Es tomēr veicu dažas citas pārmaiņas. Liku, lai Kuģis sevi reģistrē ostas grafikā kā apkopē esošu, un liku tam domāt, ka tam nepieciešama mana atļauja, lai izlidotu. Tā kā Kuģis pats sevi aprūpēja un uzņēmumam, kam tas piederēja, šajā sistēmā nebija pat ne tirgus būdiņas, nedomāju, ka atrastos kāds, kas papūlētos noskaidrot, kas ar kuģi notiek, ja vien tas neaizkavēsies ilgāk kā dažus ciklus. Ņemot vērā to, cik maz kuģu bija dokos, man nebija vēlmes šeit iestrēgt.
Kad izgāju cauri Kuģa slūžu ciklam, izkāpšanas zona bija tukša. Pietiekama apgaismojuma trūkums izveidoja daudzas ēnas, kas tomēr nespēja noslēpt skrāpējumus un traipus uz milzīgajiem grīdas paneļiem. Gaisa padeves plūsmā slīdēja vientuļš pārtikas papīriņš, it kā tam vairs nebūtu jābēg no tīrītājiem. Nebija ne dronu, ne krāvējbotu. Ārpusē divi milzīgi botu vadīti celtņi patlaban noņēma Kuģa kravas moduļus, lai veiktu pārkraušanu, un es jutos atvieglots, dzirdot to attālo blīkšķināšanos un jūtot, kā tie sūta viens otram datus pa stacijas citādi kluso kanālu. Man nepatīk lauzties cauri zālēm ar cilvēku pūļiem, kur visi redz mani un mēģina ieskatīties acīs, bet pretējā situācija savādā kārtā bija tikpat spocīga.
Vienā no nedaudzajām atlikušajām drošības kamerām ieraudzīju Gertu un Vilkenu un sāku viņām sekot. Abas devās prom pa izkāpšanas zāli, nevis augšup uz dzīvojamajiem stāviem. Kanālā nebija tūristiem paredzētas kartes, bet uzlauztās kameras sniedza man pieeju arī stacijas apkopes kanālam, no kurienes savācu stacijas shēmu. Visas zonas, izņemot tās, kas bija vitāli nepieciešamas stacijas uzturēšanai, bija izslēgtas. Prātoju, vai Neatkarīgo SalduDusuPētnieku prasība atjaunot pamesto projektu šeit, tranzītstacijā, tika uzņemta ar sajūsmu. Man jau tagad šī vieta ne pārāk patika, un es pat nebiju spiests te dzīvot.
Esmu izstrādājis kodu, kas ļauj iesaldēt kameras un izdzēst sevi no attēliem. Esmu izmantojis to daudzkārt sarežģītākos apstākļos, un nu
es to pārveidoju, lai tas darbotos ar stacijas aizsargāto drošības sistēmu. Lai gan, godīgi sakot, lielākās bažas bija par to, ka termināļa galā mani pamanītu kāds cilvēks un nodomātu: Hei, kas tas tāds? Par laimi, stacija lielākoties slīga tumsā.
Sekoju Vilkenai un Gertai līdz izkāpšanas zāles beigām un augšup pa rampu uz telpām, kas shēmās bija atzīmētas kā Ostas vadības / Kravas pārbaudes birojs.
Dodoties garām slūžu kamerai rampas augšgalā, man tieši pretī uzzibsnīja kaut kas spilgts un krāsains, un es gandrīz vai iekliedzos. Tā bija kravas servisa reklāma, ar marķējošo krāsu — tādu, kas reaģē uz kustību, — uzzīmēta uz grīdas. Katram gadījumam tā iemeta kanālā arī nelielu videoklipu — ja nu jūs būtu kaut kā palaidis garām tieši sejā spīdošo krāsas bliezienu. Parasti šos marķierus izmanto tikai avārijas procedūrām, jo tie darbojas ari tad, ja nav strāvas. Nekad agrāk nebiju redzējis, ka tos izmantotu reklāmām. Visa marķieru būtība ir tur, ka strāvas padeves pārtraukuma gadījuma tie būtu vienīgās redzamās zīmes, tādēļ viegli pamanāmas. Jau tā bija grūti panākt, lai stulbie cilvēki sekotu marķieriem uz drošām telpām, kur nu vēl ar reklāmām, kas lec sejā, aizsedzot skatu uz avārijas ceļu...
Atgādināju sev, ka dabūt cilvēkus drošībā vairs nav mans uzdevums.
Man tik un tā riebās marķieru reklāmas.
Vēlreiz ieskatījos kamerās un ieraudzīju, ka Vilkena un Gcrta ir atradušas Ostas vadības zonā kādas dzīvības pazīmes. Viņas stāvēja pie biroja centra ar trim burbuļlogu stāviem, no kuriem varēja noskatīties uz to, kam vajadzētu būt stacijas tirdzniecības centram. Tā bija atklāta telpa, pār kuru stiepās dažas transportcaurules, kā arī karājās milzīgs lodveida ekrāns, kas patlaban bija dīkstāvē. Laukumu aptvēra daudzstāvīgas, tumšās ēnās tītas darba ēkas un tukši skatlogi vietās, kur vajadzētu būt kafejnīcām, viesnīcām, kravas brokeriem, ceļojumu kantoriem, tehnikas veikaliem un kam tik vēl ne. Liela daļa no tā visa izskatījās nepabeigta, it kā
neviens tur nebūtu ievācies, un pārējie bija slēgti — aiz tiem nebija palicis nekas, tikai daži pamesti, gaisā plīvojoši ekrāni.
Nogriezos gaitenī, kas vestu prom no Ostas vadības rajona uz galveno mītnes kompleksu — ja tāds te būtu. Gāju gandrīz pilnīgā tumsā, līdz atradu tukšu nodalījumu kaut kam, kas tā arī nebija uzstādīts, un ieritinājos tajā. Nu es varēju sekot līdzi kamerām, neraizējoties par to, ka kaut kāds garāmejošs stacijas darbinieks varētu mani pamanīt. Manā kanālā pazibēja apkopes/ieroču skenēšanas drons; es to satvēru un pārņēmu kontroli. Tas bija devies dīkā apgaitā pie Ostas vadības birojiem, un es to izmantoju, lai iegūtu labāku skatu un skaņu nekā no statiskās drošības kameras.
Vilkena un Gerta runāja ar diviem jauniem cilvēkiem. Turpat blakus stāvēja arī cilvēkveidīgs bots. Nebiju kādu laiciņu tādu redzējis dabā — tikai izklaides kanālos. Korporāciju teritorijā tie nav izplatīti, jo nav daudz kā tāda, ko specifiskam uzdevumam paredzēts bots neizdarītu labāk, un, tā kā ir pieejams kanāls, botu datu uzglabāšanas un apstrādes spēja nešķiet nekas īpašs. Atšķirībā no konstruktiem viņiem nav klonētu cilvēka audu, tie ir tikai kails metālisks bota ķermenis, kas var pacelt kaut ko smagu — bet ne tik labi kā krāvējbots vai jebkāds cits kravas pacēlājs.
Dažos manis redzētajos izklaides medijos tos izmantoja, lai atveidotu ļaunās patvaļīgās DrošVienības, kas apdraudēja galvenos varoņus. Nav jau tā, ka tas mani īpaši aizkaitinātu vai kā. Patiesībā tas bija labi, jo tad cilvēki, kas nekad nebija strādājuši ar DrošVienībām, sagaidīja, ka mēs izskatīsimies pēc cilvēkveida botiem, nevis tā, kā mēs patiesībā izskatāmies. Mani tas nemaz nekaitināja. Vispār necik.
Biju tik ļoti aizņemts, tiekot galā ar savu neaizkaitinājuma uzplūdu, ka nācās patīt atpakaļ drona kameras ierakstu. Pirmais jaunais cilvēks teica: “Es esmu Dona Abīna.” Viņa pamāja uz otra jaunā cilvēka pusi. “Tā ir mūsu kolēģe Hirunc, un mūsu asistents Miki.” Viņa mirkli vilcinājās. “Vai nodarbinātības aģentiem bija laiks jums izstāstīt par darāmo?”
“Viņi teica, ka tas esot miesassarga darbiņš.” Vilkena pameta skatienu uz botu, kuru acīmredzot sauca Miki. Tas tur stāvēja, piešķiebis galvu, un blenza uz viņu ar milzīgām lodveida acīm. Nebija ierasts, ka cilvēks iepazīstina ar botu — tas tā, maigi izsakoties. Gerta izskatījās tā, it kā mēģinātu noturēt seju profesionāli neizteiksmīgu. Vilkena turpināja: “Jūs dodaties uz teraformēšanas kompleksu, lai veiktu sākotnējo apskati, un jūsu līgumā ar Neatkarīgajiem SalduDusuPētniekiem paredzēta drošības komanda.”
Abīna pamāja. “Ceru, ka mums jūs īsti nevajadzēs. Bet uzņēmums, kas pameta kompleksu, neuzturēja satelītnovērošanu, un kopš viņu aiziešanas neviens tajā nav iegājis. Mēs pieņemam, ka tas ir pamests, bet nevaram zināt droši.”
“Aģents teica, ka tā ir potenciāla problēma,” Gerta teica. “Teraformēšanas vairogs liedz veikt skenēšanu no ārpuses?”
Hirune atbildēja: “Jā. Mēs zinām, ka komplekss ir stabils, pateicoties NS izvietotajam savilcējam, bet tas arī viss. Stacija to novēro, bet, kā redzat, šeit nav patruļkuģu.”
Viņa gribēja teikt - pastāv iespēja, ka kompleksā ir ieviesušies sirotāji. Bet, ja viņi to būtu izdarījuši, tad tie noteikti nav īpaši labi sirotāji, ja jau reiz ignorējuši šo staciju. Turklāt sirotāji parasti iebrūk un laižas, nevis dīki mitinās brūkošā teraformēšanas kompleksā.