“Uguns leģendām” un “Ceļā uz rītdienu” kā šo kustību paraugu.) Ejot pāri laukumam uz viesnīcu, atslābināju plecus un piešķīru sev izklaidīgu izteiksmi. Paķēru kameras kanālu no kāda drona, kas vēroja laukumu, lai paskatītos uz sevi. Kopā ar kodu, kas imitēja cilvēku elpošanas ritmu un sīkas, nejaušas kustības, šis izskatījās nevainojami. Nu, nevainojami manām vajadzībām. Teiksim tā, par 98 procentiem nevainojami.
Saglabāšanas grupas viesnīcai bija milzīga ieeja ar terasēm, caurspīdīgām sienām un platu durvju aiļu. Stacijas cauruļtransporta vads veda uz caurspīdīgu stāvu viesnīcas augšpusē — varēja redzēt, kā, atbraucot vagoniņiem, cilvēki izkāpa un iekāpa. (Es atšķirībā no citiem cilvēkiem laukumā to redzēju, pateicoties augstāk lidojošiem droniem.)
Identificēju divus potenciālos naidniekus, kas sēdēja pie galdiņiem laukumā.
Pie viesnīcas ieejas saplūdu ar cilvēku un uzlaboto cilvēku pūli, kas vēroja gaisā planējošu reklāmas ekrānu, kurā tika atskaņoti īsi, smieklīgi video. (Daži bija diezgan labi, tādēļ saglabāju tos pastāvīgajā krātuvē.) Tur es varēju stāvēt, vienlaikus piekļūstot viesnīcas drošības sistēmai. Biju sagatavojis arī uzlabotu versiju RaviIIyral stacijā izstrādātajam kodam, lai varētu to izmantot, tikko būtu nepieciešams.
Kad videoklipi ekrānā sāka atkārtoties, devos līdzi citai cilvēku grupai viesnīcā. Varbūt izklausos pārliecināts par sevi, bet skeneris durvju arkā radīja zosādu uz manas organiskās ādas. Zināju, cik ļoti riskēju, dodoties uz šejieni.
Uzgaidāmā telpa sastāvēja no vairākām platām platformām ar sēdvietām. Gaisā karājās milzīgas biosfēras ar simulētām planētas debesīm — katrā no tām atainoti citādi laikapstākļi. Tika radīts iespaids, ka biosfēras aizsedz skatu uz sēdvietām, lai nodrošinātu privātumu, bet patiesībā tām gar malām bija izvietotas drošības sistēmas kameras un skeneri. Vērojot sevi kamerās, pamanīju vēl četrus iespējamus naidniekus,
visus — uzlabotus cilvēkus. Viens acīmredzami bija kanālā un caurskatīja skeneru rezultātus, bet pārējie staigāja apkārt, veicot vizuālu novērošanu.
Nevarēju noteikt, vai viņi bija no GrayCris vai Palisādes, bet jebkurā gadījumā viesnīcai būtu jāzina par viņu klātbūtni. Nezināju, vai tie meklē mani — drošības saziņas kanālā nebija pastāvīga brīdinājuma. Tomēr, spriežot pēc izturēšanās, naidnieki pievērsa īpašu uzmanību uzlabotiem cilvēkiem, kas valkāja jebkādu kapuci, cepuri, lakatu vai seju slēpjošus tetovējumus, kosmētiku vai citus rotājumus. Es — parasta paskata uzlabots cilvēks, kas nolaidis kapuci uz muguras, — neizpelnījos papildu uzmanību.
Tāpēc cilvēkiem nevajadzētu nodarboties ar drošības jautājumiem.
Devos augšup pa rampu uz reģistrācijas platformu, sekoju norādījumu kanālam, kurā skanēja iepazīšanās muzikālā tēma, un instrukcijām, kas tālāk veda pie letes, kur ar vienu no Gertas cietās valūtas kartēm noīrēju sev numuru.
Jā, man tas sagādāja baudu.
Aizgāju no platformas pa aizmugures eju un sekoju pieciem cilvēkiem uz pirmo iebraucošo liftu. Tā bija ierobežota sistēma bez savienojuma ar ārpusi, un ar to varēja aizbraukt tikai uz sava numuriņa sektoru, kas bija viesnīcas kanālā pievienots konkrētajam ID marķierim, vai arī uz uzgaidāmajām telpām un publiskajām izklaides zonām. Lifts izvadāja mūs pa vietām iekāpšanas secībā, kas deva man iespēju novērot sistēmu darbībā un nokopēt tās kodu. Tad devos uz savu sektoru, kur kanāla karte tālāk man parādīja ceļu uz numuriņu.
Atvēru to, izmantojot autorizāciju, ko viesnīca bija pievienojusi manam ID marķierim, un šajā brīnišķīgajā mirklī aptvēru, ka te nebija ne audio, ne video novērošanas iekštelpās. Stulbā viesnīca. Es pat varbūt biju par to samaksājis papildus.
Lai kā tas nebūtu, istaba bija lielāka un daudz patīkamāka nekā kajītes, kas man bija bijušas pasažieru transportos. Žigli caurstaigāju to,
skenējot, vai nemanīšu anomālijas, tad nometu somu un apgūlos uz gultas. (Tā bija milzīga. Kāpēc nepieciešama gulta, kurā varētu mierīgi ietilpt četri vidēja līdz liela izmēra cilvēki, ja mazgāšanās telpā ir tikai viens āķītis dvielim? Vai bija domāts, ka cilvēki ar šo dvieli dalīsies?) Visa siena pretī nevajadzīgi lielajai gultai bija ekrānvirsma. Sagādāju sev kompāniju, aizsūtot uz turieni epizodi no “Mēness patvēruma lēkta un rieta” —jopcik razīt, cilvēki kopskatos bija gandrīz tikpat lieli kā dzīvē —, un ķēros pie darba.
Tātad nebija kameru kanāla no istabām, bet gaiteņu kamerās varēju redzēt cilvēkus un uzlabotos cilvēkus, kas devās pa savienojošajiem gaiteņiem un izmantoja transportliftus, lai dotos uz — vai no — uzgaidāmajām zālēm, kā arī trim ēdnīcu un klubu zonām. (Lai kas arī nebūtu “klubi”. Tas, kas tajos darījās, neatbilda manas vārdnīcas definīcijai.) Tāpat bija arī transporta savienojums ar cauruļvilciena līmeni.
Prātīgi, piesargādamies no slazdiem, ielīdu sistēmā. Tā kā istabās kameru nebija, man būs viss jādara sarežģītāk.
Līdzīgi kā lielākajā daļā drošības sistēmu ēkās bez īpašas aizsardzības, arī šeit ieraksti netika saglabāti un pēc gaidīšanas perioda it kā tika izdzēsti no arhīviem. Ievērosim, ka teicu “it kā”. Protams, viesnīca veica datu izrakšanu.
Datu rakšana notika tikai publiskajās telpās un gaiteņos noklausītajās sarunās, bet tieši to man vajadzēja. Atradu pēdējo divdesmit ciklu ierakstu arhīvu, pārņēmu vienu no apstrādes programmām (tā atdalīja garlaicīgās daļas no sulīgajām biznesa pārrunām, kuras pārsūtīs vai nu cilvēkam, vai botam caurskatīšanai), un pārsūtīju to meklēt manu atslēgas vārdu komplektu.
Pēc astoņām minūtēm un trīsdesmit septiņām sekundēm manis sagūstītā programma izdeva iespaidīgu trāpījumu skaitu. Savācu laika atzīmes un tad palaidu programmu atpakaļ darīt tās darbu — meklēt aizsargātu finanšu informāciju. Laika atzīmes ļāva man noteikt, kurus arhīvus pārmeklēt, lai piekļūtu informācijai no kamerām.
Atbrīvoju nedaudz vietas pagaidu krātuvē, lejupielādēju pirmo arhīvu un sāku skenēt. Noskatījos to visu pats, nevis izmantoju ātrāko un šajā ziņā efektīvāko sejas atpazīšanas skenēšanu. Šādai skenēšanai lielākajā tiesā gadījumu ir tikai 62 procentu uzticamība, un, lai arī tas ir gana labi gurķi rullējošam drošībniekam, es negribēju palaist garām savus subjektus. Izrādījās, ka būtu varējis sākt ar arhīvu, nevis notrallināt astoņas minūtes, jo jau pirmajā caurskrējienā trāpīju Rathi attēlam — viņš bija gaitenī un devās uz liftu, laika atzīme sešpadsmit stundas un divdesmit septiņas minūtes pirms šī brīža.
Rokā ir!
Turpināju caurskatīt kameru ierakstus. Arī Rathi būtu vajadzējis tos caurskatīt vai vismaz nedaudz paskatīties apkārt, jo viņam uz lifta piestātni sekoja divi potenciālie naidnieki. Viņi nemēģināja iekļūt tajā pašā liftā, bet acīmredzami naidniekiem bija pieeja drošības sistēmai, jo viņi bija uz vietas arī tad, kad nākamreiz samanīju Rathi. Viņi sekoja Rathi uz veikaliem un preču automātiem viesnīcas apakšējā stāvā, tad atpakaļ uz numuru. Tagad, kad es zināju, ka jākoncentrējas uz šo viesnīcas daļu, varēju izslēgt daudzus video no citu kameru ierakstiem, un trīs minūšu laikā es pamanīju gan Guratinu, gan Pin-Lī. Visiem trim sekoja ikreiz, kad viņi spēra kāju ārā.