Drons atbildē nosūtīja vēl vienu statiskā signāla izlādi. Spriežot pēc signāla stipruma, tas tuvojās. Es paliku, kur biju, un gaidīju.
Kanālā Miki teica: Mēs uztraucamies par to, ko tu dari, DrošVienība.
Skenerī vēl nekas nebija parādījies, tā ka man bija laiks papļāpāt.
Kāpēc esi uztraucies, Miki?
Jo mēs nezinām, ko tu dari. Vilkena savā kanālā saka Abinai, ka tu nedari neko...
Drons bija nupat ielidojis mana skenera rādiusā, tas tuvojās lēni, lai cilvēks, kurš, tāprāt, te atradās, neko nenojaustu. Stāvot tumšajā nostūrī, es biju pārtraucis elpot, pārtraucis jebkādu aktivitāti, ko tas varētu nolasīt. Vēl mazliet paķircināju to ar saziņas audio. Shēma rādīja, ka šie nostūri bija paredzēti atmosfēras gāzes paraugu ņemšanas stacijai, tā ka drons pat nenojauta, ka te pietika vietas, lai noslēptos kaut kas cilvēka izmērā. Šķietami tukšās ejas samulsināts, tas mēģināja sekot signālam. Un tad es tam pieklauvēju ar saspiestu dronu vadības atslēgu virkni.
(Tā nav daļa no piclavīšanās moduļa, un tā neietilpst uzņēmuma piedāvātu DrošVienību funkcionalitātē. Biju ieguvis to no uzņēmuma klientam piederošiem datiem — šis klients izstrādāja aizsarglīdzekļus pret kaujas droniem. Biju spējis izvairīties no kārdinājuma šos datus izdzēst un atbrīvot vietu papildu seriāliem. Zināju, ka kādudien man tie noderēs.)
Viena no atslēgām nostrādāja, un drons pārslēdzās uz neitrālu gaid-stāves režīmu. Es minūti vai divas parakājos pa vadības kodu, lai pārliecinātos, ka saprotu, kā tas strādā. Tas, kā arī visi pārējie droni (nolasīju trīsdesmit aktīvas vienības) un visi trīs kaujas boti bija saslēgti aizsargātā kanālā. Visi droni atradās inženierdarbu ligzdas foajē, tur bija ari divi kaujas boti. Trešais kaujas bots bija redzams kā aktīvs kaut kur kompleksā, bet tā pozīcija neparādījās. (Man bija nelāgas aizdomas, ka tas devās uz atspoli, lai nogrieztu mums atpakaļceļu.) Botiem bija vairāki drošības slāņi, un pat tagad, ja sāktu mēģināt tos uzlauzt no to tīkla iekšpuses, tiem pietiktu laika atjozt līdz šejienei un mani nobeigt. Bet es varēju pārņemt dronu vadību.
Nākamo divdesmit sekunžu laikā es ieguvu jaunus draudziņus dronus.
Ā, redzu, noteica Miki. Neliecies traucēts.
Bet man būs jādarbojas ātri. Teicu Dronam Viens, lai paliek gaid-stāvē, un liku pārējiem divdesmit deviņiem mesties virsū kaujas botiem inženierdarbu ligzdā. Tad metos skriet.
Pagriezos līkumā un metos cauri abām atvērtajām slūžām. Jau dzirdēju enerģijas un šaujamieroču izlādes, skaņas, ar kādu metāls triecās pret sienu, un to jokaino, smalko spiedzienu, ko izdod kaujas droni, kad tiem uzbrūk. Nevadīju tos atsevišķi — tikko droni bija saņēmuši rīkojumu, tā paši zināja, ko darīt, un mans mēģinājums ielēkt vadības krēslā tos tikai sabremzētu.
Palielināju ātrumu, kad tuvojās slūžas uz inženierijas ligzdu. Pilnā ātrumā sasniedzu gaiteņa galu un ieniru telpā.
Centrāles foajē bija kļuvis par kaujas lauku. Nometos uz grīdas un aizslīdēju pa to. Kaujas bots pie tuvākajām durvīm mežonīgi vēcinājās, lai atvairītu tam virsū lidojošu un šaujošu dronu mākoni. Tas mētājās apkārt kā aizkaitināts metāla virpuļviesulis, un nomaldījušies lādiņi ietriecās sienās, grīdā un kolonnās. Bots ar griezējroku ieblieza pa dronu, un pa telpu palidoja atlūzas. Sagaidot triecienu, biju samazinājis sāpju sensoru jaudu, bet tik un tā jutu, kā manu muguru un plecus izraibina sīki sitieni — blie-zieniņi, kuri, kā man zināms, nozīmēja tikai vienu: kaut kas ir izsities cauri manām drēbēm un pāršķēlis ādu. (Vai tas izklausās biedējoši? Jo tas bija biedējoši.) Otrs bots mēģināja skriet uz priekšu, bet droni izveidoja sienu un triecās botā, ar bruņotajiem korpusiem un ieroču izlādi grūžot to atpakaļ.
Uzkūleņoju kājās, vēlreiz aizlēcu kā nirējs un piezemējos blakus Hirunei. Viņas ķermenis izskatījās neskarts, un es neredzēju asiņu peļķes, bet man nebija laika pārbaudīt, vai viņa ir dzīva. (Tam nebija nozīmes. Šādā gūstekņu atgūšanas operācijā cilvēki neticētu, ka viņa ir mirusi, ja vien es neatnestu viņas ķermeni.) Es paņēmu viņu rokās, un tad sekoja grūtākais — man bija jāizskrien ārā no foajē.
Botiem bija pieticis laika izprātot, 1) ka DrošVienība bija šeit, 2) ko DrošVienība bija izdarījusi, lai pārņemtu dronus, un attiecīgi 3) tie bija visnotaļ sašuvušies par konkrēto DrošVienību. Metos pāri telpai uz durvju pusi.
Abi boti bija izsituši no ierindas divdesmit trīs dronus — katrs no tiem bija gaismiņa, savienojums, kas izslēdzās no manas apziņas. Bet droni bija nodarījuši lielus postījumus, tēmējot pa locītavām, ieroču atverēm un rokām. Izdzīvojuša drona kameras skats man parādīja, kabots aiz muguras bija meties man nopakaļ, bet nogāzies uz ceļiem; kamēr vieni droni bija novērsuši tā uzmanību, citi bija tēmējuši pa tā potīšu locītavām.
Bots, kas atradās man priekšā, metās uz durvju pusi, lai aizsegtu izeju. Un es pagriezos pa labi un jozu tieši uz liftu.
Kaujas boti bija pārņēmuši lifta sistēmu — kā jau es biju brīdinājis Brē —, bet kaujas boti nemāk uzlauzt sistēmas tā, kā DrošVienības. Es nebiju mēģinājis pārņemt kontroli pār visu sistēmu, tikai šo vienu liftu, kuram biju licis gaidīt mani. Kad es sasniedzu durvis, tās paklausīgi atslīdēja vaļā. Liku, lai lifts aizved mani uz ražošanas ligzdu. Durvis aizcirtās, iespiežot asus metāla pirkstus, un lifta kabīne aizrāva mani prom.
Pirmais drons vēl arvien gaidīja mani gaitenī, un es liku tam aizvērt savienojuma lūkas starp inženierdarbu un ražošanas ligzdām, izurbt caurumus sienās un sakausēt vadības paneļus. Kad lifts apstājās un atvēra durvis, drons jau zumēdams darbojās.
Izkāpu tukšajā ražošanas ligzdas savienojumā un nosūtīju iepriekš sagatavotu kodu lifta sistēmai. Tas izslēdza sistēmu un uzstādīja tai paroli. Kaujas boti varētu to apiet, ja tiem būtu īstie kodu moduļi un ja tie tam veltītu resursus, kas noderētu citām darbībām. Jebkurā gadījumā tas man sniegtu nepieciešamo laiku. Tā es cerēju.
Tagad, kad man bija laiks novērtēt pašam savu stāvokli, es palaidu nedaudz vaļīgāk savus sāpju sensorus. Triecieni, ko iepriekš biju sajutis, tagad no neskaidrām sāpēm pārvērtās asā dedzināšanā — kā sīkas eksplozijas zem ādas. Au, au, labiņi, au. Nofiksēju ceļgalu locītavas, lai paliktu stāvus, un pastiprināju gaisa padevi.
Biju guvis milzumdaudz šrapneļu triecienu no man visriņķī sadragātajiem droniem. Divi trāpījumi no šaujamieročiem — viens kreisajos sānos, apakšā, un otrs labajā plecā. Biju diezgan pārliecināts, ka man bija trāpījuši noklīduši droniem paredzēti lādiņi. Ja kaujas boti būtu varējuši notēmēt uz mani, es jau būtu sašķaidīts gabalos. Nogriezu sāpju sensorus klusāk, un trāpījuma vietas no eksplozijām pārvērtās gailošās oglēs. (Es zinu, ka tas nav pastāvīgs risinājums, un izlikšanās, ka patiesībā nekas nav noticis, ilgtermiņa nav izcila izdzīvošanas stratēģija, bet šobrīd es neko nevarēju darīt.) Atvieglots konstatēju, ka roka, kurā glabāju atmiņas čipus, ir palikusi neskarta.