Milu stacijā. Atstājot teraformēšanas projektu, GrayCris būtu vajadzējis aizvākt arī visu biroja personālu no tranzītstacijas, bet tur dzīvojošie cilvēki tik un tā varētu būt redzējuši viņu DrošVienības. Tas bija aprēķināts risks... Tas ir, es to darīju, lai gan zināju, ka tādējādi varbūt šauju pats sev ceļa locītavā.
Būtu varējis atteikties no šīs idejas pavisam. Šeit bija transportkuģi, kas devās uz galamērķiem tālu aiz Korporācijas teritorijas, uz vietām, par kurām es nezināju neko. Bet biju noguris no izlikšanās, ka esmu cilvēks. Man bija nepieciešama atelpa.
Caurskatīju privātpersonu kuģu grafiku un nemanīju, ka starp tiem kāds dotos uz Milu. Bet vairāki kuģi, kam pēc grafika bija jāizlido tuvākā cikla laikā, nebija norādījuši galamērķi. Viens bija neliels kravas transports ar pilotbotu, kas bija tieši tik liels, lai varētu aizvest apmēram simt vai simt piecdesmit cilvēkiem nepieciešamos krājumus uz kādiem simts cikliem vai vairāk. Pārbaudīju tā vēsturi žurnālā un noskaidroju, ka tas regulāri izlidoja un atgriezās. Tas varētu būt privāts uzņēmējs, kas piegādā resursus Milu stacijai, un galamērķis nebūtu rakstīts grafikā, jo viņi negribēja, lai, pirms teraformēšanas kņada ir rimusies, tur ieklīst kaut kādi cilvēki.
Patiesībā kravas kuģim bija paredzēts izlidot pirms astoņpadsmit cikliem, bet tas bija lūdzis iespēju pagaidīt. Vienlaikus ar manu transportkuģi HaveRatton stacijā ielidoja vēl seši transporti ar dažādu ietilpību un izlidošanas punktiem. Varbūt kravas kuģis gaidīja kādu no tiem, ja bija nepieciešams apmierināt pieprasījumu pēc konkrētas kravas. Varbūt kuģis gaidīja remontu.
Lai uzzinātu vairāk, man bija jājautā personiski.
OTRĀ NODAĻA
Tiklīdz transportkuģis bija beidzis nolaišanos dokos, es nokāpu no lāviņas, savācu mugursomu (kurā gan bija šādas tādas lietas, bet pamatā tā soma bija vajadzīga, lai es vairāk izskatītos pēc ceļojoša cilvēka) un devos pa īsāko ceļu — pa personāla lūku — uz pasažieru izkāpšanas slūžām. Pārējie dosies pa kravas lūku un tālāk uz transporta moduli, kuru kravas pacēlājs aizvilks līdz kuģim, kas viņus aizvedīs uz jaunajām mājām. Tas tika pasniegts kā īpaši ērts risinājums, bet patiesībā tie, kas bija noslēguši ar viņiem līgumu, nevēlējās, lai kāds kājām dotos cauri stacijai, kur būtu iespējams pārdomāt un aizbēgt.
Negribēju atvadīties. Nevarēju izglābt tik daudzus cilvēkus no tā, kurp viņi devās — kur, kā viņiem likās, viņi vēlas doties —, bet man arī nebija uz to akurāt jānoskatās.
Toties atvadījos no transportkuģa, kurš izlaida mani pa slūžām un izdzēsa ierakstu no sava žurnāla. Nopratu, ka tas jutās bēdīgi, ka dodos prom, bet šis nebija ceļojums, kuru es vēlētos atkārtot.
Jau biju piešāvis roku dažādu centrāļu un gredzenu drošības sistēmu uzlaušanā, tādēļ došanās garām ieroču skeneriem nervus vairs tik ļoti nebojāja. DrošVienības ir izveidotas ka mobilas DrošSistēmu —jebkādu DrošSistēmu — daļas, lai uzņēmums varētu mūs iznomāt visplašākajam klientu lokam, pat tādiem, kuru aprīkojums ir aizsargāts. Droš-Sistēmas uzlaušanas āķis ir tur, ka vajag likt tai domāt, ka tev tur ir jābūt,
un uzņēmums bija mani dāsni apgādājis ar kodiem, kas tam bija nepieciešami. Prakse un šausminoša nepieciešamība bija padarījusi mani par īstu speciālistu koda uzlabošanā reāllaikā.
Es iegriezos gredzena tirdzniecības centrā — automatizētā kioskā, kas pārdeva kanāla saskarnes neuzlabotiem cilvēkiem, portatīvus ekrānus un atmiņas čipus. Cipi — katrs pirksta gala lielumā — bija paredzēti ārējai datu glabāšanai. Tos izmantoja cilvēki, kas uzstādīja jaunas datu sistēmas vai ceļoja uz vietām, kur nebija kanāla, vai kas vēlējās uzglabāt datus vietā, kas kanālam nav pieejama. (Tiesa, uzņēmuma DrošSistēmām bija metodes, kā tos nolasīt, jo klienti mēdza tajos glabāt aizsargātus datus.) Izmantojot cietās valūtas karti, nopirku veselu komplektu. (Redzēju, ka tajā palicis vēl daudz naudas — Tapana un pārējie acīmredzot bija man dāsni samaksājuši.)
Privātie doki nekad nemēdz būt tik rosīgi kā sabiedriskie — te bija tikai daži cilvēki, kas devās iekšā un ārā, kā arī daudzi krāvējboti, kas pārvietoja kravu. Dodoties pa iekāpšanas zonu, skenēju, vai tajā nebūs dronu, bet manīju tikai divus, kas sekoja līdzi krāvējbotu darbam. Atradu kravas kuģa spailes un pieklauvēju kanālā, lai uzzinātu, vai kāds ir mājās. Pilotbots klauvēja pretī.
Tas bija zema līmeņa bots, ne tik funkcionējošs, lai būtu nogarlai-kojies, stāvot dokā, vai lai viņu interesētu iespēja kaut ko padarīt. Līdzīgi kā transportboti, ar kuriem man bija iznākusi darīšana (DiPTs bija izņēmums), tas komunicēja ar attēliem. Jā, tas devās uz Milu, tas brauca uz Milu četrdesmit septiņu ciklu grafikā. No tranzīta kontroles bija pienākusi ziņa, ka tam ir jāaizkavē izlidošana, bet tas gaidīja atļauju izlidot tuvāko divu ciklu laikā. Sarunāties ar viņu bija kā runāt ar informatīvu reklāmu ceļotājiem.
Bet es nospriedu, ka beidzot man ir paveicies.
Liku tam domāt, ka man ir Ostas vadības atļauja, un lūdzu, vai varu iekāpt. 1 ad es maigi izgriezu savu ierašanos no bota atmiņas. Ciktāl
viņš zināja, es vienmēr biju bijis uz klāja. Man nepatika šādi rīkoties — es labprātāk visu sarunātu ar pilotbotu. Bet šis bija tik aprobežots, ka baidījos — tas nespēs vienoties par tālāko rīcību un pēc tam pieturēties pie plāna. Negribēju riskēt un pieļaut iespēju, ka tas varētu pastāstīt par mani Ostas vadībai vien tāpēc, ka nespēj saprast, kāpēc tas būtu slikti.
Pa šauru gaiteni devos uz galveno telpu un atradu eju uz kravas un krājumu uzglabāšanas telpu. Tā bija neliela — tajā pietika vietas konsolei, ar kuras palīdzību varēja pievienot un noņemt kravas moduļus, kā arī uz klāja nepieciešamo krājumu skapīšiem. Abi moduļi jau bija pievienoti, tātad, ja kuģis gaidīja kravu, viens būtu jānoņem un jāpārlādē. Tomēr, ņemot vērā komandas telpu konfigurāciju, mani tas netraucētu.
Izmantoju šo laiku, lai pārmeklētu telpas—galvenokārt tādēļ, ka biju nedaudz satraukts un manī vēl arvien bija ieprogrammēts paradums doties apgaitā. Man sekoja Kuģa remontdroni — viņu uzmanību piesaistīja kustīgs ķermenis, kam tur nebija jābūt —, tomēr bez Kuģa norādēm viņi mani neaiztika. Šeit nebija privātu kajīšu, tikai netālu no pilota telpas, blakus kontroles panelim, pie sienas bija izbūvētas dažas lāviņas. Vēl divas atradās telpās pie kravas pieņemšanas stacijas, blakus avārijas MedSistēmai un nelielai tualetes telpai. Man tā nebija nepieciešama, un es jutos atvieglots, ka nenāksies izlikties, ka izmantoju šo telpu pietiekami bieži, lai izskatītos pēc cilvēka. Tomēr biju sācis pierast pie tā, ka man ir pieejama cilvēku duša. Salīdzinot ar uzņēmuma izveidoto drošības telpu, šis bija luksuss. Iekārtojos vienā no lāviņām pie kontroles paneļa un sāku pārskatīt jaunos medijus.
(Labi, man būtu vajadzējis aptvert, ka lāviņas gulēšanai, kā arī citi krājumi vienā no skapīšiem varbūt tur nebija nonākuši nejauši.)
Izmēģinājis un izbrāķējis dažus nesen lejupielādētus seriālus, es izvēlējos kāda daudzsološāka varianta pirmo sēriju. Tā darbība notika alternatīvā pasaulē ar maģiju un mazticamiem runājošiem ieročiem. (Mazticamiem, jo es biju runājošs ierocis un labi zināju, ko cilvēki par mani domā.)
Pēc kādām divdesmit stundām es vēl arvien biju iegrimis seriālā un izbaudīju atvaļinājumu bez cilvēkiem. Par laimi, kad ieslēdzās dzīvības nodrošināšanas sistēma, es sajutu gaisa spiediena palielināšanos.