Normālos apstākļos tā nebūtu problēma, jo lielākā daļa cilvēku nekad nebija redzējuši DrošVienību bez bruņām un pieņemtu, ka ports
ir tikai cilvēka uzlabojums. Ja cilvēki, kas bija novirzījuši Kuģi, meklēja mani, tad viņi, iespējams, zināja, ka DrošVienība bez bruņām izskatās pēc uzlabota cilvēka.
(Varbūt es pārāk daudz biju sadomājies. Tā es mēdzu darīt — daļēji organiskam slepkabotam raizes ir tipiskas. Labais aspekts tam ir parano-iska uzmanība pret niansēm. Sliktais aspekts tam ir paranoiska uzmanība pret niansēm.)
Pārliecinājos, ka esmu palaidis kodu, ko biju uzrakstījis, lai padarītu savu gaitu un ķermeņa valodu cilvēciskāku, izdzēsu sevi no transporta ierakstu žurnāla un izgāju pa galvenajām slūžām stacijas dokos.
Jau biju iegrimis kanālā un izmantoju to, lai uzlauztu stacijas ieroču skenēšanas dronus un pateiktu tiem, ka mani nevajag ņemt vērā. Uzlauzt ieroču skenerus allaž ir svarīgi, jo man rokās ir iebūvēti divi enerģijas ieroči. Šoreiz tas bija vēl jo svarīgāk, jo starp visu citu manā somā bija arī bruņas caursitošs šaujamais un munīcija.
Tas bija viens no Vilkenas un Gertas ieročiem, ko biju savācis, pametot Milu. Atpakaļceļā biju veltījis krietnu laiku, lai, izmantojot Kuģa rīkus, to izjauktu un pārveidotu kompaktākā formā — šādi to bija vieglāk noslēpt. Tā ka nu es biju ne tikai patvaļīga vienība, es biju patvaļīga vienība, kas aprīkota ar bruņotas apsardzes sašaušanai paredzētu ieroci. Pieņemu, ka tādējādi vairāk atbildu cilvēku gaidām.
Bet tagad apmuļķot ieroču skenerus man bija daudzkārt vieglāk nekā tad, kad pirmoreiz atstāju BrīvTirgus Ostu. Daļēji pateicoties tam, ka biju apguvis dažādu sastapto drošības sistēmu īpatnības. Bet visnoderīgākais bija tas, ka visa līdzšinējā ātrgaitas kodēšana un darbs ar atšķirīgām sistēmām bija atvēris jaunus neironu ceļus un datu apstrādes telpu. Biju to pamanījis Milu, kad bez CentrSistēmas vai DrošSistēmas atbalsta tiku galā ar vairākiem datu avotiem — strādāju ar tādu jaudu, ka šķita — smadzenes tūlīt uzsprāgs. Smags darbs tiešām veicina izaugsmi, kas to būtu domājis?
Sekojot kartei, atstāju drošo (hipotētiski drošo) doku zonu un pa pāreju devos uz stacijas tirdzniecības zonu. Pārgāju pāri publiskās izkāpšanas zonas galam un Ostas vadības dokiem, kur bija novirzīts Kuģis.
Nu jau biju pietiekami bieži atradies cilvēku pūlos, lai man vairs nevajadzētu krist panikā - biju braucis ar transportu, kurā vesels bars pasažieru domāja, ka esmu uzlabots cilvēks, drošības konsultants, un visu laiku ar mani sarunājās. Un tomēr nedaudz kritu panikā.
Man ap šo laiku jau būtu vajadzējis tikt tam pāri.
Saplūstot ar lielu transporta pasažieru grupu, raustījās katrs manu organisko daļu nervs. Labi, ka tādās stacijās kā šī cilvēki un uzlabotie cilvēki ir izklaidīgi. Visi ir svešinieki, visi ejot atrodas kanālā, meklējot saziņu vai izklaides. Kad pāreja veda pāri Kuģim nozīmētajai vietai, pamanīju izkāpšanas zonā lielu cilvēku grupu. Kopā ar pārējo cilvēku baru pagriezu galvu, lai paskatītos lejup.
Viņi bija divdesmit trīs, tērpti motorizētās bruņās, visi pamatīgi apbruņoti, nostājušies kuģa ieņemšanas pozīcijās. Neviens nebija Droš-Vienības bruņās, un es neuztvēru nekādus klauvējienus, tātad visi droši vien bija vai nu cilvēki, vai uzlaboti cilvēki. Četrdesmit septiņi dažādu izmēru un bruņojuma veidu drošības droni uzbrukumam gatavā spietā riņķoja ap viņu galvām. Es notvēru stacijas drošības dronu un liku tam pietuvināt viņu tērpa pleca logo. Tas nebija pazīstams, zināju tikai, ka tas nav HaveRatton stacijas logo. Atzīmēju to vēlākai attēla meklēšanai.
Tur bija arī HaveRatton stacijas drošībnieki, bet viņi atradās pie Ostas vadības zonas ieejas un vēroja ieņemšanas operāciju. Tā ka tie — kas nu viņi bija — bija noslēguši vienošanos ar HaveRatton par bruņotas komandas ievešanu. Tas ir dārgi. Un satraucoši. Lai sameklētu pierādījumus, nav vajadzīgi divdesmit trīs cilvēki motorizētās bruņās un drošības dronu flotile.
Stacijas drošībnieki noteikti izmantoja savus dronus, lai pieskatītu drošības uzņēmumu, kas mīņājās viņu dokos. Caurskatīju sagūstītā
StacDrošības drona ierakstu buferi un atklāju vismaz stundu noklausītas saziņas ieraksta. Lejupielādēju to un palaidu meklēšanu vārdam “Droš-Vienība”. Trāpījums parādījās gandrīz zibenīgi.
DrošVieniba. Tu domā, ka tas verķis tiesām ir uz klāja?
Izlūkošana teic, ka iespējams. Es...
Kas to vada ?
Nekas to nevada, tupidiot, tāpēc tās sauc par patvaļīgām.
O, jā. Tas bija par mani.
Milu teraformēšanas kompleksa/nelegālas citplanētiešu palieku izrakšanas platformā Vilkena un Gerta bija sapratušas, ka esmu Droš-Vienība. Tobrīd tas bija izdevīgi, bet es nevēlējos, lai kaut kas tāds atkārtotos.
jebkad atkārtotos.
Mans draugs DiPTs bija mainījis manu konfigurāciju, saīsinot rokas un kājas par teju centimetru, lai skeneru lasījumos es neatbilstu standarta DrošVienības ķermeņa formai. DiPTa ieviestās izmaiņas manā kodā noteica, ka dažas mana ķermeņa daļas audzēja retus, mīkstus matiņus gluži kā cilvēkam, un mainīja veidu, kā mana āda saplūda ar neorganiskajām daļām — nu tās vairāk izskatījās pēc uzlabojumiem. Tas bija tikko manāmi — DiPTs uzskatīja, ka tas mazinās cilvēku neapzinātās aizdomas. (DiPTs ir visnotaļ iedomīgs.) Izmaiņas kodā padarīja arī uzacis un galvas matus kuplākus, kas savukārt mainīja manu izskatu daudz vairāk, nekā būtu gaidāms no šādām nelielām pārmaiņām. Man tas nepatika, bet tā vajadzēja.
Bet šīs pārmaiņas nebija pietiekamas, lai apmuļķotu cilvēkus, kas pazīst DrošVienības. (Tiesa, tas, ka es Vilkenas un Gertas acu priekšā uzskrēju augša pa sienu, vēl pirms viņas bija paspējušas uz mani kārtīgi
paskatīties, varētu būt bijis stipri uzkrītoši.) Es varēju kontrolēt savu izturēšanos (nu, it kā, lielākoties), bet man bija jākontrolē ari savs izskats.
Tā nu, kamēr vēl biju uz Kuģa, biju izmantojis DiPTa iestrādnes un uz laiku mainīju savu kodu, lai manas galvas mati augtu paātrinātā tempā. (Paātrinātā, jo, ja es kaut ko būtu salaidis grīstē un kļūtu pārāk līdzīgs divkājainam spalvainam seriālu briesmonim, man vēl būtu laiks to salabot.) Pagarināju galvas matus vēl par diviem centimetriem un, kad biju sasniedzis šo mērķi, apturēju procesu.
Lai apskatītu rezultātu, izvilku attēlu no arhivēta video un atradu labu skatu uz savu seju no Dr. Mensas kameras. Es parasti neizmantoju kameras, lai skatītos uz sevi, jo kāda velna pēc lai man to gribētos, bet tajā laikā es biju noīrēts un vēl arvien savācu savu klientu kanālu datus. Spriežot pēc laika atzīmes, attēls bija no brīža, kad mēs stāvējām pie divplākšņiem, GrayCris mūs medīja un viņa bija lūgusi, lai ļauju citiem ieskatīties man sejā — tā, lai viņi man vairāk uzticētos.
Salīdzināju šo veco attēlu ar savu šībrīža tēlu, ko biju uzņēmis ar drona kameru. Pēc visām pārmaiņām es šobrīd izskatījos atšķirīgs — daudz cilvēciskāks.
Man tas nepatika vēl vairāk.
Bet nu, kad biju atpakaļ HavcRatton un mani meklēja vēl neidentificēta drošībnieku komanda, šīs izmaiņas bija noderīgas. Nākamais solis bija tikt vaļā no drēbēm ar acīmredzamajiem ložu caurumiem. Piespiedu sevi ieiet vienā no lielajiem ceļotāju aprīkojuma veikaliem stacijas tirdzniecības centra malā.
Biju izmantojis stacijas kioskus, lai iegādātos atmiņas čipus, bet nekad nebiju bijis īstā veikalā. Lai gan tirdzniecība bija automatizēta un es, balstoties izklaides kanālos redzētajā, plus mīnus zināju, kas jādara, tomēr tas tik un tā šķita jokaini. (Ar “jokaini” es domāju “trauksme sasniedza agonijas līmeni”.) Par laimi, šķiet, bija sastopami arī cilvēki, kas bija tādi paši nejēgas kā es, jo, tikko pārkāpu veikala slieksnim, tā kanāls tūlīt pat nosūtīja man interaktīvu instrukciju moduli.