- Redzi, šeit tev ir atbilde laimīgas sakritības dēļ tu līdz šim netiki sakosta.
- Domāju, jūs kā šamane neticat sakritībām.
- Protams, neticu. Tas ir tikai tāds izteiciens, Laimas kundze nosmīkņāja. Uz īsu mirkli manī parādījās cerība, ka Mārdža vienkārši nolēmusi mani izjokot. Nolīgusi Laimas kundzi, lai tā mani pabaida ar stāstiņiem par vilkačiem, iebaro pienu, pabrauc pa ausīm…
Es nepaspēju pabeigt iesākto domu karstums kā komēta notrieca mani no augstā ķebļa uz grīdas. Reiboņi grieza grīdas flīzes nevaldāmos virpuļos, bet asas sāpes ietriecās deniņos, draudot pāršķelt galvu kā nogatavojušos arbūzu. Sviedri un asaras lija pār krampjaini savilktajiem vaigiem, lejup gar kaklu un tālāk treknās pilēs steidzās pretim grīdai. Nevaldāmas spazmas plosīja visu ķermeni, vēders raustījās konvulsijās, bet apakšstilbus graizīja krampji.
Manā izplūdušajā, asarām aizmiglotajā redzeslaukā parādījās roka ar vīkšķi papīra dvieļu. Pateicībā pamāju ar galvu, apslaukot seju un kaklu. Man rokās tika iespiesta ūdens pudele, bet tās saturs bija stiprināts dzēriens garšoja rūgti, bet veldzējoši, aizskalojot rāvaino siekalu piegaršu.
- Nāc, apsēdināsim tevi dīvānā. Stingras, siltas rokas satvēra mani aiz padusēm un uzmanīgi piestutēja stāvus. Ceļi ļodzījās kā silts galerts. Smagi balstoties uz Laimas kundzes izpalīdzīgā pleca, nomainīju savu atrašanās vietu. Mēbeles mīkstais sēdeklis mazināja sāpes mugurā un kājās.
Krāsu karuselis grieza pasauli aizvien ātrāk. Gan skaņas, gan gaisma likās plūstam no tālienes, klusināti un it kā atrodoties citā dimensijā.
Laimas kundzes plaukstas atglauda manus matus no slapjās pieres un saņēma tos ciešā zirgastē pašā galvvidū. Nedaudz par ciešu, tie sāpīgi rāva ādu uz deniņiem, bet man nebija spēka ne sūdzēties, ne pacelt roku, lai izjauktu frizūru.
- Šeit būs piens. Dzer.
Aukstā, aprasojusī glāze gluži vai hipnotizēja. Kā nemaņā pacēlu to pie lūpām un dzēru sākumā nelieliem, uzmanīgiem, bet tad aizvien lielākiem un alkpilniem malkiem. Piens slīdēja lejup pa rīkli, sniedzot neizprotamu labsajūtu. Tas bija dievišķīgs dzēriens, nektārs! Es gribēju tajā peldēties, ienirt un izbaudīt tā zīdaino, nomierinošo pieskārienu. Tik vēss un maigs, gluži kā auksta komprese uz drudža mocītas pieres.
Tomēr ekstāzei nebija lemts ilgs mūžs. Karstums atgriezās un šoreiz ar jaunu sparu. Vienu brīdi man bija bail, ka sadegšu no iekšpuses, gluži kā Discovery rādītajos pašaizdegšanās gadījumos. Bet, kad tas bija pāri, pienāca laiks pienam. Un no jauna es izbaudīju tā dziedinošo spēku, balzamu manai izmocītajai dvēselei.
Pēc kārtējā svelmes uzbrukuma laimīgā kārtā atslēdzos pārgurums, sāpes un bailes ņēma virsroku, mans izmocītais ķermenis nospieda slēdzi, un es iegrimu mierpilnā tumsā.
Leo, laiks celties! Brokastis drīz būs gatavas, klusa, sveša balss murmināja pie auss. Neatverot acis, es tās uzmanigi pakustināju. Likās, ka plakstiņu iekšpuse pa nakti būtu pārvērtusies smilšpapīrā, un tagad katra kustība nodarīja sāpes. Jau atkal laikam biju aizmirsusi izņemt kontaktlēcas. Domās atzīmēju, ka pienācis laiks iegādāties tās jaunmodīgās, ar kurām varēja arī gulēt. Mirkli paliku neredzīgi guļam, mēģinot atcerēties, kur esmu un kam pieder šī svešādā, attāli pazīstamā balss.
Ožu kairināja patīkama ceptas gaļas un kafijas smarža. Tās laikam bija piesolītās brokastis.
Pavēru vienu aci spraudziņā, baidoties no gaismas uzbrukuma. Pēc pirmā trieciena biju gatava noraudzīties pasaulē ar plaši atvērtu skatu. Saules stari krita caur atvērto logu, uzsildot grīdas dēļus un liekot tiem izplatīt meža un lakas aromātu. Piecēlos sēdus un palūkojos uz virtuvi. Pie manas plīts šiverēja apaļīga sieviete, tērpta zaļā sari, biezā mezglā saņemtiem rudiem matiem.
Labrīt, guļava! sajutusi manu skatienu, kundzīte priecīgi uzsauca un pāri plecam piemiedza man ar aci. Mārdžas šamane. Laimas kundze. Līdz ar vārdu atgriezās arī atmiņas par nakts notikumiem. Iespējams, šī sieviete bija tā, kas mani saindēja. Un nu viņa ir atgriezusies, lai turpinātu savu grēcīgo darbu…
- Leonīda, tu beigsi vienreiz domāt muļķības! Labāk ieej dušā, aizskalo vakardienas sliktumu! Laimas kundze nedaudz dusmīgi mani apsauca. Laikam biju domājusi skaļi.
Bet par dušu viņai bija taisnība, tā nenāktu par ļaunu. Vannas istabas spoguli uzmanīgi nopētiju savu atspulgu. Man mugurā bija vakardienas drēbes no sviedriem gluži vai pelēkais T krekls, kas smirdēja pēc izgāztuves. Mati slējās ap seju taukainās pinkās, bet āda ap acīm un muti bija ieguvusi nedaudz pelēcīgu nokrāsu. Es izskatījos kā šausmenes varone.
Tomēr vēsā ūdens strūkla un zobu pucēšanas pusmaratons krietni vien palīdzēja. Pēc mazgāšanās atkal sāku justies kā cilvēciska būtne. Varbūt gluži ne cilvēks. Cilvēkveidīgais pērtiķis būtu tiešāks apzīmējums.
- Nu, kā tu jūties? Laima atbalstījās ar elkoņiem uz letes man iepretim, pirms tam pastumjot man tuvāk šķīvi ar ceptu bekonu un divām viegli apceptām olām. To taukainās, šķidrās acis manī līdzjūtīgi noraudzījās.
- Es nezinu, vai spēšu ko ieēst… pagrūdu maltīti tālāk.
- Tev ir jāēd. Tev ir jāatgūst veselība, Laimas kundze uzstāja, atkal nolikdama šķīvi man priekšā un uzmetot bargu skatienu.
Ar smagu nopūtu padevos liktenim. Tomēr, par spīti manām sākotnējām šaubām, ēstgriba atgriezās līdz ar pirmo kumosu. Ja godīgi tā pat nebija ēstgriba, tas bija vilka cienīgs izsalkums.
Mana mute palika pusceļā.
- Vai es… vai es vakar pārvērtos par vilku? Man bija bail uzlūkot samani. Ja nu tiešām tas viss bija izsmalcināts joks un es tagad padaru sevi par muļķi?
-Nē.
Mana sirds nokrita pāris stāvu zemāk. Par spiti jaunās dienas karstumam, manas pēdas piepeši kļuva gluži ledainas.
- Tu nepārvērties par vilku. Laimas kundze mierīgi turpināja, šķietami nemanot satraukumu manā sejā. Tu pārvērties par kaut ko gluži citu. Un man jāsaka, ka tas bija pat tīri jauki. Tu neko neatceries?
- Diemžēl nē, tikko dzirdami noblēju, nebūdama gan pārliecināta, vai tur maz ir ko nožēlot.
- Khmm… Nu, tas nav nekas neparasts. Lielākoties neviens neatceras savu pirmo reizi. Tāpēc. Viņa piepeši novērsās un sāka rakņāties savā izcili lielajā auduma somā, kas atgādināja Salaveča maisu. Tāpēc es to nobildēju.
- Ko tad? galva vēl joprojām atteicās strādāt.
- Tevi, protams! Pēc pārvēršanās. Pašu procesu nevar piefiksēt dabas maģija, saproti pati… Viņa palūkojās manī no biezo uzacu tiltapakšas, it kā mēs apspriestu ko vispārpieņemtu un plaši zināmu. Bet te nu tu esi.
Viņa beidzot atrada to, ko meklēja somas dziļumos, un tagad stiepa man pretī mobilo telefonu, kura displejā mirgoja attēls. Pirms paņemt to un aplūkot tuvāk, dziļi ievilku elpu un noliku dakšiņu, cenšoties apvaldīt trīcošās rokas. Nebija tā, ka es ticētu par visiem simts procentiem, bet zināma daļa manī šaubījās par to, ko vispār zināju vai vismaz man šķita, ka zinu.
Attēls nebija īpaši skaidrs un labas kvalitātes. Kā jau ar mobilā telefona kameru fotografēts, tas bija miglains, graudams un izplūdis. Bet, par spīti visiem augšminētajiem trūkumiem, fonā pazinu savu dzīvokli mīļoto dīvānu, logu ar plato palodzi, žurnālgaldiņu… uz kura atradās kaut kas jauns, līdz šim manā interjerā nebijis. Sākumā tas izskatījās pēc tumši rudas kažokādas cepures. Bet tad pamanīju, ka cepurei ir četras kājas, resna, uzpūsta aste un neliela, apaļa galva ar pieglaustām, smailām austiņām.