Guratins tupēja nometies ceļos pie atvērta grīdas paneļa blakus vārtiem, visapkārt bija izmētāti darbarīki, un Rathi rādīja viņam gaismu. Avārijas panelis bija iezīmēts ar avārijas kanāla marķieri, uz birkas dažādas valodās bija rakstīts “Manuāla palaišana”. Man nebija ne jausmas, ka ostās tāda iespēja ir. Esmu DrošVienība, nevis inženieris.
Mūsu atspoles spailes atradās sešas vietas tālāk, un spīdošās avārijas gaismas rādīja, ka Mensa stāv pie tās, rokā turēdama nelielu enerģijas ieroci. Kāpēc, ellē, tas viņai bija vajadzīgs? Ā, tāpēc, ka, lai gan drošības barjera bija nolaista šīs sekcijas otrā galā, neliels cilvēku bariņš bija iesprostoti šeit un stāvēja, piespiedušies pie stacijas puses sienas.
Mums bija jātiek prom no šejienes, pirms kāds pierunās OstDrošību pacelt barjeras.
Es piecēlos kājās, un mana ceļa locītava saļodzījās. Sagrīļojos, un Rathi pieskrēja pie manis. Viņš vilcinājās, savicināja rokas. “Vai tev nebūs iebildumu, ja mēs palīdzēsim...?”
Es sagrābu Rathi plecu, lai noturētos kājās, un centos neuzgāzties viņam virsū. Biju diezgan drošs, ka locītavai trāpījis šrapnelis no gaisā iznīcinātajiem droniem, jo tiešs trāpījums būtu norāvis man kāju. Guratins pieskrēja, lai atbalstītu mani no otras puses, un mēs neveikli klup-skrējām uz atspoli.
Mensa pamāja ar galvu atspoles virzienā — lai mēs tajā sakāpjam, kamēr viņa mūs piesegs. Strīdēties ar viņu būtu stulbi, bet nebija viegli pārvarēt programmu un to nedarīt. Mēs izgājām cauri lūkai, un viņa kāpās atmuguriski, sekojot mums. Kad lūkas aizvēršanās cikls bija noslēdzies, viņa iesaucās: “Pin-Lī, esam gatavi!”
Klāju satricināja dārdi, atspolei atraujoties no spailēm. Es atbrīvojos no Rathi un Guratina, kas pakāpās sāņus, lai Mensa varētu paiet mums garām un doties uz vadības kabīni. Tā bija neliela atspole, paredzēta braucienam no kuģa uz kuģi, un tai bija tikai viena galvenā telpa ar sēdvietām gar sienām, kā arī nodalījums avārijas krājumiem un tualete. Iepriekš līguma ietvaros biju braucis tieši ar šādu modeli.
Mana ceļgala locītava padevās, un es sabruku uz klāja. Biju nogriezis savus sāpju sensorus klusāk — varbūt par klusu. Teicu: “Rathi, man patiešām vajadzētu, lai tu izvelc to šrapneli man no ceļa locītavas.”
Rathi noliecās pār mani. “Varbūt vēlāk? Uz kuģa ir MedSistēma.” Es jau jutu uzņēmuma sistēmas sava kanāla malās, tās mani atpazina un vēlējās ienākt. Piekļuvu atspoles kamerām, īsi izcīnījos ar AtspolDrošSistēmu un sāku izdzēst visu, kas bija ierakstīts kopš Saglabāšanas komandas iekāpšanas. Rathi atkal uzvedās kā optimists. Uz uzņēmuma kuģa man nebūtu MedSistēmas, man būtu apkopes kārba. “Šis noteikti nevar gaidīt,” atbildēju.
Rathi nometās uz klāja man blakus un pasauca Guratinu, lai atnes atspoles avārijas aptieciņu.
Vadības kabīnē Pin-Lī sekoja līdzi pilotbotam, kamēr Mensa stāvēja viņai blakus. Brīdinājums no stacijas Ostas vadības iedarbināja saziņas trauksmi. “Kas ir?” Pin-Lī jautāja.
Mensas seja niknumā sastinga. “Kāds “nezināms korporatīvs iedzīvotājs” tikko palaidis kuģi, un tas atrodas pārtveršanas trajektorijā.”
Pin-Lī noteica kaut ko riktīgi piedauzīgu, kam nebūtu bijis jābūt manā valodu datubāzē. “Uzmini, kurš korporatīvais iedzīvotājs.”
Viņi domāja, ka tas ir GrayCris, bet es biju diezgan pārliecināts, ka tas būs GrayCris nolīgts Palisādes kuģis. Rathi izvilka no aptieciņas skalpeli un izvilcēju. Guratinam vērojot pār plecu, viņš atvēra organiskos audus tieši virs manas ievainotās ceļa locītavas, lai sasniegtu šrapneli.
Palisādes kuģis panāktu atspoli un ieņemtu to. Vairāk par visu es nevēlējos lūgt palīdzību uzņēmuma uzbrukuģim. Vairāk par visu es nevēlējos, lai GrayCris mūs notver. Šīs nevēlēšanās bija tiešā pretrunā viena ar otru. Bija pienācis laiks beigt dirstics. Pieslēdzos saziņai un nodrošināju kanāla savienojumu ar uzņēmuma uzbrukuģi.
Nosūtīju: Sistēma Sistēma.
Trīs sekundes varēju prātot, vai uzņēmuma saskarne mani vēl arvien pazīs. Agrāk biju piekļuvis pilotbotam, bet tā bija daļēja uzlaušana. Šoreiz es ienācu pa galvenajām durvīm. Tad dzirdēju: Uztverts.
Nosūtīju: Notiek aktiva, bīstama atgūšana, klienti ar nodrošinājumu, aiziet aiziet aiziet.
Atbilde bija: Saņemts, un atspoles pilotbots ziņoja, ka uzbrukuģis nupat pagriezies pret mums.
Kamēr Rathi izvilka svešķermeni no manas ceļa locītavas, es vēroju sensorus.
Uzbrukuģis uzņēma ātrumu. Nevarēju noteikt, vai tas sazinās ar GrayCris pārtvērēju. Tad atspoles sensori uztvēra enerģijas signālu, kas nozīmēja, ka uzbrukuģis sagatavo primāros ieročus. O, jā, sazinājās gan.
Rathi mēģināja izmantot brūču noslēdzēju, lai aizvērtu caurumu manos organiskajos audos, bet tas noslēdzējs nepieķērās, jo neorganiskā locītava bija pārāk tuvu. Es kādu laiku tecēšu. “Vai tev viss labi?” viņš jautāja, noraizējies vērojot mani.
Guratins sēdēja uz soliņa un sarauktu pieri skatījās uz mani.
“Ne pārāk,” atbildēju.
Sensori rādīja, ka Palisādes kuģis ir mainījis kursu un piebremzējis. Skats sašūpojās, kad uzbrukuģis garāmejot mūs satvēra un sāka slīdēt prom no stacijas. Atspole nodrebēja, uzbrukuģa korpusam noslēdzoties ap mums. Pieķēros pie soliņa un sāku slieties kājās.
Rathi teica: “Prātīgi, prātīgi! Tu negribi atvērt... Ai, tā vēl joprojām asiņo, piedod...”
Vēl arvien saraucis pieri, Guratins teica: “Viņi nevar tevi mums atņemt. Dr. Mensa to nepieļaus.”
Slūžas vērās vaļā, un Mensa aizsoļoja cauri atspolei — baskājaina un nikna. Viņa padeva enerģijas ieroci Guratinam, kurš to iegrūda atspoles aptieciņā.
Lūkai atveroties, Mensa paspraucās man priekšā.
Atverē vīdēja stāvs motorizētās bruņās. Tas bija uzlabots cilvēks, nevis DrošVienība, bet ierocis bija gana iespaidīgs.
Mensa iespieda rokas lūkas abās pusēs, skaidri parādot, ka, lai tiktu iekšā, būs jātiek galā ar viņu. “Mēs esam nodrošināti klienti, un šis ir mans personiskais drošības konsultants. Vai jums ir kāda problēma?”
Komandas loceklis, kas slēpās aiz motorizētajām bruņām, palūrēja garām un teica; “Dr. Mensa, DrošVienības netiek laistas uz bruņotu transportkuģu klāja, ja vien nav īpašu apstākļu. Tas ir... pārāk bīstami.”
Mensa atteica: “Šie ir īpaši apstākļi.” Viņas balss bija ledaina.
Neviens nekustējās. Kuģa aizsargātajā kanālā septiņas minūtes notika drudžainas pārrunas — tās šķita kā trīsdesmit minūtes. (Manā laika uztverē tas ir daudz.) (Jā, es palaidu fonā seriālu.) Uzbrukuģa pilotbots zinātkāri pieklauvēja man. Aktīvas DrošVienības nekad neieved uzbru-kuģos, jo — viņiem taisnība — tas ir pārāk bīstami. Mūs ved nebruņo-tos transportkuģos kā kravu. Pilotbots iepriekš bija operāciju laikā kanālā sazinājies ar DrošVienībām, bet nekad nebija uzņēmis kādu uz klāja.
Tad ieslēdzās saziņa un kāda balss teica: “Dr. Mensa, šeit kuģa kaujas kapteinis. Man ir lūgts prasīt jums nodrošinājumu, lai garantētu drošību uz šī kuģa.”
Rathi iebilda: “Ko? Mums jau ir nodrošinājums!”
Saziņā precizēja: “Šis nodrošinājums ir nepieciešams, kad uz bruņota uzņēmuma transporta tiek ievests nāvējošs ierocis, kas nav padarīts nekaitīgs.”
Jā, viņi runāja par mani. Tas būtu smieklīgāk, ja es tajā brīdī netecētu uz klāja.
Pin-Lī balss svārstījās starp pārskaitušos un neticīgu toni. “Viņi to nopietni? Kā tad, neņemiet galvā — stulbs jautājums, protams, ka viņi to nopietni.” Viņa pagriezās, un Guratins padeva viņai somu. Pin-Lī nomurmināja: “Un cik daudz tie pišļi grib tagad?”