Nevis tuvojās, nevis gaidīja, kad atbrīvosies vieta dokos. Tikai turēja pozīciju.
Kļūdīties par tā īpašnieku nebija iespējams — navigācijas brīdinājums ietvēra stulbo logo, ko uzbrukuģis izplatīja savā citādi bloķētajā kanālā, to pašu logo, kas bija iegravēts manās neorganiskajās daļās. Apskatīju brīdinājuma izveides laiku. Pārveidojot manā vietējā laikā, tas bija plus mīnus divdesmit viens cikls.
Tas būtu varējis šeit atrasties cita līguma dēļ, bet tā būtu milzīga sagadīšanās. Uzbrukuģiern ir tikai viens mērķis: ātri ceļot un spridzināt lietas, un to līgumi ir ķēpīgi, jo tos ierobežo vienošanās starp korporatīvām un nekorporatīvām politiskām vienībām.
Biju spriedis, ka, ja Mensa bija brīvprātīgi devusies uz TranRol-linHyfa staciju, lai panāktu vienošanos ar GrayCris, tad nodrošinājums varētu būt bijis gana liels, lai prasītu uzbrukuģa klātbūtni. Bet tad kāpēc tas nebija dokos? Menšu vajadzēja izglābt vai nē? Man vajadzēja informāciju, un bija viens veids, kā to iegūt.
Stacijai tuvojās daudz kuģu, un mums tika prognozēta divdesmit septiņu minūšu novēlošanās. Divdesmit septiņas minūtes bija vairāk nekā pietiekami, lai es izdarītu kaut ko stulbu.
Iegrimu kuģa komunikācijās. Tuvošanās protokols, ko Ostas vadībai bija izdevies iespiest starp reklāmām, lika uzstādīt komunikācijas tā, lai tās sekotu visiem signāliem — gan balss, gan kanāla. Tas bija nepieciešams, lai kuģi varētu tikt garām pārbāztajam stacijas kanālam un uztvert brīdinājumus, ko varētu izsūtīt citi kuģi.
Bija grūtāk atlasīt un sadalīt signālus bez saziņas sistēmas palīdzības, bet es zināju, ko meklēju. Pēc sešām minūtēm es to atradu: uzņēmuma uzbrukuģa šifrētais kanāls, kas bija apvijies tā saziņas signālam kā melodija mūzikas fragmentā. Pievilku kanālu tuvāk, izmantoju koda atslēgu un... varbūt šī bija kļūda, vai man tiešām tik traki vajadzēja informāciju? Jā, jā, vajadzēja. Man bija jāzina, vai Mensa šeit bija uzdevumā vai spiestā kārtā. Nosūtīju uzbrukuģa pilotbotam klauvējienu un pievienoju kodu, kas tam ziņoja, ka darbojos slepenā režīmā.
Tas atzina klauvējienu. Uztvēra mani kā arī uzņēmumam piederošu, jo man bija atšifrēšanas atslēga un es izmantoju pareizo sveicienu. Nedomāju, ka tas paziņos komandai, ka ar to sazinājies kaut kas tāds, ko viņam bija iemesls identificēt kā vēl vienu uzņēmuma botu — ja nu vienīgi kāds tam būtu to licis. Cita DrošVienība būtu par mani ziņojusi nekavējoties, bet, no otras puses, cita DrošVienība zinātu, kas es esmu un ka man šeit nebūtu jābūt.
Es gaidīju un noklausījos, lai pārliecinātos, ka neviens nav pamanījis saziņu ar ārpusi. Neatskanēja nekādi trauksmes signāli. Varēju noteikt, ka kanāls uz kuģa nebija pārāk aktīvs un lielākoties atradās gaidstāves režīmā. Viņi kaut ko gaidīja.
Mentāli saņēmos un nosūtīju pilotbotam ziņu: Statusa: ziņojums (slepeni). Pēc trim ilgām sekundēm tas atbildēja ar datu paketi. Nosūtīju apstiprinājumu un atslēdzos no savienojuma.
Atkal koncentrējos uz kajītes griestiem. Ja man paveiksies, tad neviens nepārbaudīs pilotbota kontaktu žurnālu. Uzņēmumam bija par mani samaksāts, un es biju izņemts no inventāra sarakstiem, bet bez Mensas man korporāciju teritorijā nebija juridiska statusa. Ja viņi saprastu, ka es esmu te, tad droši vien varētu ziņot par mani stacijas vadībai, vai arī izdomātu mani notvert un ar varu sadalīt komponentos, vai arī kaut ko pa vidu.
Pārbaudīju datu paketi, lai pārliecinātos, ka tajā nav spiegojoša vai kaitnieciska koda, un atvēru to.
Nu, šī bija... iespējams, katastrofa. Drīz pēc uzbrukuģa ierašanās TranRollinHyfa līguma statuss bija mainījies no “Atgūt: Aktīvs” uz “Atgūt: Apturēts Neitrālas Trešās Puses Piekļuves Lieguma Dēļ, Saasi-nājums Ārpus Līguma Parametriem”. Tas nozīmēja, ka uzbrukuģis nosūtīts, lai atgūtu briesmās nonākušu klientu, bet operācija apturēta, jo atgūšanu kavēja — un kaut kas nopietnāks nekā lielākas izmaksas par klienta līgumā noteikto. Klienta ĪD kods piederēja Mensai, tas bija tāds pats kā manā līgumā, kas nozīmēja, ka šajā gadījumā turpinājās viņas oriģinālais nodrošinājuma līgums, kas bija noslēgts planētas apskatei. Kas — labi, es nezināju, ka tas tā notiek, bet tas nozīmēja, ka Mcnsa ir šeit, vai vismaz ka uzņēmuma rokās esošā informācija liecināja, ka viņa ir te.
Un nolādētais uzbrukuģis tur tupēja un neko šajā sakarā nedarīja. Pieņēmu, ka GrayCris kaut kā bija pamanījušies piedabūt TranRollin-Hyfa staciju liegt tam nolaisties dokos un sākt bruņotu darbību, kamdēļ uzņēmums nevarēja izsēdināt bruņoto atbrīvošanas komandu, necīnoties ar TRH stacijas drošībniekiem, un uzņēmums nebija saņēmis pietiekami daudz naudas, lai to darītu.
Otrs statusa kods bija “Sekundāro klientu statuss: Brīvsolī”. Tas bija gandrīz vēl sliktāk — tas nozīmēja, ka kāds cits, kas minēts nodrošinājuma līgumā (iespējams, Pin-Lī, Rathi vai Guratins, jo ziņās nebija minēts, ka viņi būtu atgriezušies Saglabāšanā), bija atstājis uzņēmuma aizsardzību un noziedējis. Bija tikai viens veids, kā noziedēt no uzbrukuģa un bruņotas stacijas: paņemt atspoli, sertificēt sevi kā neapbruņotus, lai tiktu garām bruņotas darbības aizliegumam, un saņemt atļauju nolaisties.
Tātad man bija jāuztraucas par četriem.
Gaidīšana bija stresaina, un es noskatījos sēriju no mana mīļākā seriāla — “Mēness patvēruma lēkta un rieta” kamēr transportkuģis pabeidza pietuvošanos stacijai un veica nolaišanās procedūras. Tad kuģa kanāls ziņoja, ka ir laiks izkāpt.
Viens no iemesliem, kādēļ biju izvēlējies tieši šo no visiem ātrajiem ne-bota-vadītajiem transportkuģiem, kas devās šajā virzienā, bija tas, ka tajā bija 127 pasažieri, no kuriem 43 ceļoja kopā. Viņi nelika man vilties un izkāpa vienā milzīgā, apjukušā blāķī. Es izgāju ārā viņu ielenkumā un biju jau ticis pāri izkāpšanas stāvam un uzgājis augšup caurspīdīgajā gājēju caurulē, kas stiepās pāri zālei, pirms viņi, tirgoņu un reklāmistu aizvilināti, sāka izklīst pa malām. Es turpināju iet.
Ap to brīdi jau biju atvairījis trīs ieroču skenerus un uzlauzis dažādu dronu drošības kameru aizsargāto kanālu. Drošības pārbaudes izkāpjošajiem pasažieriem bija stingrākas nekā citos tranzītgredzenos un stacijās, kur biju bijis. Netipiski stingras stacijai, kas pārdeva publisko kanālu reklāmām, ar kurām tādējādi tika noslāpēta drošības informācija un oficiālie paziņojumi. (Cilvēkus un uzlabotos cilvēkus, kuri mēģināja izmantot kanāla kartes funkciju, varēja atpazīt pēc tā, ka viņi nemitīgi ietriecās sienās un aizvērtās ejās.)
Man bija metušies virsū vismaz četri dažādi atpazīšanas skenēša-nas uzdevumi. Tie parasti tiek izveidoti, lai meklētu zināmus cilvēkus vai uzlabotos cilvēkus, kurus pieskata stacijas drošībnieki — nevis kaut kādas izbēgušas DrošVienības. (Kaut kādas izbēgušas DrošVienības ne tuvu nav tik bieži sastopama problēma, kā varētu spriest pēc izklaides kanāliem.) Bet es priecājos, ka biju paklausījis DiPTam un ļāvis tam mainīt manu konfigurāciju. Priecājos par visu, ko biju drošības pēc izdarījis — visu, kas man tobrīd bija šķitis paranojas diktēts.
Nepamanīju nevienu bruņotu drošības apgaitnieku, bet tur bija papildu droni — maziņi, citāda zīmola un konfigurācijas nekā man
ierastie. Pēc tam kad biju pārveidojis vaicājumus, lai nobloķētu stulbās reklāmas, sāku lejupielādēt un pārmeklēt jaunumu kanālu, kā ari ostas publiski pieejamo kuģu piestātņu sarakstu. Paskatījos ostas kartē, kurai bija izdevies izcīnīties cauri reklāmas drazām, un devos pa pāreju uz stacijas tirdzniecības centru.