Tālāk priekšā Vilkena izgāja no gaiteņa lielākā telpā, viņas bruņu skeneris noteica, ka tajā nav dzīvības pazīmju. Viņa apgāja perimetru, noskaidrodama, ka telpa nav bīstama, un deva ziņu pārējiem, lai dodas turp. Šai telpai nebija apzīmējuma shēmā, bet tajā bija dezinfekcijas kameras un gar sienām bija sakarināti vides aizsargtērpi. Arī šeit, cilvēkiem zibinot kameras, nebija redzami nekādi bojājumi. Brē iejautājās: “Vai šim kompleksam nebija jābūt sterilam? Man šķita, ka bioligzda ir atdalīta un noslēgta. Shēmā tā bija norādīts, vai ne?”
“Esmu pārliecināta, ka tā,” Hirune atbildēja. Viņa nopētīja tuvākās dezinfekcijas kameras paneli. Tam vēl arvien bija pieslēgta strāva, bet visas durvis bija atvērtas. (Kā vienmēr, mierinoši. Kameras, kurās kaut kas varētu slēpties, nekādu prieku neizsauc.) Hirune mēģināja lejupielādēt kameras lietojuma žurnālu kanālā, bet tā iekšējā krātuve bija tukša.
Pievērsos Kaderam un Vibolai, kas bija pielipuši saviem kanāliem — lai gan Kaders joprojām uzturēja atvērtu līniju ar staciju. Vēl arvien bija jūtami traucējumi, bet viņš tik un tā saņēma klauvējienus un
atbildes uz tiem no Ostas vadības. Droši vien atmosfēras turbulences vairogs neļāva iekšpusē esošajai komandai sazināties ar staciju.
Jebkurā gadījumā bija laiks doties. Izslīdēju no sava uzglabāšanas nostūra. Aizgājis pa gaiteni, izgāju cauri slūžu ciklam, neļaujot tām ierakstīt šo notikumu žurnālā. Stacijā, kad iekāpu atspolē pirmoreiz, Kaders bija dzirdējis, kā slūžas atveras, bet šoreiz viņš bija pārāk aizņemts, kanālā sekojot komandai, un to neievēroja.
Izgāju ārā vēsākajā kompleksa gaisā un ļāvu, lai slūžas aizveras un noslēdzas.
Komanda jau bija izgājusi no dezinfekcijas telpas un devās uz bio-ligzdu, lai pārbaudītu tās stāvokli. Es devos pa gaiteni. Jau iepriekš man šad tad bija pietrūcis bruņu, parasti tad, kad man bija jābūt lielos cilvēku pūļos tranzītgredzenos. Tā kā gan izdzīvošanas dēļ, gan ceļojumā ar Eiresu un pārējiem man gribot negribot nācās sarunāties ar cilvēkiem un skatīties viņiem acīs, biju pie tā kaut cik pieradis, bet tik un tā man tas nepatika.
Šī bija pirmā reize, kad man pietrūka bruņu tāpēc, ka jutos fiziski apdraudēts.
Klusi devos cauri dezinfekcijas telpai un izgāju nākamajā gaitenī, tad pagriezos prom no bioligzdas, uz ģeoligzdas pusi. Šis gaitenis bija tāds pats kā tas, ko redzēju Miki kamerā un komandas kanālā: nekādu bojājumu, nekādu pēkšņas evakuācijas pazīmju, tikai klusi gaiteņi.
(Nezinu, kādēļ biju gaidījis bojājumus un pazīmes, ka cilvēku personāls ir bēdzis, lai glābtu savas dzīvības, — nebija nekādu liecību, ka būtu noticis kas cits, kas nebūtu plānota kompleksa atstāšana. Varbūt es atkal domāju par RaviHyral. Varētu domāt, ka tad, kad būšu redzējis to vietu, atklājis, kas tajā noticis, atmiņu driskās izbalēs. Izrādās — ne PĀRĀK.)
Tam nebūtu vajadzējis šķist savādi, bet tas šķita savadi. Miki ar komandu skanēja fonā, tādēļ es precīzi zināju, kur viņi atrodas, un viņu
balsis piepildīja kanāla klusumu. Bet šajā vietā bija kas tāds, kā dēļ pāri manai cilvēciskajai ādai zem drēbēm skraidīja tirpas. Man tas riebās.
Nevarēju pateikt, kas mani uztrauca. Skenera dati bija negatīvi, un tādā attālumā no komandas nebija nekādu vides trokšņu, tikai gaisa ventilācijas sistēmas čuksti. Varbūt pie vainas bija tas, ka man nebija pieejamas drošības kameras — bet es biju atradies arī sliktākās vietās bez kamerām. Varbūt tas bija kaut kas aiz uztveres robežas. Lai gan tas šķita diezgan uz robežas. Pirmsrobežas? Pārrobežas? Vienalga, un šeit nebija pieejams zināšanu korpuss, kurā to apskatīties.
Komanda devās tālāk pa otru gaiteni. Pa kreisi no viņiem milzīgas burbuļveida lūkas pavēra skatu uz pelēkvioletu vētras mākoņu virpuli, labajā pusē bija atvērtas slūžu ejas uz inženicrdarbu telpām. Privātā kanālā Abīna teica Miki: Man šeit iet šermuli pār kauliem, Miki.
Man ari tā šķiet, Miki atbildēja. Lai arī šeit viss ir tukšs, ir tāda sajūta, it kā jebkurā brīdi kāds var nostāties mums pretī.
Nu, Miki bija taisnība. Kaut kas uzmirdzēja gaisā man priekšā, bet, kad es sasniedzu lifta mezglu, tas izrādījās tikai avārijas marķiera ekrāns, kas karājās pie griestiem un trīsdesmit dažādās valodās izskaidroja avārijas izejas procedūru. CcntrSistēmas piedāvā nepārtrauktu tulkojumu, un es pieņemu, ka nekorporatīvām politiskām vienībām arī ir kas līdzīgs viņu kanāliem, bet trauksmes gadījumā ir svarīgi, lai instrukcijas būtu skaidras visiem pat tad, ja kanāls ir izslēgts. Tur nu ekrāns bija, līksmi darīja savu darāmo tukšajā kompleksa čaulā.
Pieslēdzos privātajam savienojumam ar Miki. Miki, es tūlīt izmantošu liftu. Ja tu skenerī mani enerģijas svārstības, lūdzu, nesaki nevienam.
Okei, Rina. Kurp tu dodies?
Man jāieskatās ģeoligzdā. Dala no mana uzdevuma. Lifts atbildēja uz klauvējienu un piebrauca pēc 1,5 sekundēm, kuru laikā es atcerējos, kā biju teicis Miki, ka mans uzdevums bija sniegt papildu drošību apskates komandai. Upsī.
Par laimi, Miki saprata, kas ir uzdevums, un viņam neienāca prātā mani apšaubīt. Esi uzmanīga, Rina, Miki teica. Mums no šīs vietas tirpuļi skrien pa ādu.
Iekāpu liftā un liku tam doties uz centrālo ģeoligzdu. Durvis slīdot aizvērās, un lifts aizšalca tālāk. Sekoju tam shēmā, vērojot, kā tas līkumo ap milzīgajām sīpolveida tvertnēm, kas bija paredzētas atmosfēras izlīdzināšanai. Apsvēru iespēju pateikt Miki, ka esmu ieradies šeit, lai iegūtu datus par iespējamu GrayCris veiktu citplanētiešu palieku izpēti. Nekas no tā, ko es darīju, nekaitētu Abīnai vai Neatkarīgajiem SalduDusuPētniekiem, un es jau tā tik daudz meloju. Bet Miki nekavējoties to pateiktu Abīnai, es zināju, ka tas tā izdarītu. Nav iemesla domāt, ka viņas komanda pati ātri vien nenonāktu pie secinājuma, ka ar šo terafbrmēšanas kompleksu kaut kas nav īsti tīrs. Bet, ja Miki pateiktu Abīnai, viņa jautātu, kā tas zina, un zināju, ka tad Miki pastāstītu par mani. Tas nemelotu atbildē uz tiešu jautājumu.
Kurš gan būtu domājis, ka bezsirdīgas, slepkavnieciskas mašīnas eksistence saistās ar tik daudzām morālām dilemmām.
(Jā, tas bija sarkasms.)
Lifts apstājās, un durvis atvērās citā tukšā un klusā koridorā. Es virzījos pa to, līdz atklāju milzīgas slūžas, kas veda uz galveno ģeoloģisko centru. Tā bija milzīga pusapaļa telpa, un daļa no tās griestiem bija caurspīdīga. Biju redzējis vētru Miki un cilvēku kamerās, kad tie gāja pa gaiteni uz bioligzdu, bet redzēt to pašam savām acīm, nevis caur saskarnēm, bija citādi. Mākoņi bija pastāvīgi kustībā esoša struktūra, to krāsas ne tik daudz virpuļoja, cik slīdēja domīgi un lēni. Vētra bija milzīga un aplama, baisa un skaista vienlaikus. Es tur stāvēju, kā vēlāk pārbaudīju, divdesmit divas sekundes un vienkārši blenzu.
Kaut kas acīmredzot bija noplūdis kanālā, jo Miki teica: Uz ko tu skaties, Rina?
Tas mani izsita no apmātības. Tikai vētra. Ģeo/igzdai ir caurspīdīgs kupols.
Vai varu paskatīties?
Nevarēju iedomāties, kāpēc ne, tādēļ nokopēju vizuālos datus, iztīrīju no tā visu kodu, kas varētu mani identificēt kā DrošVicnību, un kanālā nosūtīju Miki. Smuki! Miki atbildēja.
Sekojot Abīnai pa rampu, tas vairākas reizes noskatījās video. Viņi bija pagājuši garām liftam, jo tas nebija bijis gana liels visiem un Vilkena bija saprātīgā kārtā atteikusies sadalīt komandu. Kanālā no Vilkenas kameras es ieraudzīju gaisā iekārto marķieru ekrānus, uz kuriem bija potenciālu bioloģisku briesmu simboli; viņi bija jau gandrīz klāt, un man vajadzēja pasteigties. Vēlējos tajā brīdī, kad viņi būs pabeiguši bioligz-das pārbaudi, jau būt ieritinājies atspolē un skatīties “Mēness patvēruma lēktu un rietu”.