Tad es nogūlos uz grīdas un sāku skatīties “Mēness patvēruma lēktu un rietu”, sākot no pirmās sērijas.
CETURTĀ DAĻA. ATKĀPŠANĀS STRATĒĢIJA
..
PIRMĀ NODAĻA
Kad nonācu atpakaļ HaveRatton stacijā, pulciņš cilvēku mēģināja mani nogalināt. Ņemot vērā to, cik bieži es biju apsvēris iespēju nogalināt pulciņu cilvēku, tas bija tikai godīgi.
Kuģis tuvojās, un es nepacietīgi gaidīju, kad varēšu piekļūt HaveRatton kanālam. Tā kā Kuģis bija aprīkots ar minimālas kapacitātes pilotbotu un tā smadzenes un personība tikpat labi varētu mājot karstuma vairoga ģeneratorā, es sekoju līdzi tā ievaddatiem un pamanīju navigācijas brīdinājumu, tiklīdz tas parādījās. (Zināju, ka Kuģis mani apzināti nenodotu, bet iespēja, ka tas to izdarītu neapzināti, stabili stāvēja uz 84 procentiem.)
Brīdinājums nāca no Ostas vadības un lika Kuģim novirzīties no tā ierastās novietnes privātajos komeredokos uz citu sektoru publiskās pasažieru izkāpšanas zonas tālajā galā.
Man vēl arvien bija HaveRatton stacijas shēma, ko biju ieguvis jau tad, kad uzkāpu uz Kuģa pa ceļam uz Milu. Redzēju, ka šī izkāpšanas zonas daļa atradās tieši blakus Ostas vadības dokiem, kur atradās arī stacijas drošības komandas bāze.
O, nu tas nu gan nemaz nebija aizdomīgi.
Vai tas bija saistīts ar mani? Varbūt... iespējams? Kuģis bija vedis Vilkcnu un Gcrtu, kuras bija nosūtītas, lai sabotētu Neatkarīgo Saldu-DusuPētnieku mēģinājumu atgūt GravCris pamesto teraformešanas
kompleksu, tā ka varbūt tas bija saistīts ar viņām. Vilkena un/vai Gerta šobrīd droši vien bija kaut kur ieslodzījumā NS pārraudzībā, un varbūt NS bija lūguši Ostas vadību veikt standarta pierādījumu meklēšanu.
Tam nebija nozīmes. Ja kāds gaidīja Kuģi, tad es nolaišanās brīdī nedrīkstēju uz tā atrasties.
Varēju novirzīt Kuģi uz citu doku, bet tā nebija pārāk laba doma. Ostas vadība ne vien zinātu, ka to izdarījis kāds, kas atradās kuģī, bet arī to, ka šis kāds brauc ar bota vadītu kravas kuģi, kura kanālā bija norādīts, ka tas šobrīd brauc bez komandas vai pasažieriem, un dzīvības nodrošināšanas sistēmas strādā ar minimālu kapacitāti. Pat tik lielas un pamatīgi bruņotas stacijas kā HaveRatton ievēroja piesardzību, ja notika netipiska tuvošanās, kas varētu izrādīties sirotāju uzbrukuma mēģinājums. (Tas būtu stulbs mēģinājums, jo Kuģī nevarēja ietilpt gana daudz sirotāju, lai panāktu ko vairāk par ķēpīgu sevis nobeigšanu izkāpšanas zonā, bet es biju pavadījis visu savu mūžu, esot pakļauts drošības līgumiem un mēģinot atturēt cilvēkus no līdzvērtīgām katastrofālām glupībām.) Tas varētu uztraukt stacijas vadību pietiekami, lai tā šautu uz Kuģi. Kuģis varbūt nebija pārmēru gudrs, bet tas darīja, ko varēja, un es negribēju, lai tam nodara pāri.
Labi vien ir, ka man bija evakuācijas tērps.
Es biju to izmantojis, lai izbēgtu no Abīnas atspoles pēc kaujas bota uzbrukuma — vēl viens notikums, ko es būtu vēlējies izdzēst no savas atmiņas. (Šāda atmiņu izdzēšana nedarbojas. Es varu izdzēst datus no to krātuves, bet ne savu smadzeņu organiskajām daļām. Uzņēmums pāris reizes bija iztīrījis man atmiņu, tostarp ari visu masu slepkavības negadījumu, bet tā ainas vēl arvien rēgojās kā spoki nebeidzamā vēsturiskas fantāzijas seriālā.)
(Man patīk nebeidzami vēsturiskas fantāzijas seriāli, taču reālajā dzīvē rēgi ir daudz kaitinošāki.)
Pirms brītiņa, kad gatavojos iebraukšanai stacijā, biju ievietojis evakuācijas tērpu piederumu skapītī. Nospriedu, ka, tā kā Kuģis pa retam
veda ari pasažierus, ne tikai kravu, paietu labs laiks, līdz kāds beidzot pamanītu, ka tērps nav norādīts inventāra sarakstos, un pārbaudītu tā dokumentāciju un reģistrāciju. Tagad es sāku to pakot ārā — un žigli.
Es patiešām nevēlējos tikt notverts.
Ietūcīju somu zem jakas, uzvilku tērpu un aktivizēju to. Kad Kuģis veica pietauvošanās manevru un ieslīdēja tam nozīmētajās spailēs, es izgāju kravas moduļa slūžu ciklu tā otrā pusē. Kuģa droni sapulcējās, lai mani vērotu, tic apjukuši skumji pīkstēja brīdinājumus, ka es dodos prom pa nepareizo izeju. Kad Kuģis pieslēdzās stacijai, es izslīdēju pa lūku un nosūtīju lūgumu to aizvērt un noslēgt. Rāpjoties pa Kuģa ārējo slāni, izdzēsu pēdējās savas pēdas no tā atmiņas.
Atā, Kuģi. Tu biji ar mani, kad tas bija vajadzīgs.
Ja ar ātrāku transportkuģi bija nosūtīts ziņojums par notikumiem uz Milu (Kuģa gaitu varētu nosaukt labākajā gadījumā par nesteidzīgu), tad tas mierīgi būtu varējis sasniegt staciju pirms manis. Viņi varētu zināt, ka uz Milu ir devusies DrošVienība, izglābusi dažus cilvēkus, neizglābusi cilvēkveida botu un nobeigusi trīs kaujas botus kā mazos ežus. Kā arī to, ka Kuģis bija vienīgais transports, kas tūlīt pēc šiem notikumiem pameta Milu.
Tas, ka es neatrastos uz klāja tā pārmeklēšanas laikā — un tur nebūtu arī manas uzturēšanās pēdu —, padarītu ainu nedaudz neskaidrāku. Nebija jau tā, ka man vajadzētu ēdienu vai izvadīt no organisma liekās vielas. Biju izmantojis dušu un nedaudz vairāk gaisa, bet pēc tam iztīrīju pārstrādes sistēmas žurnālu. Kriminālizmeklētāju pārbaude varētu parādīt, ka es tur esmu bijis. Ja vien kriminālizmeklēšanas pārbaudes notika tā, kā tās attēloja izklaides medijos, par ko - ja tā labi padomā — man nebija ne mazākās pārliecības ne uz vienu, ne otru pusi.
(Piezīme sev: papētīt īstas kriminālizmeklēšanas pārbaudes.)
Sasniedzu stacijas malu, vienlaikus veicot fizisku skenēšanu, kurā meklēju drošības kameras, dronus vai jebko, kā arī tverot kanāla un saziņas signālus. Netālu bija pieslēgušies citi kuģi, bet es redzēju tikai to korpusus un apjomīgos kravas moduļus — nekādu milzīgu lūku, pa kurām ārā skatītos cilvēki un prātotu: kas bija šī nez no kurienes uzradusies DrošVienlba evakuācijas tērpā. Notvēru dažus signālus, bet tie bija vai nu izmešu noteicēji, vai krāvējbotu bāksignāli. Sekoju magnētisko spaiļu līnijai, ko krāvēj-boti izmantoja, lai pieslēgtu moduļus stacijai, un atradu botu, kas patlaban atdalīja moduli no liela kravas transportkuģa. Piekļuvu bota kanālam un apskatīju tā darba uzdevumu. Transportkuģis, uz kā tas patlaban darbojās, bija ar pilotbotu, komanda bija palaista brivsolī, pasažieri — izkāpuši. Vaicāju krāvējbotam, vai tas ļautu man ieiet transportlīdzekli, pirms tas uzstāda jaunu, tukšu moduli. Tas atbildēja, ka droši.
(Cilvēki nekad neiedomājas pieteikt botiem, lai tie, piemēram, neatsaucas garāmejošiem indivīdiem, kas blandās pa stacijas ārpusi. Botiem ir instrukcijas ziņot par laupīšanas mēģinājumiem, kā ari mēģināt tos apturēt, bet neviens tiem nekad neliek noraidīt pieklājīgus citu botu lūgumus.)
Iekāpu tukšajā moduli un devos augšup, uz slūžām. Pieklauvēju transportkuģim, tas pieklauvēja atpakaļ. Man nebija laika to piekukuļot, tādēļ nosūtīju oficiālu stacijas krāvējbota drošības atslēgu, ko nupat biju pievācis no krāvēja atmiņas, un jautāju, vai varu ienākt un iziet tam cauri līdz dokiem. Tas atbildēja, ka droši.
Izgāju cauri slūžu ciklam, novilku evakuācijas tērpu un atradu uzglabāšanas skapīti, kurā to nobēdzināt. Pie galvenajām slūžām aizņēmos drošības kameru, lai paskatītos uz sevi. Uz Kuģa - pasažieru labierīcību tīrīšanas nodalījumā — biju novācis no drēbēm asinis un citus šķidrumus, bet tur nebija nekā, kas palīdzētu salabot ložu un šrapneļu atstātos caurumus. Par laimi, mana jaka bija tumša un caurumi nebija uzkrītoši redzami, kā arī krekla apkaklīte bija pietiekami augsta, lai aizsegtu atspējoto datu portu manā skaustā.