Cik lieliski! Un es parūpēšos par to sūda savilcēju, tiklīdz dabūšu mūs uz to sūda atspoli! Sekojot pats savai laika atskaitei, izvilku priekšplānā trīs datu avotus — savu dronu, Miki un racējus. Nē, paga, man bija nepieciešama arī mana paša kamera. Četri avoti. A, un tas tērpa audio no atspoles. Pieci avoti. Liku dronam žigli pārbaudīt foajē un pieeju lifta stacijai, pārliecinoties, ka gaiss ir tīrs. Teicu: “Mums jākustas žigli. Nezinām, kur ir pārējie kaujas boti.”
Ablna pamāja un satvēra Hirunes roku. Hirune nočukstēja: “Kurp mēs ejam?”
Abīna viņu nokušināja. “Atpakaļ uz atspoli. Viss labi.” Miki papli-ķēja Hirunei pa plecu.
Nospiedu lūkas atvēršanas pogu un izgāju ārā. Žiglais gājiens uz lifta staciju lika kniest visiem maniem cilvēkādas nerviem. Drons izlūkoja ceļu mums priekšā un pastāvīgi to skenēja, bet es iracionāli sagaidīju, ka kuru katru brīdi no nākamā aizstūra mums priekšā izlēks kaujas boti.
Sasniedzām staciju, un es nosūtīju dronu mums pa priekšu neredzamajā liftā. Abīna un Miki kanālā sarunājās, laiku pa laikam izsakot Hirunei mierinošas frāzes. Tikpat labi viņi varētu plānot mani pārdot rezerves daļās, un es nebūtu varējis pievērst tam uzmanību. Ārā racēji tuvojās ģeoligzdas izliekumam. Viņiem būs jādodas pa ieplaku starp to un mītnes ligzdu, lai tos nevarētu manīt no atspoles.
Lifts sasniedza staciju pie mūsu doka, un drons izspruka ārā. Nosūtīju to žiglā patruļā - šurp un turp pa pieeju, cauri dezinfekcijas telpai, tad augšup, lai uzmestu skatienu atspoles lūkai. Skeneris rādīja, ka viss tīrs, un es liku dronam atgriezties lifta stacijā un tur arī palikt.
Lifts atgriezās, un es iedabūju cilvēkus tajā. (Arī Miki, bet tajā brīdī es viņu klasificēju kā cilvēku.) Devu racējiem komandu drusku pasteigties. Gribēju pavadīt pēc iespējas mazāk laika atspoles pieejas gaitenī. Ja kaujas boti nospriedīs, ka mēs apdraudam to uzdevumu, tad uzbruks mums, un tie zināja, ka tur var tikt mums klāt. Iedarbinot liftu, nosūtīju Abīnai racēju video, lai viņai būtu kāds priekšstats par to, kas būs redzams no atspoles, un teicu viņai: “Kad atvēršu kanālu, sazinies ar Kaderu un saki viņam, lai panāk, ka visi izkāpj no atspoles.”
“Tā arī darīšu.” Viņa noteikti pamāja un saspieda Hirunes roku, tad pieslēdzās Miki kanālam.
Lifts sasniedza staciju un, tikko atvērās durvis, es metos no tā ārā. Devos uz dezinfekcijas telpu, cilvēki devās man pakaļ, un es nosūtīju racējus ap mītnes ligzdas izliekumu — taisnā ceļā uz atspoli.
Uz klāja caur savienojumu ar evakuācijas tērpiem dzirdēju Vibolu kaut ko pasakām valodā, kas nebija manā krātuvē, un Kaderu piebilstam: “Mums tuvojas kaut kas nezināms, nezināmie tuvojas...”
Notālēm — no kādas vietas zem klāja — Gerta iekliedzās: “Kas? No kurienes?”
Atvēru kanālu ar Abīnu un teicu: Tagad.
Viņa atvēra privātu savienojumu ar Kaderu un teica: Kader, klausies. Nejautā neko, nesaki nevienam, ka esmu šeit. Tev jādabū visi prom no atspoles un kompleksā — tūlīt pat, nekavējoties. Dari, ko vari, izliecies, ka krīti panikā, bet dabū visus prom. No tā atkarīga jūsu dzīvība.
Abīnas kanālā dzirdēju, kā Kaders iedarbina avārijas evakuācijas rīkojumu, kas iegaudojās komandas kanālā un atspoles saziņā. Gerta bija sākusi doties uz klāju un norūcās: “Stop, palieciet, kur...”
Iedomājos, ka viņa varētu ieslodzīt Kaderu un Vibolu vadības kajītē, un viņi atkal būtu ķīlnieki. Bet Kaders, kurš droši vien bija ņēmis nopietni padomu izlikties, ka krīt panikā, nosūtīja kanālā atspoles sen-soru uzņemto video ar racēju tuvošanos un bļāva, lai visi taisās, ka tiek.
Sasniedzu gaiteni un ieraudzīju dokus mirklī, kad slūžas beidza atvēršanās ciklu. Pa tām izstreipuļoja Brē, uz kuras balstījās pa pusei pie samaņas esošais Edžiro. Miki aizskrēja viņiem palīgā, Abīna palika nopakaļ ar Hiruni, un es sekoju.
Pateicu vienam racējam, lai atlaiž vaļā kompleksa virsmu un lec uz atspoles priekšgalu, kur priekšējais sensors sniegtu vislabāko skatu. Abīna bija Kadera kanālā, bet, tā kā man nebija pieejas kamerām, es guvu tikai mulsinošu iespaidu jūkli.
(Vēlāk no Gertas bruņu kameras izdibināju, ka pēkšņais sensora skats, kaut kam milzīgam lidojot virsu atspolei, bija licis Gertai atrauties
rno ejas uz vadības kajīti. Vibola, uztvērusi Kadera izrādi kā pierādījumu, ka atspoli tūlīt saraus gabalos, pagrāba Kaderu un, pasitusi viņu padusē, palidoja garām Gertai, izmantojot ejas vieglāko gravitāciju, lai neietriektos sienā. Trāpījuši koridora grīdā, viņi paklupa lielākajā gravitācijā, pastreipuļoja sānis un metās uz slūžām.)
Jebkurā gadījumā Kaders un Vibola izsprāga no lūkas, un Gerta savās motorizētajās bruņās brāzās nopakaļ. Es tajā brīdī stāvēju atspoles slūžu vienā pusē, tā ka Gerta redzēja tikai pārējos — apjukušus un pārbijušos — ar Abīnu un Hiruni, un vienrokaino Miki, kas turēja Edžiro.
Noskcnēju viņas bruņas un atradu īsto kodu. (Tagad, kad zināju, kur to meklēt, process bija daudz vienkāršāks.) Tieši mirklī, kad viņa pacēla šaujamo, nosūtīju komandu.
Viņas bruņas sastinga, un es pagājos apkārt, lai nonāktu viņas redzeslokā. Viņas sejas izteiksme, aptverot notikušo, sniedza milzu gandarījumu. Ja viņa būtu izmantojusi skeneri, tad būtu pamanījusi mani stāvam tieši pie slūžām, bet arī ar visu kanālu pat uzlaboti cilvēki spēj domāt tikai par vienu problēmu vienlaikus.
Abīna teica: “Tagad mums jādodas atpakaļ uz atspoli!”
Pārējie pieprasīja atbildes, un viņa strauji visu izskaidroja, vienlaikus skubinādama viņus uz slūžām. Pieslēdzos, lai pārbaudītu pārējos datu avotus. Nesaņēmuši manas pavēles, racēji bija aizgājuši snaudas režīmā, apstājoties tur, kur bija. Divi vēl arvien bija uz mītnes ligzdas virsmas, trešais, kas bija no tās atrāvies, lai mestos uz atspoles pusi, bija piezemējies uz atmosfēras ligzdas. Tad es pārbaudīju dronu, kuru biju atstājis pie lifta stacijas, lai tas pieskata mūsu aizmuguri.
Tas sāka atbildēt, veicot apkārtnes skenēšanu, tad ziņojums pēkšņi pārtrūka. Es jutu, kā savienojums izbeidzas — drons izdzisa kā gaisma.
Es teicu: “Abīna, Miki, boti!” un šķērsoju telpu, noņemot no pleca Vilkenas šaujamo ieroci.
Abīna iekliedzās: “Uz klāja, tūliņ!”
Sasniedzu durvis un sāku vilkt spridzekļus no Vilkenas jostas, aktivizēt tos un mest prom gaitenī. Vēl arvien izmantoju Miki kameru kā datu avotu un biju nolicis to fonā, tādēļ perifērijā apjautu, kā cilvēki pa galvu pa kaklu iedabū Edžiro un Hiruni pa slūžām un kā Abīna liek Miki pacelt Gertu un iestiept viņu iekšā. Ap to mirkli gar stūri izbrāzās kaujas bots un uzgāja gaisā pirmais spridzeklis.
Izšāvu trīs lodes, tikai lai liktu tam nodomāt, ka es tur stāvēšu kā idiots un šaudīšos, tad sprintā metos atpakaļ pāri telpai. Spridzekļi koridorā aizturēja botu pietiekami ilgi, lai cilvēki un Miki iedabūtu Gertu iekšā un atbrīvotu slūžas. Es iemetos iekšā un nospiedu avārijas aizvēršanas pogu. Abas lūkas aizcirtās.
Beidzot es biju dabūjis tos izjātos cilvēkus viņu izjātajā kuģī.
Kaujas bots iebliezās ārējā lūkā ar triecienu, kas atgādināja otras, mazākas atspoles spēku. Nosūtīju Abīnai ziņu: Mums jādodas.
Spailes atlaidās, un atspole nokrita no doka atveres. Kamerā pārbaudīju ārējo lūku un redzēju, kā kaujas bots stāv atvērtajā pietauvošanās atverē, turēdamies pie tās malām, lai neizkristu, slūžu kamerai zaudējot gaisu. Aiz tā atradās otrais bots. Miki stāvēja man blakus, un es nosūtīju šo attēlu mūsu kanālā. Tas noteica: “Tie boti bija nejauki, DrošVienība.”