(Ja tas bija GrayCris apmāns, tad mēs bijām dirsā. Atspole bija vienīgais uzticamais veids, kā dabūt Menšu un pārējos prom no stacijas. Ņemot vērā visus drošības brīdinājumus, kas bija izsludināti doku transportam, man jau pašam būs gana grūti tikt prom ar bota vadītu transportu, kad viņi būs drošībā.)
(Nē, man nebija absolūti ne vismazākās vēlēšanās kāpt uzņēmuma atspolē, kas dodas uz uzņēmuma uzbrukuģi.)
Mensa palūkojās apkārt — pat pārāk neizskatīdamās pēc cilvēka, kurš pēkšņi atcerējies, ka viņam jāskatās apkārt, it kā viss būtu normāli. Viņa ciešāk satvēra manu roku. “Esmu noskatījusies dažas sērijas, un man tās patika, bet īsti nesapratu, kāpēc lai tās patiktu tev.” Viņa papurināja galvu pati par savām domām. “Varbūt tāpēc, ka tas ir par cilvēku bariņa problēmām, un man bija radies iespaids, ka tu esi noguris no nepieciešamības ar mums krāmēties.”
Es pilnīgi pagriezu galvu un paskatījos lejup uz viņu — tik pārsteigts es biju. Biju gaidījis, ka viņa teiks, ka nē, nav to redzējusi. Tad es varētu viņai izstāstīt sižetu un viņa varētu izlikties, ka ir ieinteresēta, kas būtu aizvedis mūs līdz pat atspolei. “Tu noskatījies?”
“Gribēju noskatīties to daļu par kolonijas juristu, ko minējāt jūs ar Rathi, un tad aizrāvos.” Novirzīju vēl vairākus ieroču skenerus, izejot cauri pirmajiem vārtiem uz privātajiem dokiem, un pūļa blīvums palielinājās par 16 procentiem. Mēs vairs tik ļoti neizcēlāmies uz viņu fona, un mans skeneris rādīja, ka Mensas elpošanas un sirds ritms izlīdzinās. Viņa piebilda: “Stāsts ir labs, es saprotu, kāpēc tas ir populārs. Es vienkārši nesaprotu, kāpēc no visiem daudzajiem un dažādajiem seriāliem tev tas patīk visvairāk.”
Hm, kāpēc tad man tik ļoti patika “Mēness patvērums”? Man bija jāatrod atmiņas savā arhīvā, un tas, ko atklāju, mani izbiedēja. “Tas bija pirmais seriāls, ko skatījos. Kad uzlauzu vadības moduli un atradu izklaides kanālu. Tas man lika justies kā personai.” Jā, to pēdējo frāzi nevajadzēja izteikt skaļi, bet, tā kā biju aizņemts ar drošības kanāla vērošanu, biju pazaudējis kontroli pār datu izvadi. Aizvēru arhīvu. Man patiešām vajadzētu beidzot uzlikt mutei vienas sekundes aizturi.
Garāmlidojoša drona kamera man parādīja, ka viņa ir saraukusi pieri. “Tu esi persona.”
O, par to mēs nevaram runāt. “Ne juridiski.”
Viņa ievilka elpu, lai iebilstu, tad apdomājās un izpūta to. Zināju, ka viņa gribēja strīdēties, bet man bija taisnība, tā ka tā. Nebija daudz kā cita, ko par to pateikt. Tā nu viņa teica: “Kāpēc tas lika tev tā justies?” “Es nezinu.” Tā bija taisnība. Bet, atverot arhivēto atmiņu, biju atguvis to kā dzīvu — tā, it kā tas būtu noticis nupat. (Stulbie cilvēku neironi tā darās.) Vārdi gribēja izlauzties. Tas sniedza man konteksta emocijām, ko jutu, es pamanījos nepateikt. “Tas sniedza man sabiedrību bez...” “Bez nepieciešamības pēc saskarsmes?” viņa ieminējās.
Tas, ka viņa saprata kaut vai tik daudz, lika man vai izkust. Man riebjas, ka tā notiek, tas liek man justies ievainojamam. Varbūt tāpēc es biju tik sanervozējies par to, ka atkal vajadzēs satikt Menšu — un ne visi citi stulbie iemesli, kurus biju sagudrojis. Es nebiju baidījies par to, ka viņa nebija mans draugs, es baidījos par to, ka viņa bija — un ko tas man nodarīja. Es teicu: “Atspole aizvedīs tevi un pārējos uz uzņēmuma uzbru-kuģi. Es ar jums nebraukšu.” Nebiju gribējis viņai to teikt un nezinu, kāpēc pateicu. Vai es slepus gribēju, lai viņa mani no tā atrunā? Man riebjas, ka man ir emocijas par īstiem cilvēkiem, nevis tēlotiem, tas tikai noved pie šitādiem stulbiem mirkļiem.
Viņa gandrīz apstājās, bet pēdējā mirklī atcerējās, ka nedrīkst. “Es varu tevi aizsargāt.”
“Jo es tev piederu.”
“Tā viņi domā, bet mēs...” Viņa aprāvās un ieelpoja. “Es vēlos, kaut tu man uzticētos, bet saprotu, kāpēc tā nav.”
Viens no maniem trauksmes signāliem ieslēdzās. Tas, kuru es ļoti, ļoti cerēju neredzēt ieslēdzamies - tas bija StacDrošAdminiem icstatī-tais brīdinājums. Cilvēkiem vadītājiem nupat bija pienākusi atļauja veikt ārpusstacijas drošībnieku operāciju.
Sis ir viens no tiem “dirsā ir” mirkļiem.
Tajā pašā sekundē ieskanējās ostas avārijas sirēna. Cilvēki un uzlabotie cilvēki apstājās, sarāvās, skatījās apkārt. Parāvu Menšu, lai viņa apstājas, jo, ja mēs turpinātu kustēties, tad mūs ievērotu, un katrai sekundei, kamēr viņi mūs nebija identificējuši, bija dzīvības cena.
No StacDrošAdminiem varēju saprast tikai to, ka trauksmes sirēnu ir fiziski iedarbinājis cilvēks, vadītājs, lai gan GravCris noalgoto Pali-sādes aģentu atļauja ienākšanai ostā tehniski vēl tika apsvērta. Tas bija cilvēks — drošībnieks vai Ostas vadības darbinieks —, kas mēģināja darīt savu darbu, dodot cilvēkiem iekāpšanas zonā laiku evakuēties. Tad publiskais kanāls pārtrauca reklāmu pusratā, un Ostas vadība oficiālajā kanālā teica: Avārijās izolācija, dodieties uz patvērumu/patverieties, kur esat, cauri ostai pārvietosies bruņoti drošībnieki...
Visapkārt cilvēki saka iet un tad skriet atpakaļ uz publisko drošības barjeru. Krāvējboti kļuva neaktīvi, kravas pacēlāji pacēlās augšup un karājās virs mums, droni uzvirpuļoja virs galvām un sastājās formācijās. Tieši mums pretī kuģis, kas tobrīd izlaida pasažierus, sūtīja saziņas kanālā trauksmes signālu, atceļot izkāpšanu un liekot apjukušajiem pasažieriem sakāpt atpakaļ uz klāja. (Piezīmēsim, ka tas bija nekorporatīvas politiskas vienības kuģis — korporatīvie kuģi vienkārši noslēdza slūžas.)
Parāvu Menšu aiz rokas un sāku skriet. Līdz nākamajiem vārtiem bija divdesmit metri, un tieši aiz tiem bija atspoles. Mensa parāva uz augšu sava kaftāna svārkus un metās sprintā, turoties man līdzi. Apsvēru iespēju pacelt viņu, lai varētu skriet pilnā ātrumā, bet tad droni mūs identificētu.
Vārti atradās fiziskā sienā, kas arkā izliecās no apaļa jumta — tās piloni veidoja vairākas durvis, katru gana lielu milzīgajiem krāvējbotiem. Mums skrienot tajā virzienā, starp piloniem ietrīsuļojās gaisa siena.
Man bija laiks cerēt, ka tas ir tikai drošības pasākums. Ir iespējams izlauzties cauri gaisa sienai — tā ir radīta, lai izvairītos no atmosfēras zuduma korpusa bojājuma gadījumā, bet ļautu cilvēkiem tikt projām no vietas, kurā bojājums radies.
Mēs bijām četru metru attālumā, kad nolaidās cietās barjeras un, man bremzējot, cieši aizvēra vārtus. Mensa paklupa, bet noturējās kājās. Viņa smagi elpoja un bija pazaudējusi vienu kurpi.
Vai es varētu atlauzt kādu barjeru? Uzlauzt to? Tās bija drošības barjeras, nevis pusmetru-biczas-ak-nē-stacija-būs-pagalam struktūru stiprinošās slūžas. Bet tās vadīja atsevišķa SlēgVadībSistēma, drošības un slūžu vadības sistēma, kas bija norakta zem vairākiem aizsargājošiem kanāla ugunsmūriem, un man nebija tai pieejas. Es varēt pieeju atrast, bet tam man būtu jāiet cauri OstUzturDrošībai, un drošības trauksme bija to apturējusi līdz ar krāvējbotiem un citiem kravas pacēlājiem. Nosūtīju komandu restartēt sistēmu.
Iedarbojās vairāki citi sistēmas signāli, un es ieskatījos dronu kamerās, lai gūtu skatu uz ostas biļešu zāli. Pārbijušos cilvēku pūļi pašķīrās, apjukušam vilnim dodot ceļu... trim DrošVienībām ar Palisādcs logo. Pavadošie droni biezā mākonī spietoja ap to galvām.
Njā, šis bija slikti.
Es nocēlu no pleca somu un izvilku šaujamieroci, kā arī pārliku papildu munīciju jakas kabatās. Mensa nebija man jautājusi, ko darīsim, iespējams, domājot, ka es uzlaužu vārtu barjeras. Viņa nometa otru kurpi un saņēmās, gatava jaunam skrējienam. Tikai OstUzturDrošība neieslēgsies laikā un es nevarēju izurbties cauri visiem drošības slāņiem, pirms naidnieki mūs sasniegtu.