Miki pārslēdzās uz kopējo kanālu: Dona Abīna, tur ir signāls, kas izmanto vētras radīto troksni, lai...
Sajutu kustību, locītavu darbības čukstu, un uzzibināju brīdinājumu Miki tieši mirklī, kad no galerijas virs mūsu galvām izsprāga neskaidrs tēls. Satvēru Abīnu pie vidukļa un metos uz trešo koridoru pa labi, jo šajā virzienā mums vajadzēja doties, lai sasniegtu misijas mērķi. Pirmais uzdevums bija nonākt tur, kamēr naidnieks ir aizņemts ar Vilkenu.
Apstājos gana tālu gaiteni, lai Abīna būtu ārpus sasniedzamības rādiusa un viņu neķertu nejauša lode. (Vilkenas ierocis šāva tik strauji, ka es pieņēmu — viņai nav daudz laika tēmēt.)
Miki parādījās pēc mirkļa. Es noliku Abīnu uz kājām, un viņa salīgojās, pirms Miki viņu satvēra. Lūk, vēl viens fakts, kas man riebjas drošībniekos cilvēkos. Ja Vilkena būtu DrošVienlba, manas prioritātes būtu skaidras: doties uz priekšu un atgūt Hiruni, nogādāt viņu un Abīnu drošībā, tad atgriezties, lai atgūtu/satīrītu to, kas palicis pāri no Vilkenas un naidnieka. Bet Vilkena bija cilvēks, un tādēļ man bija jāatgriežas, lai savāktu viņas stulbo pakaļu.
Miki nosūtīja manā kanālā informāciju un teica: Tas ir kaujas bots!
Jā, paldies par jaunumiem, Miki. Es biju pamanījies notvert skaidru tā attēlu lēciena vidū, metoties pāri telpai kopā ar Abīnu. Teicu Miki: Paliec ar Donu Abīnu, un skrēju atpakaļ pa gaiteni.
Vēlreiz — zinu, ka atstāstā izklausās, it kā es kontrolētu situāciju, bet patiesībā es vēl arvien domāju tikai vienu: Sūdi vagā, sūdi vagā. Kaujas boti ir ātrāki, stiprāki un labāk bruņoti nekā es. Pat ja būtu bijis pieejams DrošSistēmas kanāls, es nevarētu uzlauzt kaujas botu, neveicot fizisku kontaktu, un mēģinājums to darīt vainagotos ar manis saraušanu gabalos. (Esmu jau iepriekš ticis sarauts gabalos, un sarakstā ar notikumiem, no kuriem vēlētos izvairīties, šis bija pašā augšgalā.)
Vienīgais labais fakts, ko var pateikt par kaujas botiem, - tie nav kaujas DrošVienības. Pēdējās ir vēl ļaunākas.
Izmetos ārā no koridora teju vai maksimālajā ātrumā, kas man deva laiku uztvert vienu skaidru situācijas attēlu un izplānot uzbrukumu. (Vārdu “izplānot” vajadzētu likt pēdiņās, jo šajos apstākļos domāt bija visnotaļ grūti.)
Vilkena bija uz grīdas, un milzīgais ierocis nupat bija izsists viņai no rokām. Kaujas bots liecās pār viņu. Pēc formas tas bija līdzīgs cilvēkveida botam. Apmēram kā Miki, ja Miki būtu trīs metrus garš, tam krūtīs un mugurā būtu vairākas ieroču atveres, kā arī četras rokas ar vairākām plaukstu modifikācijām, kas ļāva griezt, šķēlēt, metāt enerģijas lādiņus utt., turklāt vēl ne pārāk mīlīga personība.
Uzskrēju pa sienu tik daudz, lai iegūtu vajadzīgo trajektoriju, tad atspēros no tās, lēcu un uzgāzos kaujas botam uz galvas. Tur atradās tā kameras un skeneri, bet vieta, kur notika datu apstrāde un tika uzglabāta atmiņa, atradās zemāk — vēdera dobuma apakšā. (Līdzīgi bija ar Miki — tur tas viss ir labāk aizsargāts, jo cilvēki mūždien šauj pa galvu.) (Vai vismaz cilvēki mūždien šāva pa galvu man, tādēļ es pieņēmu, ka viņi to pašu dara ar botiem.)
Izskatījās, ka kaujas bots zina, ka esmu DrošVienība, jo tas nosūtīja pa ādu pulsa signālu, kas lika maniem sāpju sensoriem ieslēgties uz maksimumu. (Es jau biju to gaidījis un nogriezis tos uz mazāko iespējamo līmeni, bet tik un tā nebija patīkami.) Nākamais signāls bija paredzēts, lai nosvilinātu manas bruņas un sprāgstošo lādiņu ieroci. Tā kā abus biju atstājis BrīvTirgus Ostā, tas neko daudz man nekaitēja, un šī kļūda deva man pussekundi, kas bija nepieciešama, lai piespiestu labajā rokā esošā enerģijas ieroča atveri pret tā sensoru ievades savācējiem. Izšāvu pilnu zalvi.
Man šī pussekunde bija nepieciešama, jo, tikko es biju izšāvis, bots pacēla roku un nogāza mani no sevis. Es ietriecos grīdā un aizslīdēju trīs metrus tālāk, bet bots sagrīļojās uz sāniem, uz laiku (kas svarīgi — tik tiešām tikai uz “uz laiku”) akls, kurls un bez iespējām skenēt kustības vai enerģijas izlādi, bez iespējām notēmēt ar jebkuru no iebūvētajiem ieročiem.
Vilkena tieši beidza kūleni, kad es pietrausos kājās. Sagrābu no viņas jostas spridzekli un metos virsū kaujas botam. Spriežot pēc statiskās izlādes kanālā, tas tikko bija atbrīvojis sensorus, bet es jau biju iebliezis ar spridzekli tieši virs viņa labās gūžas locītavas, nostiprinot to vietā.
Bots ar milzīgo roku sagrāba manu galvu un plecu, un es sajutu kustību metālā, kas nozīmēja, ka no tā delnas tūlīt parādīsies kaut kas
ass. Nodomāju: Nu, labi, tas nenostrādāja. Kaujas bots būtu varējis mani iznīcināt ar jebkuru no pamatīgajiem ieročiem krūtīs, bet tas bija saniknots un gribēja, lai man sāp. Tad no spridzekļa atskanēja kluss, slāpēts būkšķis.
Sprāgstvielas bija aprīkotas ar diviem lādiņiem, un šis bija pirmais — paredzēts, lai izurbtu caurumu biezā vairogā, tas apmēram to pašu izdarīja ar bota korpusu. Es vēl arvien biju atvēris savienojumu ar Vilkenas kanālu un dzirdēju, kā sākas spridzekļa laika atskaite.
Ja kaujas botam būtu vairāk apziņas, tas varbūt būtu pakavējies, lai sašķaidītu man galvu, bet ieslēdzās tā aizsardzības režīms, un bots aizmeta mani prom, lai ķertos pie sprāgstvielām.
Atkal nogāzos uz grīdas un trausos atpakaļ, kamēr bots grābstījās ap spridzekli. Vilkena piecēlās ceļos un atklāja uguni, šaujot pa bota krūtīm un galvu. Viņa trāpīja pa sensoriem un ieroču portiem, kas, protams, bija laba doma. Tā bots nevarēja uz mums tēmēt laikā līdz sprāgstvielu detonācijai.
Bots nodabūja nost plastikāta spridzekļa korpusu, bet pašas sprāgstvielas jau bija ieurbušās tā korpusā. Bots mēģināja iebāzt caurumā satvē-rēju, lai sasniegtu lādiņu. Vilkenai tieši īstajā brīdī izdevās trāpīt pa attiecīgo locītavu. Tas sniedza spridzeklim nepieciešamās divas sekundes. Piesedzu galvu ar rokām, pieklusināju dzirdi un ripoju.
Eksplozija šķita klusināta, bet es jutu vibrāciju, botam nogāžoties zemē. Piecēlos kājās, galvenokārt pārsteigts par to, ka viss ir noticis pēc plāna un es vēl arvien biju dzīvs un funkcionējošs. (Tieši tā DrošVienības apmāca kaujai: meties ienaidniekam virsū ar visu ķermeni, sit to kā mazo ezi un ceri, ka remonta kārba varēs tevi salabot. Jā, es apzinos, ka man vairs nav ne bruņu, ne pieejas remonta kārbai, visnotaļ labi apzinos, bet veci paradumi ir grūti iznīdējami.)
Bots ar blarkšķi nogāzās uz grīdas. Korpuss bija aizturējis eksploziju, tādēļ šrapneļu nebija, un sprādziens bija sabojājis bota procesoru un
vairākas citas svarīgas detaļas tā vēderā. Bet tas vēl arvien bija aktīvs. Teicu Vilkenai: “Man vajag vēl spridzekļus.”
Viņa bija nogāzusies uz grīdas, bet bruņas bija pasargājušas viņas dzirdi. Vilkena izrāva no jostas sprāgstvielas un pastiepa tās man.
Es tās paņēmu, iedarbināju un iemetu bota atvērtajā korpusā, tad atkāpos.
Vilkena pietrausās kājās un streipuļoja atpakaļ, piesegdama mani.
Sasniedzu ieeju gaitenī brīdī, kad atskanēja sprādzieni. Katrs no tiem lika bota ķermenim sarauties spazmās. Pēc pēdējā sprādziena ske-nēju tā aktivitāti. Botam vēl arvien bija strāva, bet spridzekļi bija iznīcinājuši primāro un sekundāro procesoru. Ar to vajadzēja pietikt.
Vilkena pārskatīja skenera rādījumus un atviegloti noelsās. “Labs darbiņš. Ejam! Ja šeit ir viens tāds, tad droši vien ir vēl.”
Nu, jā.
Sekoju Vilkenai pa gaiteni, kur mūs gaidīja Miki un Abīna. Abīna bija uzlikusi plaukstu uz Miki rokas, satvērusi to, gluži kā sargājot. Kad tuvojāmies, viņa atlaida Miki un jautāja: “Tas, kas aktivizēja to verķi, arī sagūstīja Hiruni, vai tā?”