošVienības bija nereā-listiskas, bet, kā reiz teicu DiPTam, ir labais un sliktais nercālistiskums.
Seriālu beidzu skatīties ap to brīdi, kad mutanti aizstibija prom grupas biologu ar mērķi viņu apēst. Nopietni, tieši šādu situāciju novēršanai es biju izveidots.
Domas par transportkuģa pasažieru gaidāmo likteni arī bojāja man omu. Negribēju skatīties uz bezpalīdzīgiem cilvēkiem. Labāk vērotu, kā gudri cilvēki izglābj cits citu.
Caurskatīju pieejamās informācijas sarakstus, tad sāku jaunas lejupielādes un pieprasīju grafikus un transporta ceļvedi, lai noskaidrotu, kā var nokļūt līdz Milu.
Šajā ciklā nekā, arī nākamajā nekā. Pat tad, kad paplašināju meklēšanu līdz pat trīsdesmit cikliem no šī brīža. Njā, tā varbūt bija problēma.
Starplaikos starp pasažieru dripselēšanu biju daudz domājis par savu plānu un nu ciest nevarēju pat domu par atteikšanos no tā; es patiešām gribēju ieriebt GrayCris, un, ja nevarēju to izdarīt ar sprāgstošiem lādiņiem, tad šī bija nākamā labākā izvēle. Varbūt grafiki nebija atjaunināti — cilvēki ir tik sasodīti neuzticami datu pārvaldītāji. Kad palēninājām gaitu, lai pietuvotos stacijas dokiem un nolaistos, izpētīju stacijas publiski pieejamo galamērķu sarakstu, un, jā, Milu tur bija. Kā parasti, tranzītstaciju vadīja neatkarīgs uzņēmums, tādēļ galamērķis vēl arvien bija aktīvs, lai gan teraformēšanas komplekss bija pamests. Stacijas iemītnieku skaits bija mainīgs un nepārsniedza simtu.
Mainīgs — tas bija labi; tas nozīmēja, ka Milu bija maz pastāvīgo iedzīvotāju un cilvēki nemitīgi ieradās un aizlidoja. Bet mazāk par simtu — tas bija slikti. Pat ja es varētu tur nokļūt bez īsta iemesla stacijā atrasties, man būtu jānodrošina, ka mani neviens nepamana.
DiPTs bija mainījis manu konfigurāciju tā, lai skeneri mani nereģistrētu kā DrošVienību, un es pats biju sev uzrakstījis nedaudz koda, kas ļāva man izturēties līdzīgāk cilvēkam vai uzlabotam cilvēkam. (Lielākoties piešķīru sev pēc nejaušības principa mainīgas kustības un elpošanu.) Bet man bija jāizvairās no citām DrošVienībām, un būtu bijis lieliski izvairīties arī no cilvēkiem (piemēram, no darba nosūtījumu centra personāla), kuri būtu redzējuši DrošVicnības bez bruņām. GrayCris Korporācijas Malā nolīga DrošVicnības, un varbūt viņi tās bija izmantojuši arī