(Man nav nepieciešams daudz gaisa, un gadījumā, ja paliktu pavisam bez tā, varēju ieiet snaudas režīmā, tādēļ automātiska transportam minimālā atmosfēra man ir pieņemama.)
Nopauzēju sēriju un piecēlos sēdus. Jautāju pilotam, vai kāds kāpj uz klāja. Jā, uz klāja kāpa abi pasažieri, un tas bija saņēmis tranzīta vadī- < bas jaunāko ziņojumu, ka tagad Kuģis var noteikt izbraukšanas laiku.
Kārtējais “sūdi vagā” mirklis.
Vismaz jau biju pārmeklējis Kuģi, tādēļ man prātā bija daži noderīgi stūrīši. Novēlos no lāviņas, atcerējos, ka jāpaķer soma, nolēcu pa vertikālo eju uz galveno telpu. Šķērsoju to un devos pa eju uz kravas telpu. Izvēlējos visgrūtāk aizsniedzamo skapīti un pārvietoju tajā esošo saturu, līdz varēju iespraukties tā aizmugurē, kur mani skatam slēpa krājumu saiņi. Pieglaimojos pilotbotam un atgādināju, ka man šeit ir jābūt un nav nekādas vajadzības mani pieminēt kādam citam, tostarp ari pasažieriem un Ostas vadībai. Kuģim nebija drošības kameru (transportiem, kurus nekontrolē korporatīvas politiskas vienības, parasti tādu nav), bet tam bija droni. Izmantojot to skenerus un atfiltrējot man nevajadzīgo apkopes informāciju, es varēju labi izpētīt visas iekštelpas.
Pēc sešpadsmit minūtēm noslēdzās slūžu cikls un ienāca divi pasažieri. Divi uzlaboti cilvēki, kas nesa ceļasomas un kastes, ko es tūlīt atpazinu. Kaujas aprīkojums, tostarp bruņas un ieroči.
Hmm. Kaujām botus izmantoja biežāk nekā cilvēkus tieši tā paša iemesla pēc, kamdēļ DrošVienības biežāk tika izmantotas nodrošinājuma līgumiem: ja mēs nesekojam pavēlēm, tad mums izdedzina smadzenes. Bet kaujas botu izmantošanu regulēja apvienotas korporatīvo un citu politisko vienību vienošanās. (Lai gan šķita, ka visi atrod veidus, kā tos apiet. Tas bija diezgan bieži sastopams sižets seriālos par dzīvi ārpus Korporācijas Malas.)
Noklausījos, izmantojot dronus un Kuģa kanālu, bet abi cilvēki daudz nesarunājās, tikai salika pa vietām savu aprīkojumu un laiku pa laikam kaut ko piezīmēja viens otram. No kanāla parakstiem zināju, ka viņas sauca Vilkena un Gerta. Būtu pārāk daudz gribēts, lai viņas sarunātos par to, kāpēc dodas uz Milu, bet bija veidi, kā to noskaidrot.
Manas DrošVienības funkcijas lielā mērā bija palīdzēt uzņēmumam ierakstīt visu, ko klienti dara un saka, lai uzņēmums varētu veikt datu izrakšanu un pārdot visu, kas ir kaut ko vērts. (Mēdz teikt, ka labai drošībai ir augsta cena, un uzņēmums to uztver burtiski.) Lielākā daļa ierakstu ir bezvērtīgi un tiek izdzēsti, bet tie vispirms ir jāizanalizē, lai izvilktu labākās daļas. Parasti to dara kopā ar DrošSistēmu, bet es varu to darīt viens, un man vēl arvien bija viss nepieciešamais kods. Tas aizņēma vietu manā krātuvē —vietu, ko varēja izmantot medijiem —, bet šo kodu es nevarētu tik vienkārši aizvietot.
Kamēr abi cilvēki izņēma no skapīša — kurā neatrados es — krājumus un iekārtojās, es pielāgoju dronu kodu, lai tie varētu veikt ierakstu. Kad tiks savākts pietiekami daudz datu, varēs fonā palaist to analīzi.
Kuģim atbrīvojoties no doka un sākot ceļojumu uz Milu, es jau atkal skatījos savu jauno seriālu.
Lai nokļūtu līdz Milu, bija nepieciešami divdesmit Kuģa vietējā laika cikli.
Nebiju gaidījis, ka tas mani tik ļoti kaitinās. Esmu bijis transportēšanas kastes un labošanas kārbās daudz ilgāk, un daudzi no šiem ceļojumiem notika, pirms biju uzlauzis savu vadības moduli un sācis lejupielādēt medijus. Bet es biju atradinājies ceļot kā krava — pat ar visam jaunajām programmām, seriāliem un vairākiem simtiem grāmatu, ko caurskatīt. Kabīne, kurā atpūsties ceļotājiem, man nebija likusies nepatīkama, un es biju pavadījis trīs citus transportbraucienus — tostarp ceļojumu ar DiPTu — lielākoties nekustīgi. Man nebija skaidrs, kur ir atšķirība. Lai gan varbūt bija gan skaidrs: pārējās situācijās man bija iespēja kustēties, kad vien to vēlējos.
Lai kā tas nebūtu, jutos atvieglots, kad Kuģis paziņoja, ka tuvojas Milu. Pēc divām minūtēm sapratu, ka uztveru stacijas kanālu, bet tajā nekā nav. Parasti kanālā ir kustības un nolaišanās informācija, iespējamās navigācijas bīstamības, ziņas ceļotājiem — kaut kas tāds. Tagad nebija nekā. Pārjautāju Kuģim, kas ziņoja, ka nekādas citas transporta kustības te nav, bet tas saskan ar viņa iepriekšējo pieredzi, nolaižoties šajā stacijā. (Reiz biju skatījies seriālu, kurā figurēja mirusi rēgu stacija, un, labi, tas bija maz ticams, bet drošs paliek drošs.)
Klusums tik un tā bija nedaudz satraucošs. Stacija bija trīsstūraina un mazāka nekā RaviHyral. Skeneris uzrādīja divus kuģus stacijas dokos un saujiņu atspoļu — tā bija tikai neliela daļa no stacijas kapacitātes.
Kuģis jau bija sagatavojies pieslēgties dokiem, kad es beidzot kaut ko izdzirdēju kanālā. Sveiciens izklausījās gana normāls, bet stacijas saraksts gan radīja iespaidu, ka infosistēma ir sagājusi grīstē. Šeit bija saraksts ar uzņēmumiem un pakalpojumiem, bet katru ierakstu papildināja ziņa par to slēgšanu vai neaktivitāti. Tā ka varbūt šeit nespokojās, bet tomēr stacija balansēja uz nāves/neaktivitātes robežas.
Gaidot, līdz Kuģis pabeigs nolaišanos dokā, pārbaudīju savas analīzes rezultātus. Vilkena un Gerta bija drošības konsultantes, kuras bija noalgojusi faktu izpētes grupa, ko savukārt finansēja Neatkarīgie SalduDusuPēt-nieki. NS bija iesnieguši GrayCris atstātā teraformēšanas projekta pamestības statusa ziņojumu un uzstādījuši savilcēju, lai nodrošinātu, ka šis komplekss nesabrūk, un tagad sāka formālo pārņemšanas procesu. Izpētes grupas uzdevums bija doties kompleksā un sniegt ziņojumu par tā stāvokli.
Šis bija tieši tāds līgums, kam nodrošinājuma uzņēmumi piedāvā DrošVicnības, līgums, kura ietvaros es biju strādājis vairāk reižu, nekā
biju saglabājis atmiņā. Bet, spriežot pēc Vilkenas un Gertas sarunām pēdējo divdesmit ciklu laikā, kļuva skaidrs, ka šeit nebija tāda uzņēmuma un nebija DrošVienību. Centos neuztvert to personiski.
(Ja šeit būtu iesaistīts nodrošinājuma uzņēmums ar DrošVienībām, tad man būtu jāatsakās no... ko nu es te darīju. Izmaiņas manā konfigurācijā varētu apmuļķot skenerus, bet ne citu DrošVienību, un ikviena Vienība, mani pamanījusi, nekavējoties par to ziņotu savai CentrSistē-mai. Es pats būtu par sevi ziņojis uz karstām pēdām. Patvaļīgas Droš-Vienības ir nolādēti bīstamas, ticiet man.)
Gaidot, līdz Kuģis pabeigs nolaišanās procedūru, sapratu, ka spaiļu saslēgšanās dimdēšana noslāpēs nelielu kustību radītās skaņas. Pavilku tuvāk savu somu, pavēru labās rokas ādu, kur tā saskārās ar enerģijas ieroča stobru, un ievietoju spraugā visus līdzpaņemtos atmiņas čipus. Sajūta bija savāda, spiedoša, bet es pie tās pieradīšu. Mugursomu nāksies atstāt skapītī.
Mēs nolaidāmies, Vilkena un Gerta savāca mantas un devās cauri slūžām uz staciju. Kārpoties ārā no skapīša, izmantoju stacijas publisko kanālu, lai uzlauztu tās drošības sistēmu. Lielākā daļa kameru nebija aktīvas, un skeneri pārbaudīja tikai un vienīgi atmosfēras drošību un noteica, vai nav radušies bojājumi. Viņi bija vairāk satraukušies par to, ka salūzīs aprīkojums, nekā par to, ka cilvēki varētu mēģināt to sabojāt vai nozagt — bet varbūt tas tādēļ, ka stacijā nebija pārāk daudz cilvēku.
Kad biju sakārtojis skapīša saturu un pārliecinājies, ka neesmu atstājis savas klātbūtnes pēdas, nedaudz palūrēju apkārt, vai cilvēki nav neko aiz sevis atstājuši. Nekā. Mirkli vilcinājos, prātodams par Kuģa droniem. Tā kā šeit nebija daudz kameru, uz kurām es varētu paļauties, droni būtu patīkams atbalsts. Bet remonta droni bija daudz lielāki nekā tie, ar kuriem biju pieradis strādāt — lielākoties tādēļ, ka tiem bija nelielas rokas un plaukstas, ar kurām veikt apkopi. Nospriedu, ka atņemt kādu no tiem Kuģim nebija pūļu vērts.