Prātoju, nez, kā Vilkena šajā sakarā jūtas. Tas pilnīgi noteikti nebija viņu kavējis censties pabeigt uzdevumu. Viņa bija gaidījusi, ka mani iznīcinās kaujas boti, viņa gribēja nogalināt Abīnu un Miki. Viņa bija paļāvusies uz to, ka izdosies izkļūt no šejienes un dabūt atalgojumu.
Abīna aizkaitināta un sadusmota nopūtās. Tad teica: “Mēs varam to izmantot pret Gcrtu, ne? Pateikt viņai, ka GrayCris mēģināja nogalināt ari viņu un Vilkenu, ka viņām vajadzētu liecināt par notikušo. Vai ari izmantot Vilkenu kā ķīlnieci...” Viņa iekoda lūpā un papurināja galvu.
Viņa domāja stratēģiski — tas allaž viesa nedaudz miera — un jautāja man, nevis izdeva stulbas pavēles. Man vairs nebija jāpaklausa komandām, bet tas nepadara tās mazāk kaitinošas. Teicu: “Šobrīd mūsu vienīgā priekšrocība ir tā, ka Gerta nezina, ka Vilkenai neizdevās.”
Drons vēl arvien neziņoja par aktivitāti pie lūkām, kas nozīmēja, ka boti vai nu bija aizgājuši citā virzienā, vai arī darbojās pie liftiem. Es teicu, lai tas tuvojas man. (Nonākot pie Vilkenas, tam bija jāapstājas un divdesmit sekundes jākarājas gaisā viņai acu priekšā. Labi, jā, es biju drusku apskaities.)
Abīna atkal vēroja mani. To, ka viņa tā dara, redzēju Miki kameras skatā. Viņa teica: “Gerta noteikti gaidīs ziņu no Vilkenas, pirms sāks darbību pret pārējiem atspolē. Man vajadzētu mēģināt sazināties ar Kaderu. Varu izveidot ciešu kanāla savienojumu ar viņu.”
“Vai esi droša, ka viņš nepaziņos: Hei, visi. Dona Abīna nupat uzzīmējās manā kanālā, pirms tu viņam lūdz to nedarīt?” Tā mūždien ir problēma ar cilvēkiem.
Abīna sāka kaut ko teikt, padomāja un īsi papurināja galvu. “Varētu, varētu. Bet mums ir jānoskaidro, kas notiek atspolē.”
Miki teica: “Vibola nerunā pārāk strauji. Varbūt mums vajadzētu sazināties ar viņu.”
Nosūtīju Abīnai un Miki brīdinājumu kanālā, mirkli pirms drons mums paslīdēja garām klusuma režīmā — biju nosūtījis to mums pa priekšu izlūkos. Abīna tik un tā sarāvās un noskatījās tam pakaļ. Bet viņai bija taisnība par to atspoli. Ja mēs varētu iegūt ziņojumu no klāja, tas varētu mums palīdzēt izveidot plānu. Turklāt Abīna un Miki beigtu mēģināt man to izdīkt, kas šobrīd būtu pamatīgs bonuss. (Biju aizmirsis,
cik stresains ir DrošVienības darbs.) Teicu: “Jums uz atspoles nav nekādas drošības novērošanas sistēmas? Nekādu kameru? Nekādu botu, pat ne tādu, kas šobrīd nav aktīvi?”
“Nē.” Abīna atglauda matus — neapmierināta, bet ļoti koncentrējusies. “Nav bijis vajadzības. Ir kameras evakuācijas tērpu ķiverēs, bet tās ir neaktīvas un atrodas avārijas skapīšos.”
Miki teica: “Dona Abīna, uz galvenā klāja ir divi evakuācijas tērpi. Man ir viņu permanentās adreses saziņai.”
Abīna pagriezās pret mani. “Vai tu vari aktivizēt viņu saziņu no šejienes?”
Varbūt varēju. Bet neatkarīgi no tā, vai Gerta jau bija nogalinājusi pārējos vai arī vēl arvien gaidīja Vilkenas signālu, tam nebija nozīmes. Mums vēl arvien vajadzēja dabūt Gertu prom no atspoles.
Mums vajadzēja dabūt visus prom no atspoles.
Man radās ideja. Varbūt tā bija slikta ideja. (Ja lielākā daļa no tava taktiskās domāšanas treniņa ir bijuši piedzīvojumu seriāli, tā var gadīties.) Es teicu: “Mums jādodas atpakaļ uz ģeoligzdu.”
SESTĀ NODAĻA
Tagad, kad zināju, kurp dodamies, bija daudz vieglāk nonākt galamērķī. Mēs devāmies uz nākamo lifta savienojumu, un es pavadīju minūti rūpīgā darbā, nogriežot savu ar kodu aizsargāto liftu no sistēmas un padarot tā kustību neredzamu citiem liftiem. (Tas izklausās kā acīmredzams pasākums, bet problēma ir tur, ka, ja citi lifti neredz tavu, tie var mēģināt aizņemt telpu, kurā tajā brīdī atrodas tavējais. Lifta pasažieriem tas būtu tieši tik nāvējoši, cik izklausās.)
Vispirms nosūtīju savu dronu ar liftu, lai pārliecinātos, ka neviens mūs negaidīja ģeoligzdas tuvumā, tad aizvedu uz turieni Miki, Abīnu un Hiruni. Sasniedzām ģeoligzdas centrāli ar caurspīdīgo kupolu, virs kura vērpās mainīgie vētras mākoņi. Aizvēru un ar kodu noslēdzu lūkas, kas gan, godīgi sakot, tika darīts tikai cilvēku labsajūtas labad. Kaujas boti, ja vien pietiekami pacenstos, varētu izlauzties cauri lūkām — it īpaši tad, ja visi trīs koncentrētos uz vienu lūku. Cerēju, ka viņi plānoja mūs notvert slazdā pa ceļam uz atspoli, kas arī nebija patīkams scenārijs, bet vismaz dotu mums nedaudz laika. Nosūtīju dronu, lai tas izlūko pieejas koridorus uz atspoli —ja nu tam izdotos noteikt botu slēpni.
(Nedomāju, ka boti izmantotu liftus, pat ja atkal atgūtu kontroli pār to sistēmu, jo tie zinātu, ko var izdarīt DrošVienība. Bet tik un tā liku savam neredzamajam liftam pēc nejaušības principa lidināties pa visu kompleksu. Bija vērts to izmēģināt.)
Jebkurā gadījumā Pirmā Darbība mēģinājumā nokļūt atspolē bija — dabūt Gertu prom no tās.
Man ienāca prātā, ka to varētu izdarīt ātrāk, ja man būtu palīgi. Miki bija nolicis tik tikko pie samaņas esošo Hiruni uz viena no popē-tajiem konsoles krēsliem, kamēr Abīna bija noņēmusi no jostas avārijas aptieciņu un to pārmeklēja. Es teicu: “Mēģinu iegūt kanāla savienojumu ar atspoli, izmantojot uz klāja esošo tērpu saziņas kanālus, bet vispirms man jāaktivizē šī vadības stacija. Kompleksam vēl arvien ir piesaistīti racēji, kurus mēs varētu izmantot pret kaujas botiem.” Tas nebija gluži tas, ko es biju ieplānojis darīt ar racējiem, bet negribēju sākt par to diskutēt.
Abīna pamāja, ka ir sapratusi, un ielika Miki veselajā plaukstā medikamentus pret šoku un smadzeņu satricinājumu. “Miki, lūdzu, parūpējies par Hiruni, kamēr es darbojos ar vadības staciju.” Tad viņa sarauca pieri, paskatījās uz mani un piebilda: “Tu asiņo.”
Paskatījos uz leju. No manis uz grīdas pilēja asiņu un šķidruma maisījums. Man riebjas sūces. Manas vēnas automātiski noslēdzas, un daži šrapneli bija izkrituši, bet šāviņš man sānā bija izkustējies, atkal atverot attiecīgo brūci. Prātīgi pastiprināju savus sāpju sensorus, lai pārbaudītu, — o, jā, tieši tā bija noticis. Au.
Abīna teica: “Vai tevi sašāva?” Viņa paspēra soli uz manu pusi un pastiepa roku, lai pavērtu manu jaku.
Es parāvos soli atpakaļ. Viņa satrūkusies apstājās. Miki pagriezās un fokusēja vizuālos sensorus uz mani. Ieskatījos viņa kamerā un saņēmu savas sejas attēlu. Biju iedomājies, ka esmu iemācījies kontrolēt savu izteiksmi, bet acīmredzot tas man izdevās tikai tad, kad neizjutu emocijas. Mūsu kanālā Miki teica: Abīna tev nenodarīs pāri, DrosVienība.