Patiesībā mana drošībnieka pieredze liek domāt, ka ikviens, kas gribētu dīki mitināties brūkošā teraformēšanas kompleksā, radītu daudzkārt vairāk bažu nekā sirotāji.
Gerta un Vilkena saskatījās. Varbūt viņām prātā bija ienākusi tā pati doma. Vilkena jautāja: “Vai pastāv iespēja, ka kompleksā tā pamešanas laikā bija aktīvi organismi?”
“Bioloģiskās matricas tiktu noslēgtas un varbūt pat iznīcinātas pirms personāla aiziešanas,” Hirune atbildēja. Viņa novicināja roku, it kā aizmestu kaut kādu sīkumu. “Pat ja ne, tad iespēja, ka tās radītu gaisa piesārņojumu, ir ārkārtīgi neliela.”
Vilkenas sejas izteiksme nezaudēja profesionālo mieru, bet viņa uzstāja: “Es domāju kaut ko lielāku par baktērijām. Organismi, kas ir pietiekami lieli, lai radītu fizisku apdraudējumu?”
Skaidrs, tātad pat es zināju par teraformēšanu vairāk nekā viņas abas.
Hirunes sejā nu parādījās tukša izteiksme, un viņa iekoda lūpā — šāda seja man asociējās ar situācijām, kad cilvēks mēģina neparādīt, ko jūt. It īpaši tad, ja šī sajūta ir “kāds nupat pateica kaut ko nereāli smieklīgu”. (Tāpēc man bija tik grūti atteikties no bruņām — sejas izteiksmju slēpšana nav viegla pat cilvēkiem.)
Donas Abīnas acis samiedzās smieklos, bet tas izskatījās drīzāk tā, it kā viņas ar Hiruni domātu par vienu un to pašu joku. “Matrica nedarbotos ne ar vienu organismu, kas lielāks par baktēriju. Un patiešām nebūtu nekāda iemesla uz kompleksu nogādāt jebkādus lielākus organismus. Protams, mēs nevaram droši zināt, ka viņi to nedarīja. Tādēļ ievērot piesardzību ir saprātīgi.”
Vilkena šķietami to pieņēma vai vismaz neuzdeva vairāk jautājumu. Tas principā bija saprotami. Drošības konsultanta darbs ir skeptiski izvērtēt savu klientu pārliecību, ka viss ir kārtībā. (DrošVienību klienti vismaz paši cits citu pārliecināja par to, ka viss ir kārtībā, kamēr tavs uzdevums bija stāvēt pie sienas un gaidīt, līdz viss saies totālā grīstē.)
Abīna un Hirune aizveda drošības konsultantes pie Ostas vadības, kur viņām bija iekārtota mītne kopā ar stacijas bāzes personālu. Viņas apsprieda pilna uzdevuma izklāstu, komandas sagatavošanu un izbraukšanu, kas bija paredzēta pēc sešpadsmit stundām. Miki, cilvēkveida bots, sekoja, tad apstājās. Tas pagriezās un paskatījās uz augšu, uz dronu, kuru es biju pārņēmis. Tā galva piešķiebās, un es sapratu, ka tas koncentrējas uz kamerām.
Palaidu dronu vaļā, izdzēšot tā atmiņā pagaidu pārņemšanu. Tas apjucis nosūtīja Ostas vadības sistēmai prasību pēc jauna virziena, tad aizblandijās atpakaļ apgaitas maršrutā.
Miki nekustējās — tas vēl arvien blenza tumsā ar savām necaurspīdīgajām acīm. Kanāls bija tīrs, tas nevarēja zināt, ka esmu šeit.
Tad Miki nosūtīja bezvirziena klauvējienu. Tikai saucienu tumsā, kā jautājot, vai tur ir kāds, kas vēlētos atbildēt.
Es pārbaudījos, vai no manis neplūst signāls, savilku ciešāk mūrus un atgādināju sev, ka jābūt piesardzīgam. Tas, ka stacijas kanāls bija kluss, nenozīmēja, ka neviens neklausās. NS komanda darbotos kanālā, izmantojot līdzi paņemto sistēmas aprīkojumu, bet kāds no stacijas komandas deva pavēles celtņu botiem un varbūt vēl arvien pārbaudīja drošības ziņojumus.
Šī stacija bija tik klusa, ka varbūt Miki bija ievērojis marķiera reklāmu, ko biju aktivizējis. Varbūt tas bija dzirdējis čukstu citādi tukšajā kanālā, kas šķita tik biedējošs, ka pat es sajutos neomulīgi. Beidzot Miki pagriezās un sekoja īpašniecei Ostas vadības kompleksā.
Izslīdēju no nodalījuma un devos tālāk pa tumšo koridoru, lai atrastu labāku slēpni.
Meklēju ceļu cauri apkopes ejām un kravas gaiteņiem, līdz nonācu tukšā komercplatībā netālu no Ostas vadības. Rūpīgi pastrādājis, beidzot tiku pie divu Ostas vadības birojā izvietoto drošības kameru attēla. Jā, divu. Bija savādi būt starp cilvēkiem, kas pastāvīgi neizmantoja Droš-Sistēmas vai Centršistēmas, vai dronus, lai nemitīgi novērotu visu, ko nu kurš dara, un paļāvās uz cilvēkiem, kas to pārraudzīja. Turklāt viena kamera bija ostas transporta vadības centrālajā telpā, bet otra — šā tā pielāgotā centrālē, kas tagad bija stacijas vadība: divās vietās, kuras bija stratēģiski vissvarīgākās, ja gadījumā kaut kas noiet greizi. Citiem vārdiem sakot, tā nebija ne ēdamzāle, ne labierīcības vai privātās telpas. Izskatījās teju vai tā, ka šeit nevienam nerūpēja, ko citi dara vai saka, ja vien viņi
akurāt nemēģina uzlaist gaisā staciju vai sadragāt liftus. (Pēc tam kad biju pavadījis tūkstošiem stundu, analizējot un dzēšot video, kuros cilvēki ēd, nodarbojas ar seksu vai higiēnas procedūrām, vai izvada no ķermeņa liekos šķidrumus, šeit jutos pateicīgs — bet tik un tā.)
Par laimi, NS ekspedīcija un stacijas personāls šķita esam diezgan nevērīgi, un es paguvu notvert sarunas fragmentu, kurā dzirdēju, ka pirmais novērtējums būs īss — tikai divpadsmit stundas kompleksā, lai veiktu sākotnējo tā stāvokļa noteikšanu, tad atgriezties stacijā, lai analizētu iegūtos datus, tad paņemt atpūtas pauzi un pēc tam doties atpakaļ. Tas izklausījās izcili. Ar divpadsmit stundām vajadzētu atliku likām pietikt, lai atrastu to, ko meklēju.
Dzirdēju arī, no kura doka izlidos viņu kuģis un kad viņi iekraus tajā nepieciešamos krājumus. Man vēl arvien vajadzēja iekļūt ekspedīcijas kuģī. Bet, tā kā tam nebija nevienas — vai varbūt bija, bet tikai dažas, — aktīvas sistēmas, ar kurām strādāt, man nebija diži daudz izvēles.
Man būs jāsadraudzējas ar stulbo luteklīti robotiņu.
Sveiks, Miki.
Tas nekavējoties atbildēja: Sveiks! Kas tu esi?
Izmantoju adresi, no kuras bija nācis Miki klauvējiens, lai izveidotu drošus sakarus. Abīna un pārējie bija pabeiguši sagatavošanās darbus un nu izmantoja atpūtas periodu pirms došanās uz teraformēšanas kompleksu. Tas nozīmēja, ka man bija trīs stundas, lai savaldzinātu robotu. Nedomāju, ka vajadzēs tik daudz laika.
Es teicu: Esmu drošības konsultante. Neatkarīgie Sa/duDusuPētnieki noslēdza līgumu ar manu drošības uzņēmumu, lai jūsu komanda veiksmīgi noslēgtu misiju. Tas mēģināja kanālā nosūtīt ziņu Abīnai, bet es viņu bloķēju. Tu nedrīksti nevienam teikt, ka esmu šeit. Biju gaidījis, ka viņš man jautās, kā esmu pamanījies pārņemt viņa kanālu, kā esmu nokļuvis stacijā. Biju domājis, ka man ir izdevies ieplānot lielāko daļu jautājumu, uz kuriem man bija gatavas atbildes.
Tas teica: Bet kāpēc ne? Es saku Donai Abinai visu. Viņa ir mans draugs.
Godīgi sakot, kad nosaucu viņu par luteklīti, es biju domājis, ka pārspīlēju. Šis būs vēl kaitinošāk, nekā es biju gaidījis, un es biju gaidījis diezgan augstu aizkaitinājuma līmeni, varbūt pat līdz 85 procentiem. Nu es sastapos ar 90, varbūt pat 95 procentiem.
Man izdevās neizpaust savu reakciju kanālā. Tas nebija viegli. Teicu: Tamjābūt noslēpumam, lai Dona Abina un pārējie būtu drošībā. Mēs nevaram riskēt ar to, ka par to kāds uzzina.
Okei, tas atbildēja. Nevarēju spriest, cik nopietni tas to domāja. Nevar būt, ka viss būtu tik vienkārši. Varbūt tas tikai spēlēja līdzi, līdz gūs iespēju ziņot par mani? Bet Miki teica: Apsoli man, ka Dona Abtna un visi mani draugi būs drošībā.
Man radās baisa sajūta, ka tas to domā nopietni. Nebiju gaidījis DiPTa līmeņa robotu, bet jēzuliņ balto. Vai cilvēki tiešām bija viņu ieprogrammējuši bērnišķīgu — vai, drīzāk, mīļdzīvniekam līdzīgu? Vai arī tā kods bija attīstījies pats, atbildot uz to, kā pret to izturējās?
Brīdi vilcinājos, jo, lai gan man negribētos redzēt, kā (atkal jau) tiek nogalināts bariņš cilvēku, es nebiju viņu DrošVicnība un pat ne viņu falšais uzlabotais cilvēks, drošības konsultante. Ir grūti nodrošināt, ka ar cilvēkiem nekas nenotiek, ja tu pat nevari ļaut viņiem tevi ieraudzīt. Bet Miki gaidīja, un es gribēju, lai tas man uzticas, un es teicu: Es apsolu.