Okei. Kā tevi sauc?
Tas mani pārsteidza nesagatavotu. Bodēm nav vārdu, DrošVienī-bām nav vārdu. (Es biju piešķīris sev vārdu, bet tas ir privāts.) Tādēļ izmantoju gandrīz to pašu vārdu, ko biju pateicis Eiresam un pārējiem — maniem nabaga dumjajiem cilvēkiem, kas bija pārdevuši sevi
uzņēmumam un ap šo brīdi droši vien aptvēra, cik draņķīgs ir šis darījums. Rina. Drošības konsultante Rina.
Tas nav tavs īstais vārds. Kanālā jutu, ka Miki ir patiesi apjucis. Tas neizklausās pēc tevis.
Acīmredzot tas pa kanālu saņēma vairāk datu, nekā sākumā biju iedomājies. Tā tik vēl trūka. Nebiju sagatavojies šādam pavērsienam, un manā krājumā nebija nekā tāda, kas man palīdzētu visu nesadirst. Pārslēdzos uz atklātību (zinu, es arī esmu pārsteigts) un teicu: Rina ir vārds, kādā es gribu tikt saukta. Savu īsto vārdu es nevienam nesaku.
Okei. Es saprotu, Rina. Es nevienam neteikšu, ka tu te esi. Es būšu tavs draugs un palīdzēšu Donai Abīnai un mūsu komandai.
Skaidrs. (Gandrīz vai atbildēju “Okei") Nevarēju saprast, vai tā bija standarta atbilde, vai arī Miki man sniedz svinīgu solījumu. Lai nu kā tas būtu, vai nu tas par mani pateiks cilvēkiem, vai nepateiks, un, ja es vispār šo te pasākšu, tad man jāpieņem, ka tas to nedarīs. Vai tu vari man piešķirt sistēmas pieeju jūsu atspolei? Es gribu pārliecināties, ka tā ir droša.
Okei. Un caur kanālu tika pārsūtīti dati.
Tas, ko viņi sauca par atspoli, patiesībā bija vietējā mēroga kosmosa izpētes/tranzīta lidaparāts ar diviem komandas mītnes stāviem un kravas telpu, kas bija pārveidota par bioloģijas laboratoriju. Tam nebija dzinēja, kas ļautu šķērsot tārpeju, bet tas varēja doties jebkur citur šajā sistēmā. Nekāda pilotbota, tikai tāda minimālā autopilota sistēma, kādu biju paradis redzēt atmosfēras lidaparātos. Ja visi, kas spēj apieties ar kuģa augstākā līmeņa funkcijām, būtu vai nu beigti, vai nespējīgi to darīt, autopilots daudz nepalīdzētu. No otras puses, nevar nosūtīt iznīcinošu programmatūru, ja nav pilotbota, ko iznīcināt.
Atspolei nebija arī patstāvīgas DrošSistēmas. Mediju saturā, kas nāca no teritorijas ārpus Korporācijas Malas, biju redzējis, ka tur iekšējā drošība radīja mazāk problēmu — visi vairāk koncentrējās uz ārējiem draudiem, nevis savējo kontrolēšanu. Nebiju domājis, ka tā tas ir, bet tas
sakrita ar to, kā neviens neizrādīja interesi par stacijas personāla novērošanu viņu privātajā telpā. Tāpat ari ar to, kā uzvedās klienti no Preserva-tionAux. Sāku prātot, kāda ir pati Saglabāšana, bet tūlīt pat piežmiedzu šo domu. Tā droši vien ir garlaicīga vieta, kur visi blenž uz DrošVienību — tāpat kā jebkur citur.
Miki man sniedza pilnu pieeju, tādēļ es ar viņa atmiņas palīdzību devos iepriekšējo braucienu apskatē. Tā bija jauka atspole, daudz patīkamāka nekā jebkas, ko būtu nodrošinājis mans uzņēmums — pat mēbeļu polsterējums bija tīrs un salāpīts. Vēl viena zīme, ka NS nopietni izturējās pret atjaunošanas projektu: atspole šeit noteikti bija nonākusi transportkuģa kravas vēderā, vai arī to bija atvilcis kravas piegādātājs — tāds kā Kuģis.
Vislabāk būtu, ja es iesēstos Miki iekšējā kanālā tā, kā DiPTs bija iesēdies manējā, bet atšķirībā no DiPTa es to nevarēju darīt tik milzīgā attālumā kā starp staciju un planētu. Labā ziņa bija tā, ka uz atspoles bija daudz vietas, kur paslēpties, un man pat nebūtu jāiestūķējas naktsgaldiņā. Sliktā ziņa bija tā, ka man nebūs citu sistēmu, caur kurām skatīties, ne acu, ne ausu — tikai Miki.
Kā tad, es biju sajūsmā.
Miki, man vajadzēs izmantot tavas sistēmas, lai novērotu tavus... Es gandrīz pateicu “klientus”. Man vajadzēja teju vai pilnu sekundi, lai saņemtos un lietotu vārdu, kuru Miki gribēja dzirdēt. ...tavus draugus. Man vajadzēs, lai tu esi mana kamera un ļauj man izmantot tavas skenēša-nas spējas. Dažkārt man varbūt būs nepieciešams runāt caur tevi, izliekoties, ka esmu tu, lai brīdinātu DonuAbīnu un tavus draugus par to, kas man šķiet bīstams. Vai tu vari man to atļaut?
Protams, ar to pieejas līmeni, ko Miki jau man bija sniedzis, es varētu viņu pārņemt, izdarīt visu, ko gribēju, un izdzēst to visu no viņa atmiņas. Es biju to izdarījis ar Kuģi, bet Kuģis bija zema līmeņa bots un tam nepiemita pietiekami daudz apziņas, lai par to iespringtu. Izdarīt to ar Miki... Bet es nezināju, ko darītu, ja tas atbildētu “nē”.
Miki teica: Okei, es to darīšu, konsultante Rina. Tas izklausās biedējoši, bet es gribu būt drošs, ka nekas nenodarīs pāri maniem draugiem.
Tas šķita daudz par vienkāršu. Es gandrīz vai nospriedu, ka tas ir slazds. Vai arī... Miki, vai tev ir dota pavēle uz katru jautājumu atbildēt ar jā?
Nē, konsultante Rina, Miki atteica un piebilda: Uzjautrinājuma simbols 376 = smaids.
Vai arī Miki bija bots, kas nekad nebija ticis ļaunprātīgi izmantots, kam nekad nebija melots, pret kuru vienmēr bija izturējušies ar dāsnu laipnību. Tas patiešām domāja, ka cilvēki ir tā draugi, jo viņi pret to izturējās kā draugi.
Es devu Miki signālu, ka uz minūti atslēgšos. Man bija uznākusi emocija un bija nepieciešams nedaudz privātuma.
TREŠĀ NODAĻA
Izmantoju stacijas krāvējbotu eju, lai izietu cauri pamestajai tirdzniecības zālei un atpakaļ uz iekāpšanas zonu. Atspole bija dokos Ostas vadības zonā, un, par laimi, tur bija ieslēgta drošības kamera. Varēju apskatīt teritoriju un noteikt, kad tā ir brīva. No Miki kanāla biju uzzinājis, ka divi komandas dalībnieki bija pie vadības paneļa un veica pirmsli-dojuma pārbaudi, bet pārējie atradās stacijas laboratorijā un nodarbojās ar krājumu pirmsizlidošanas inspicēšanu.
Iesaldēju kameras kanālu uz tieši tik ilgu laiku, lai varētu aizjozt pāri ēnainajai iekāpšanas zonai un sasniegt slūžas. Nosūtīju Miki izsniegto ieejas kodu. Slūžas atvērās, izpūšot pārstrādātu gaisu, kas saskaņā ar mana skenera rādījumiem bija daudz tīrāks nekā stacijas gaiss. Tas pilnīgi noteikti smaržoja labāk. Iekāpu iekšā, aizvēru slūžas un izdzēsu savu ienākšanu no ierakstiem.
Noklausījos Miki kanāla saziņu ar cilvēkiem no apskates komandas. Dzirdēju, kā Kaders, viens no abiem uzlabotajiem cilvēkiem pilotiem, kas atradās atspoles vadības stāvā, jautā: Hirune, tā biji tu?
Hirune atteica: Ko? Es vēl arvien esmu Ostas vadībā. Drīz ieradīsimies.
Dīvainīgi, man šķita, ka es dzirdu, ka atveras slūžas.
Žurnālā nav šāda ieraksta, piezīmēja otra pilote, Vibola. Domāju, ka tev ausis sagājušas sviestā.
Tagad man tas jāpārbauda-, lai pierādītu, ka tev nav taisnība, Kaders viņai atbildēja.
Es jau biju devies lejup pa eju uz darba telpām, garām biolaboratori-jām un uz krājumu glabātuvi. Tur bija paredzēta vieta atspoles krāvējbotam, bet, tā kā kravas telpa bija pārveidota par laboratorijām, bots bija no turienes izvākts. Šī vieta bija plašāka nekā skapītis uz Kuģa, un es vismaz varēju sēdēt uz grīdas un atbalstīties pret sienu, lai gan kājas izstiept nevarēju. Man patiesībā nevajadzēja staipīties, bet tik un tā tas bija patīkami. Šeit bija ari pilnīga tumsa, bet, tā kā man galvā bija dzīvīgs kanāls, tā nebija problēma.
Miki jautāja: Vai tev viss okei, konsultante Rina?
Vēlreiz pārliecinājos, ka mūsu savienojums ir drošs, ka cilvēki to nevarēja sadzirdēt un uzlabotie cilvēki — sajust atbalsi. Tas bija drošs, jo es kontrolēju Miki kanālu, bet es tik un tā pārbaudīšu katru reizi, kad ar viņu sarunāšos — šis vienkārši bija tāds cikls. Ar mani viss labi. Tu vari saukt mani par Rinu. Tas bija nedaudz mazāk kaitinoši nekā “konsultante Rina”. Tad, kad Tapana, Rāmi un Maro mani sauca par konsultantu, tas mani neaizkaitināja, bet... Nezinu, tagad vienkārši viss bija kaitinoši, un man nebija ne mazākā priekšstata, kāpēc.