Attālumam palielinoties, es zaudēju savienojumu, bet viens no maniem racējiem bija gana tuvu atverei — nu tas bija sarāvies miega režīmā. Nosūtīju pēdējo komandu, un tas atvēzējās ar milzīgo roku, izrāva pirmo botu no atveres un sadragāja to.
“Au,” Miki nokomentēja. DrošVieniba, kāpēc tu vairs nesarunājies ar mani kanālā?
Miki zināja, kāpēc, citādi nebūtu jautājis.
Apgāju tam apkārt un devos prom pa gaiteni. Miki kanālā teica: Es tevi nenosūdzēju, pirms tas bija nepieciešams.
Devos pa gaiteni uz komandas telpām. Miki savāca Gertu un sekoja. Audio saziņā biju sekojis Abīnai, kas izstāstīja pārējiem īso versiju
notikumiem ar Vilkenu — kā es biju izglābis Hiruni, kā Vilkena bija sašāvusi Miki nabaga rociņu, kā es biju izglābis viņu un Miki un tā tālāk, sūds ar visu. Man bija ģeoligzdas dati Dr. Mensai, es biju izglābis Miki stulbos cilvēkus, es gribēju tikai tikt projām no šejienes. Atspole devās prom no kompleksa, un es jutu pie savas uztveres robežām tranzītstaci-jas kanālu.
Iegāju komandas telpās. Kaders un Vibola atradās vadības kajītē, bet pārējie bija šeit - lai gan Edžiro un Hirune bija sabrukuši krēslos. Edžiro izskatījās apdullis, bet dzīvāks nekā Hirune, kuru droši vien vajadzētu iebāzt MedSistēmā. Miki nolika Gertu uz kājām, un visi mirkli blenza uz viņu — tad uz mani.
Brē piecēlās un skatījās uz gaisā peldošo ekrānu. Tas rādīja sensoru uzņemto attēlu, kur virs kompleksa karājās savilcējs. “Jā, tur tas ir. Uz savilcēja pusi dodas kāds objekts.”
Abīna izskatījās drūma. “Mūsuprāt, tas ir darba lideklis no inže-nierdaļas ligzdas. Uz tā ir viens no kaujas botiem.”
Teicu: “Dona Abīna, mums pēc iespējas drīzāk ir jāatgriežas tran-zītstacijā. Kad savilcējs beigs darboties, tas var sabojāt atspoli.” Pieņēmu, ka tā. Nezināju skaidri, bet tas izklausījās labi.
Manā kanālā Miki teica: Es nekad iepriekš nebiju sarunājies ar tādu botu kā es. Man ir draugi cilvēki, bet man nekad nav bijis draugs, kas līdzīgs man.
Man bija jāiekož vaigā, lai sejas izteiksme paliktu neitrālā Droš-Vienības stāvoklī. Gribēju bloķēt Miki kanālu, bet man bija nepieciešams to novērot gadījumam, ja cilvēki sāktu kalt plānus pret mani. (Zinu, ka tas izklausās pēc paranojas. Bet Miki un Abīna zināja, ka es biju pats izdomājis konsultanti Rinu, un man bija jātiek prom, pirms viņi to pasaka kādam cilvēkam, kas zinātu, cik ļoti nenormāla ir tāda DrošVienības rīcība.)
Saziņas kanālā no vadības klāja Kaders teica: “Mums ir jāizlemj nākamajā minūtē, vai esat droši?”
Pag, ko? Patinu atpakaļ ierakstu un noklausījos, kā Brē saka: “Varam izmantot atspoli, lai izsistu lidckli no kursa. Mūsu vairogi aizsargās korpusu...”
Samiedzis acis, Edžiro nopētīja ekrānu un teica: “Bet vai lideklis nevarēs atgriezties, lai mēģinātu vēlreiz?”
Brē, vēl arvien pētot lidojuma projekciju, pakratīja galvu. “Esmu paskatījusies šī tipa lidekla specifikāciju. Tas ir paredzēts kompleksa apkopei, un tam nepieciešama saikne ar inženierdaļas kanālu, lai varētu darboties. Mēs varam to izgrūst no kanāla darbības zonas, un tas zaudēs navigācijas spējas.”
O, lieliski. Un cik daudz laika tas prasīs?
Brīdī, kad es biju pieslēdzies sarunai reāllaikā, viņi jau bija izlēmuši, ka to darīs, un tikai diskutēja par niansēm.
Stāvēju tur, vērodams ekrānā spīdošos apveidus, kamēr Kaders vadīja atspoli uz lidekla pusi. Jāatzīst, notikumu laikā es arī drusku paskatījos iepriekš nopauzēto sēriju. (Tās bija tikai sešas minūtes, bet garlaicīgas sešas minūtes, ja? Turklāt Miki bija aizgājis pie Abīnas, lai nekustīgi stāvētu viņai blakus un blenztu uz mani, un es to ignorēju. Abīna domāja, ka Miki bēdājās par pazaudēto plaukstu, un nemitīgi pliķēja viņu un stāstīja, kā viņi to salabos, tikko nonāks atpakaļ stacijā.)
(Labi, ka man nav kuņģa un es nevaru izvemties.)
Beidzot atspole izsita lidckli no kursa, ar dramatisku žestu izglābjot savilcēju un Neatkarīgo SalduDusuPētnieku investīcijas, un vēl palika pāri četrdesmit piecas minūtes, jei. Cilvēki cits citu apsveica, un Abīna un Brē palīdzēja Hirunei piecelties, lai aizvestu viņu uz medtelpām. Kompleksā bija palicis vēl viens kaujas bots, bet tas izklausījās pēc citu cilvēku problēmas. Atspole bija mainījusi virzienu, dodoties atpakaļ uz staciju, un mēs jau bijām gana tuvu, lai es kanālā pieklauvētu Kuģim. Tas pieklauvēja atpakaļ, vēl arvien gaidot manu ierašanos. Tas bija mierinoši.
Tad es dzirdēju blīkšķi no lūkas puses.
Neesmu nekāds kosmosa eksperts, bet esmu diezgan pārliecināts, ka visādiem daiktiem nav jāklauvē pie ārējās lūkas. Tās būtu varējušas būt lidekļa atliekas, bet es zināju. Es vienkārši zināju, ka tā nav. Ieskatījos slūžu kamerā un dabūju platekrāna bildi ar kaujas bota seju.
Nākamais savienojums pārņēma staciju, uz mirkli nobloķējot visus manus kanālus: [Mērķis: nogalināt iebrucējus.]
Sūdi vagā.
Izbloķēju botu no kanāla un ieaurojos: “Trauksme! Draud lūkas bojājums!” Nosūtīju slūžu kameras attēlus Miki un caur to — pārējās komandas kanālā. Cilvēki sastinga, un šķita, ka tas ilgst mūžību, šķita, ka viņi man nenoticēs. Bet es biju aizmirsis, cik šķietami lēni cilvēki iekustējās, kad es pats biju patiešām sakoncentrējis uzmanību uz savu darāmo. Kaders ieblieza pa visa kuģa trauksmi un noslēdza abas iekšējās lūkas starp slūžām un komandas telpu. Lieliski, tas man dos lieku minūti, varbūt divas.
Teicu Abīnai: “Savāc visus uz klāja!” Tur bija vēl viena lūka, un tas dotu varbūt vēl vienu minūti. Devos pa eju uz nodalījumu tieši zem mums, kur Gerta un Vilkena bija noglabājušas savu aprīkojumu.
Kāpjot ārā no ejas, dzirdēju Abīnu kliedzam: “Aiziet, aiziet!” un no komandas kanāla sapratu, ka atspole dodas uz stacijas pusi, kamēr Vibola neiecietīgi skaidro Ostas vadībai, ka mūs tūlīt saplosīs kaujas bots.
(Godīgi sakot, man nebija ne mazākās nojautas, ko stacijas drošībnieki šajā sakarā varētu pasākt. Patiesībā es biju pārliecināts, ka stacijas drošībnieki tajā mirklī lika biksēs tikpat aizrautīgi, cik metaforiski to darīju es.)
Slūžu kamera pakalpīgi parādīja, kā ārējo lūku sadauza gabalos, un rad tās kanāls nosprakšķēja un izzuda. Bots noteikti bija ķēries pie iekšējās lūkas. Es sasniedzu nodalījumu un redzēju, ka blakus tukšajām kastēm, kurās bija bijušas Vilkenas un Gertas bruņas, lielie šaujamie, sprāgstvielas un munīcija, viņas bija atstājušas vēl vienu kasti. Atrāvu to vaļā un atklāju komplektu ar nelieliem spridzekļiem — tādiem, kas parasti tiek izmantoti, lai tiktu cauri slēgtām durvīm un lūkām. Tur bija ari maiss, kurš sagrābjot likās tukšs, un es to izmantoju, lai pievāktu spridzekļus un nedaudz papildu munīcijas šaujamajam, kas vēl arvien bija man plecā. Tas diez vai daudz līdzētu, jo šaubījos, ka man pietiks laika to izmantot. Varbūt man būtu vajadzējis izmantot šo laiku, lai nostiprinātu savu pozīciju, nevis nokāpt te lejā, cerot atrast pieklājīgu botšaujamo ieroci. Botu cīņās šādas nelielas kļūmītes noved pie tā, ka tevi sarauj gabalos.
Kanālā dzirdēju, kā Abīna un Brē bīdīja Hiruni augšup uz vadības kajīti. Edžiro jau bija tur novietos. Manā kanālā Miki teica: Pasteidzies, pasteidzies. Abīna bija likusi tam atvest Gertu, un nu tas viņu turēja. Kaujas bots dauzījās pa lūku, kas veda uz komandas telpām. Es piecēlos kājās, pagriezos un tad ieraudzīju apskates komandas aprīkojuma glabātuvi.
Tur bija kastes un plaukti ar vides paraugu savākšanas un testēšanas rīkiem. Viens no tiem bija serdes griezējs — paredzēts glītu apaļu cilindr-veida paraugu izņemšanai no akmens klintīm, lai vai kam cilvēkiem ko tādu vajadzēja. Tas bija domāts kā papildinājums paraugu ņemšanas vienībai, bet droši vien komanda bija to paņēmusi tādēļ, ka Miki bija gana spēcīgs, lai to paceltu un izmantotu — tā ir gara caurule, kas izmanto precīzi tēmētus eksplozīvus griezējus, lai izņemtu metru garus akmens fragmentus.