Pieejas konsoles bija izslēgtas, un datu krātuve noteikti būs pilnībā izņemta, kas bija daudz drošāk nekā sistēmas izdzēšana. Bet ne uz to es gribēju skatīties.
Shēmā bija redzams, ka komplekss izmantoja racējus. (Patiesībā pusautomātiskus ģeoloģiskās manipulācijas... kaut ko tur, acīmredzot es biju to nosaukumu izdzēsis no pastāvīgās atmiņas. Jebkurā gadījumā tie nebija boti, tie ir tikai ģeosistēmas paplašinājumi.) Racējiem ir pašiem sava borta krātuve procedūrām un uzdevumiem, bet viņiem ir arī skenera funkcijas un žurnāls, kurā tiek ierakstīti atradumi. Atradu un ieslēdzu to saskarnes vadību, un, jā, racēji vēl arvien bija tepat, pabāzi zem ģeoligz-das, ieritinājušies konteineros, kas bija trīs reizes lielāki par mūsu atspoli, un — bez vadības sistēmas — inerti.
Izmantojot saskarni, man izdevās nokopēt to krātuves, nepamodi-not pašus racējus. Kāds bija iedomājies likt tiem izmest žurnālus (kas nozīmētu, ka uz tiem vairs neattiecas garantijas remonts, bet pieņemu, ka, tā kā kompleksam tik un tā bija paredzēts nogāzties zemē, nevienam tas nerūpēja). Šim kādam par nelaimi, racēji bija izmetuši žurnālus buferī un tad tikuši izslēgti, pirms buferiem pienāca automātiskās izdzēšanas laiks.
Tur bija daudz datu, bet es pamanījos izveidot vaicājumu, kas izslēdza operatīvās komandas un citu nevajadzīgu drazu. Man bija jāizveido tiešs savienojums, lai nokopētu datus ārējās atmiņas čipos, kurus biju ievietojis ķermeni. Tas nozīmēja, ka atkal vajadzēja atvilkt ādu pie labās rokas ieroča atveres. Kad tas bija padarīts, tālākais notika diezgan viegli. Es sēdēju uz konsoles stūra, skatījos uz durvīm un fonā sāku atskaņot savu mīļāko “Mēness patvēruma lēkta un rieta” sēriju, lai nosistu laiku, tomēr atstāju vaļā līniju ar Miki un komandas kanālu.
Tikko biju pabeidzis, kad Miki teica: Rina, vai tā biji tu?
Es biju izklaidīgs — vienlaikus apturēju seriālu un centos atpiņķe-rēt sevi no konsoles un miegainajām, pamatā tukšajām racēju smadzenēm. Zināju, ka komanda vēl arvien ir pie bioligzdas centrāles (viņi veica biomatricu fizisko novērtējumu un mēģināja piedabūt konsoles restartē-tics), tā ka šis jautājums mani atstāja nesaprašanā. Kas biju es?
Šis. Miki izklausījās apjucis un noraizējies. Tas nosūtīja man audioierakstu. Dzirdēju cilvēkus sarunājamies saziņas kanālā, Hiruni un Edžiro, tad ierunājās Gerta.
Saruna? Tā bija par to, ka karantīnas kameras nebija tur, kur tām jābūt, un es nesapratu, kas Miki tā mulsina. Es vēl arvien esmu ģeoligzdā.
Nē, Rina, šis. Miki vēlreiz atskaņoja ierakstu un izņēma no tā komunikāciju audio tā, ka cilvēku balsis bija daudz klusākas. Tas bija apkārtnes audioieraksts, es dzirdēju gaisa ventilāciju. Dzirdēju ari vieglus dārdus, ātrus kā sirdspukstus... Sūdi vagā!
Izķēzīju 0,002 sekundes, nosūtot uz Miki kanālu kodu, it kā atbildētu citai DrošVienībai. Jau biju pie ģcocentrāles lūkas, kad aptvēru, ka man tas ir jāpasaka, vai arī Miki nesapratīs, kas jādara. Ar blīkšķi izdrāzos ap stūri un nesos pa gaiteni uz liftu. Miki, jūsu pozīcijai tuvojas kustīgs objekts/ potenciāls ienaidnieks. Nosaki virzienu, tad brīdini klientus, šādā secībā.
Miki paplašināja skenera rādiusu, un pārējās tā maņas aptumšojās, kamēr tas novirzīja visu uzmanību uz audio. Miki rotēja, mēģinot aptvert
plašāku areālu. Es vēl arvien uztvēru cilvēku komunikācijas kanālu, kur Gerta prasīja: “Ko botiņš dara?”
“Kas noticis, Miki?” Abīna jautāja.
Rina... Miki beidza izklausīties pēc cilvēka un nosūtīja man lūgumu pēc steidzamas palīdzības, kas bija piesaistīts audio jēlierakstam. Man būtu bijis jāsaprot — Miki nebija drošības bots, tam nebija koda, kas ļautu apstrādāt šo situāciju, un neviens nekad nebija tam ierādījis, kas jādara trauksmes situācijā, kurā iesaistīti aktīvi un, iespējams, saprātīgi naidnieki. Sasniedzu lifta mezglu, bet stulbais lifts bija atgriezies kaut kur neitrālā stacijā.
Kamēr stāvēju tur kā idiots un vairākas izķērnātas sekundes gaidīju, līdz stulbais lifts atgriezīsies stacijā, veicu žiglu analīzi, salīdzinot to ar kompleksa shēmu. Marķēju tajā Miki, cilvēkus un tuvojošos naidnieku, un iegrūdu to visu atpakaļ Miki kanālā. Miki jau teica: “Dona Abīna, kaut kas mums tuvojas. Mums ir jādodas pa gaiteni uz ārpusi, uz atspoles pusi.” Tas nosūtīja manu aktīvo shēmu cilvēkiem.
Kad atvērās lifta durvis, es tajā iekāpu. Nospiežot galamērķa kodu, salīdzināju Miki vēl arvien apstrādāto vides audioierakstu ar projekciju savā shēmā. Tas verķis — lai kas tas arī nebūtu — tuvojās daudz ātrāk, nekā biju noteicis iepriekš. Nosūtīju Miki: Nav laika atkāpties, saki klientam, lai patveras esošajā lokācijā un mēģina noslēgt telpu.
Miki teica Abīnai: “Dona Abīna, tas ir pārāk tuvu, mums jāpaliek šeit un jānoslēdz durvis.”
Bet Vilkena un Gerta beidzot bija aptvērušas, kas notiek, un es dzirdēju, kā tās kliedz apskates komandai, lai atkāpjas gaitenī, kas veda uz atspoli.
Man pat nebija vēlreiz jāskatās situācijas projekcijā. Viņi nepaspēs tikt līdz koridora galam. Tieši tāpēc cilvēkiem nav jāstrādā par drošībniekiem — viss mainās pārāk ātri, un viņi netiek tam līdzi.
Biju nosūtījis liftu uz bioligzdu, cilvēku pozīcijai tuvāko mezglu. Durvis atvērās, un es spēru soli skaņu gūzmā: kliedzieni, enerģijas ieroču izlāde. Skrēju pa gaiteni un pagriezos ap stūri.
Tālāko es aprakstīšu saskaņā ar to, kā vēlāk rekonstruēju notikumus pēc saviem un Miki kameru ierakstiem, jo konkrētajā brīdī pat es domāju tikai vienu: Sūdi vagā, sūdi vagā.
Vilkena un Gerta bija pamanījušās izdabūt komandu ārā no bio-centrāles un augšup pa rampu uz krustojumu ar trim citiem gaiteņiem, kas principā bija vislabākā vieta uzbrukumam šajā korpusā. Proti, ja es gribētu kādam uzbrukt, tad es nevarētu iedomāties labāku vietu.
Man nebija laika izvērst sarkasmu par šo tēmu, jo Vilkena un Gerta iztukšoja savu ieroču lādiņu rezerves pa koridora līkumu uz kreiso pusi. Tur bija izdzisušas pat avārijas gaismas, un es nespēju uzreiz saprast, uz ko viņas šauj. Edžiro atradās pie tālākās sienas, it kā viņu kāds būtu tajā ietriecis, un lēni slīdēja uz grīdas pusi. Labajā pusē koridors veda uz nākamo bioligzdas segmentu; tur bija slūžas un smaga lūka, kas patlaban aizvērās. Miki, mēģinot sekot manām instrukcijām, bija to iedarbinājis, izmantojot avārijas pieeju sienā. Brē grīļojās, it kā viņai kāds būtu iesitis, un Abīna, satvērusi kolēģi aiz rokas, palīdzēja viņai noturēties kājās.
Izskatījās, ka visi cilvēki ir neskarti, un Vilkena un Gerta atvairīja to, kam nu viņas bija pamanījušās uzskriet virsū un mēģināt izbarot komandu, un es jau sagatavojos atkāpties. Tad lūkā, kas pamazām aizvērās, kaut kas parādījās. Tas bija pārāk ātrs, lai bez video attīšanas un noskatīšanās saprastu, kas tas ir. Gandrīz vai pirms es paspēju pakustēties, tas pastiepās garām Miki, sagrāba Donu Abīnu aiz ķiveres un ierāva viņu lūkas spraugā.
Gandrīz vai pirms es paspēju pakustēties.
Es šķērsoju krustojumu, metos uz viņu pusi, paspraucos garām Miki un Brē, ietriecos sienā un izmantoju ieskrējiena spēku, lai uzskrietu divus metrus augšup, tā, lai būtu vienā līmenī ar Donas Abīnas ķermeni.
Atbalstījos pret stūri, piespiedu vienu kāju pret ciet slīdošo lūku un grūdu. Jutu sasprindzinājumu pat savās neorganiskajās daļās; ilgi man neizdosies noturēt lūku vaļā.
Viena no Abīnas kājām vēzienā iesita Brē un nogāza viņu uz grīdas. Vienīgi Miki bija gana ātrs, lai rīkotos. Tas satvēra Donas Abīnas torsu, un tā kanāls bija viens vienīgs koda kliedziens pēc steidzamas palīdzības. Es aptvēru Abīnas vidukli, piespiezdams tam klāt vienu viņas roku, kamēr ar otru viņa izmisīgi tvērās pie Miki.