Ja Abīna nebūtu aizsargtērpā, mēs būtu pārrāvuši viņu uz pusēm. Ja lūkai nebūtu bijis drošības sensora, kas deva mums laiku novākt šķērsli, viņa tiktu saspiesta. Es notērēju trīs sekundes, velti cenšoties atāķēt zirnekļveidīgo radījumu, kas bija sagrābis viņas ķiveri. Tas bija sarkans, un tam bija astoņi daudzlocītavu pirksti — tas bija viss, ko tajā mirklī spēju noteikt. Tad man ienāca prātā acīmredzams risinājums. Gaiss bija elpojams, un, ja Abīna saindēsies ar tā piemaisījumiem, viņu varēs izārstēt — ja vien viņai uz to brīdi vēl būs galva.
Taustījos ap viņas kaklu — mani palēnināja nepierastais aizsargtērpa dizains —, līdz mani pirksti pieskārās mēlītei. (Ja būtu uzģērbis bruņas, nekādi nebūtu varējis atrast slēdzi laikus - manu pirkstu ādas pārklājums ir daudzkārt jutīgāks.) Nospiedu mēlīti, pagriezu, un avārijas atdarc atvēra viņas ķiveri. Ķivere palika iesprūdusi durvīs gandrīz vai pilnu sekundi, kuras laikā es paspēju atgrūsties un aizlocīties prom. Tad uzbrūkošais verķis izspraucās pa spraugu uz otru pusi, un lūka aizcirtās. Es piezemējos uz kājām, rokās vēl arvien turēdams Donu Abīnu, kurai vēl joprojām bija galva.
Viņa elsojot atbalstījās pret mani, ar rokām ieķērusies man jakā. Miki stāvēja man blakus, satraukts bakstījās viņas kanālā un ar slaidajiem pirkstiem maigi pacēla Abīnas matus, lai pārbaudītu kaklu. Tas teica: “Dona Abīna, vai tev nepieciešama medicīniska palīdzība? Dona Abīna, lūdzu, atbildi.”
Gerta un Vilkena beidza šaut koridorā, un mans skeneris rādīja, ka, lai kas tur arī nebūtu bijis, tas jau sen bija prom. Brē, kas gulēja uz grīdas, noelsās: “Kas tas... Vai tu...?” Edžiro, sarāvies pie sienas, iekliedzās: “Abīn!”
Es apsveicu sevi (jo neviens cits to nekad nedara) ar izcili paveikto glābšanu. Drošībnieki cilvēki burtiski tikai nupat bija pamanījuši, ka viņu klientei kāds mēģina nozagt galvu. Tad Gerta teica: “Tā ir DrošVienība!” Visi cilvēki blenza uz mani un Abīnu. Kas būtiskāk, Vilkena un Gerta bija notēmējušas ieročus pret mani. Ai, Slepkabot, ko tu esi sastrādājis?
(Es pat nezinu. Man ir aizdomas, ka tas ir saistīts ar faktu, ka es strauji pārgāju no apstākļiem, kuros biju spiests vienmēr darīt, ko man liek, un katru manu darbību novēro, uz to, ka varu darīt visu, kas ienāk prātā, — un kaut kur pa vidu mana spēja pievaldīt impulsus sagāja ķīselī.) Vienīgais veids, kā izkļūt no situācijas, būtu viņus visus nogalināt. Ja es to darītu, tad man vajadzētu nogalināt visus. Tostarp Miki. Tostarp Abīnu. Viņas ķermenim vēl joprojām pievienotā galva balstījās pret manu atslēgas kaulu, un viņas mati, kur tie pieskārās manai cilvēka ādai, bija silti un maigi.
Skaidrs, tātad vienīgais gudrais veids, kā izkļūt no situācijas, būtu nogalināt viņus visus. Nāksies izvēlēties stulbo veidu.
Pievaldīju savu seju un balsi, lai tās būtu neitrālā DrošVienības izteiksmē. Teicu: “Esmu DrošVienība, kas ar līgumu piesaistīta drošības konsultantei Rinai, kuru nosūtīja Neatkarīgie SalduDusuPētnieki, lai sniegtu papildu drošību apskates komandai.” Man bija jāatzīstas, ka esmu DrošVienība, jo neviens uzlabots cilvēks nevarētu paveikt to, ko izdarīju es. Turklāt mana laba piedurkne vēl arvien bija atrotīta, atklājot ieroča atveri man rokā. (Neorganiskās daļas ap atveri varētu izskatīties pēc uzlabojuma, kas radīts kāda ievainojuma dēļ, bet ieroča atvere nav sajaucama ne ar ko citu.)
Šajā mirkli es atcerējos Miki un to, kā biju viņam teicis, ka esmu uzlabots cilvēks, drošības konsultante. Es biju bijis Miki kanālā — pat neskatoties uz maniem mūriem, šis savienojums bija ļoti intīms. Miki zinātu, ka Rina, ar ko viņš visu laiku bija sarunājies, ir tā pati Droš-Vienība, kas tagad bija šeit. Jā, man vajadzēja pārņemt Miki agrāk, kad bija tāda iespēja, tagad tam vairs nepietika laika.
Privātajā savienojumā ar Miki es teicu: Miki, lūdzu, es tikai vēlos palīdzēt.
Miki piešķieba galvu un paskatījās uz mani, pēc tam uz Ablnu. Vēl arvien apdullusi, iespējams, dabūjusi smadzeņu satricinājumu, viņa pagaidām vēl nebija palaidusi mani vaļā. Viņa ar apjukumā sarauktu pieri palūkojās uz mani. Sekojot protokolam, kas regulēja uzvedību ievainota cilvēka tuvumā, es biju paaugstinājis ķermeņa temperatūru, lai mēģinātu panākt, ka viņai nesākas šoks. Viņa teica: “Miki...? Kas tas ir?”
Miki teica: “Drošības konsultante Rina ir mans draugs, Dona Ablna. Viņa man lūdza neko tev neteikt, lai tu būtu drošībā.”
Hm! Tie nebija meli, bet nu patiesība tā arī nebija. Varbūt Miki bija kādas slēptas dzīles.
Redzēju, ka Gerta satrūkusies paskatās uz Vilkenu. Vilkena ari reaģēja, bet pievaldījās. Viņas nesarunājās savā kanālā. Kaders no atspoles pieprasīja atskaiti par jaunumiem, jautādams, vai komandai nepieciešama palīdzība. Brē teica: “Edžiro ir ievainots.” Viņa drebot pieslējās kājās, vairs nebalstoties pret sienu. “Vai Abīnai viss labi? Kas notika?”
Ablna sāka māt ar galvu, tad saviebās. Viņa paklapēja man pa roku un nedaudz atgrūda mani, un es ļāvu viņai nostāties uz kājām. “Man viss labi...” Kanālā viņa teica, lai Kaders nemaina pozīciju. Skaļi jautāja: “Edžiro, kas tev ir ievainots?”
“Plecs,” Edžiro atbildēja. Viņa balss liecināja par stresu, sejas izteiksme bija sāpēs saspringta. Sāku klauvēt MedSistēmai, tad atcerējos, ka man tādas nav. (Zinu, es biju uzdevuma augstumos.) Edžiro piebilda: “Kas tie bija par daiktiem? Es neko neredzēju — tikai apveidus.”
Vilkena un Gerta vēl arvien tēmēja uz mani. Dona Abīna un Miki atradās šāviena trajektorijā, un, ja Vilkena un Gerta izkustētos, man kaut kas būtu šajā sakarā jādara.
Tad Miki teica: “Dona Abīna, Hirunes šeit nav, un viņa neatbild ne kanālā, ne saziņā.”
Nu, sūdi. Viņi nebija mani cilvēki, es nebiju viņus pārskaitījis. Pārbaudīju Hirunes kanālu, sajūtot tur arī Abīnu, Vilkenu, Gertu, Brē un Edžiro — viņi visi sauca Hiruni. Kanāls vēl arvien bija pieslēgts, bet neaktīvs. Tas nozīmēja, ka viņa ir dzīva, bet bezsamaņā. Es ar savām ierobežotajām skenēšanas spējām neko nemanīju, un arī Miki ne.
Saziņas kanālā no atspoles dzirdēju, kā Vibola lamājas un Kaders viņai saka, lai aizveras un klausās.
Abīnas seju pārņēma šausmas. Kopējā kanālā Miki atskaņoja pirmās sekundes pirms manas ierašanās. Sadalot video pa kadriem, es redzēju žiglu ēnainu formu, kas tuvojās no kāda galvenās bioligzdas pieejas gaiteņa — tikai ēna Miki sensoros, kad viņš bija piespiedis lūkas avārijas aizvēršanas pogu. Tad Miki bija pagriezies, lai dotos pa gaiteni, kas veda uz kompleksa centru, bet bija jau par vēlu. Attēlā bija vien Hirunes tērpa gaismiņas, kas pazibēja tumsā, kad viņa tika vilkta prom, un tad Vilkena un Gerta šāva gaitenī viņai nopakaļ. Tas bija noticis tik ātri, ka, domājams, Vilkena un Gerta nebija aptvērušas, ka naidnieks sagrābis Hiruni.
Kamēr cilvēki pārskatīja video komandas kanālā, Edžiro izskatījās tā, ka tūlīt vems, un Brē klusi lamājās. Abīna pagriezās pret Gertu un Vilkenu. “Mums jādodas viņai pakaļ. Kas bija tie verķi, kas... Kāpēc jūs tēmējat uz mani?”
Viņas netēmēja uz Abīnu, bet gan uz mani, jo atrados tieši viņai aiz muguras. Vilkena teica: “Dona Abīna, tā ir DrošVienība, un tev ir
jāatkāpjas no tās, līdz mēs tiekam skaidrībā. Kur atrodas tā Rina? Kaut kur kompleksā? Tas nesaskan ar mūsu uzdevumu no NS.”
Abīna vēl arvien bija šoka stāvoklī, bet es gandrīz vai redzēju, kā viņas smadzenes ieslēdzas uz pilnu jaudu. Viņas žoklis saspringa, un izteiksme kļuva stingra. Viņa atcirta: “Kur ir Hirune? Kas viņu aiznesa? Jums būtu bijis jābūt mūsu drošībniecēm.”