- Kas tas ir? pirms uzdevu jautājumu, man nācās vairākkārt nokrekšķēties, lai atbrīvotu rīkli no negaidītā sausuma.
- Pagaidi, te ir viena labāka bilde. Laimas kundze izņēma telefonu no maniem stingajiem pirkstiem, atrada vajadzīgo un nodeva to manam vērtējumam. No displeja pretī raudzījās oranžas, apaļas acis ar plaši ieplestām zīlītēm. Atvērtajā mutē bija manāmi sīki, asi zobiņi un rozā mēle. Attēls bija iznācis ļoti kvalitatīvs par spīti ierīcei, kas to bija radījusi.
- Kas tas ir? čerkstoši atkārtoju jautājumu. Manas smadzenes nespēja piemeklēt nosaukumu dzīvniekam, kurš vērās manī ar nedaudz izbrīnītu un nobijušos skatienu.
- Bet mīļā! Laimas kundze pārsteigta iesaucās, brūnajām acīm skenējot mani kā diviem lāzeriem. Tas ir kaķis!
- Kaķis…? gluži kā robots atkārtoju. Jūs gribat teikt, ka es pārvērtos par… kaķi? Parasto, mājas kaķi?
- Nu, ne gluži. Šamane atkal atņēma man telefonu un, piebāzusi to tuvāk nedaudz līkajam degunam, cieši nopētīja. Nē, nedomāju, ka tas ir mājas kaķis. Spriežot pēc kažoka krāsas, ķermeņa proporcijām un acīm, es drīzāk teiktu, ka tas ir Burmas kaķis. Šķirnes.
Viņa veltīja man laimīgu smaidu, pilnīgajām lūpām izliecoties īsteni češīriskā smaidā. Man laikam vajadzēja justies lepnai es nebiju parastais miskastnieks. Burmas kaķis. Šķirnes.
Mana apziņa bija iemācījusies šo neganto triku pie pārslodzes tā vienkārši atslēdzās. No vienas puses, labi tas pasargāja mani no liekiem pārdzīvojumiem, bet, no otras, palīdzēja iegūt jaunas traumas. Gluži kā šoreiz es atslēdzos, sēžot uz augstā bāra ķebļa, un pa ceļam uz grīdu ieguvu skaistu, lillīgu punu pašā pieres vidū, atdauzot to pret leti.
Laimas kundze nebija papūlējusies mani aizgādāt līdz mīkstākai guļvietai (dīvāns, gulta, krēsls), bet gan veikusi reanimāciju turpat uz cietās virtuves grīdas. Viņa uzlēja man krūzi auksta ūdens. Nežēlīgi, bet, jāsaka, arī ļoti iedarbīgi.
Es blenzu griestos, nespēdama piecelties vai izdomāt, ko tagad teikt. Viens bija skaidrs Mārdžas praktiskais joks bija izdevies. Viņa bija panākusi savu es biju stīva no bailēm, ar punu galvas vidū un jaunu skatu uz dzīvi.
- Laimas kundze, manas balss trauslums izbiedēja mani pašu. Es domāju, labāk būs, ja jūs tagad iesiet prom.
- Tu esi pārliecināta? Nevajag palīdzēt? viņas bažīgā seja iepeldēja manā redzeslokā. Gravitācija vilka lejup šamanes vaigus, padarot viņu nedaudz līdzīgu buldogam.
- Nē, tālāk es tikšu galā pati, mēģināju iedrošinoši pasmieties, tā vietā izdvešot kanārijputniņa cienīgu čiepstienu.
- Labi, tad tiešām došos. Man uz divpadsmitiem ir pieraksts, klients nāk. Tu piezvani, kad jutīsies labāk. Es vakar nepaspēju tev vēl šo to izstāstīt. Mums ir, par ko parunāt.
Jutu, bet ne redzēju (baidījos pagriezt galvu sānis), kā Laimas kundze pieceļas kājās, savāc savu Salatēta maisu, un jau pēc mirkļa noklaudzēja ārdurvis, atstājot mani klusumā, mierā un vienatnē uz patīkami vēsās virtuves grīdas.
Mārdža man vēl redzēs velnu. Es viņai vēl par šo atriebšos. Mēs mēdzām izjokot viena otru, bet mūsu praktiskā rakstura negantības nekad nebija sasniegušas šādus apmērus. Parasti mēs aprobežojāmies ar viltus zvaniem no kriminālpolicijas vai ieņēmumu dienesta, ar samainītiem mobilā telefona uzstādījumiem vai auto pārdzīšanu uz blakus šķērsielu, kamēr viena no mums cītīgi atjaunoja muskuļu tonusu aerobikas nodarbībās. Elīnas joki parasti bija skarbāki, mazāk uzjautrinoši un vairāk deva pa nerviem. Mārdža parasti bija maigāka un centās pārlieku nesabiedēt. Bet šoreiz… viņa bija pārspējusi mūsu draudzeni juristi neganto joku piekritēju par visiem simts procentiem.
Es ilgi nogulēju uz cietās flīžu grīdas, dusmās purpinot un kaļot atriebības plānus. Turklāt nespēju izlemt: vai atklāt Mārdžai, ka esmu atkodusi viņas nedarbu, vai noklusēt un izlikties, ka esmu uzķērusies, un paskatīties, cik tālu draudzene būs gatava aiziet ar šo visu.
Kad saule sāka sliekties uz vakara pusi, beidzot pieslējos no neērtās guļvietas. Par brīnumu, mans augums nebija tik stīvs, kā biju paredzējusi, un es pat jutos labi atpūtusies un mierīga. Ugunskurs krūtīs šķita apdzisis. Vēderā dziedāja varžu koris, jo vēlās brokastis tā arī nebiju pabeigusi. Tagad atdzisis un apkaltis, Laimas kundzes gatavotais ēdiens neizskatījās diez ko pievilcīgi.
Ledusskapī glabājās vakardienas maltītes pārpalikums izēdu atlikušo krējumu ar vārīto desu un izlaizīju tukšu aknu pastētes bundžiņu. Tas lika justies vēl labāk un mierpilnāk.
Negulētā iepriekšējā nakts smagnēji sēdēja uz plakstiņiem un bēra smiltis acis. Lai gan pulkstenis rādīja vien septiņus, es izlēmu, ka nav vērts pretoties miega maigajai varai un šodienai var pielikt treknu punktu. Devos gulēt, cerot, ka nākamā, lai gan ari darbdiena, būs kaut nedaudz labāka par šīm sasodītajām brīvdienām. Atverot lēcu konteineru, lai beidzot ļautu saviem redzokļiem atpūsties no silikona uzlabojuma, ar pārsteigumu konstatēju, ka tajā jau peld viens pārītis, zilganos sānus tirinādams. Apmulsusi papurināju galvu un automātiski pacēlu roku pie deguna, lai pārliecinātos, ka uz tā netup nīstās brilles. Tukšā virsdegune izraisīja jaunu šoka vilni. Es uzmanīgi pieturēju plakstiņus un ar pirkstu pārlaidu radzenei, lai pārliecinātos, vai neizprotamā kārtā neesmu kļuvusi par divu kontaktlēcu pāru laimīgo īpašnieci. Tomēr šeit mani sagaidīja nākamais pārsteigums. Acs bija tukša. Strauji palūkojos apkārt viss bija ass un skaidrs, bez ierastās miglas, kad mēģināju pasauli skatīt bez palīglīdzekļiem. Aizdipināju uz vannas istabu, lai pie spoguļa labā apgaismojumā pārliecinātos par to, ko tikko man pavēstīja tauste, bija noticis brīnums, es biju atguvusi asu redzi vienas dienas laikā! Neticībā un apmulsumā vēros savā atspulgā, prātojot, ka uz rītdienu man jāieplāno vēl viens darbiņš okulista apmeklējums. Lai nostiprinātu ticību brīnumam, man bija nepieciešams profesionāļa viedoklis.
Birojā ierados neierasti agri. Agri ne tikai man, bet birojam kopumā. Oficiāli darba diena sākās ap deviņiem, bet pirms deviņiem parasti šeit sastopama bija tikai Viktorija, kuru šādi rīkoties piespieda dzīve meitām skolā bija jābūt nedaudz pēc astoņiem.
Šinī pirmdienas rītā es slēdzu vaļā biroja durvis brīdi, kad līdz astoņiem vēl bija kādas desmit minūtes. Darbaholismā nebija vainojama mana neesošā uzcītība, atbildības izjūta vai tieksme sevi pierādīt priekšniecības acis. Šoreiz iemesls bija daudz vienkāršāks ja iepriekšējā vakarā aiziet gulēt ap septiņiem, tad ilgāk par pussešiem nogulēt nemaz nav iespējams.
Un šīs nebija vienīgās brīnumainās pārvērtības manā dzīvē pamodusies tādā agrumā, es biju sajutusies tik neparasti mundra un dzīvespriecīga, enerģijas un spara pārpilna, ka ilgāk noslaistīties pa gultu nebija iespējams. Tāpēc, mirkļa iedvesmas vadīta, izvilku no skapja dziļumiem sporta tērpu un devos skrējienā pa tukšajām, vēl snaudošajām Rīgas ielām, kuras neierasti maigas un apgarotas darīja uzlecošās saules pirmie stari.
Man nekad nav patikusi skriešana skolas laikā vienmēr vilkos visiem astē. Ne sprints, ne garie gabali nebija mana stihija. Vienmēr turējos pie uzskata, ka sports ir stress organismam. Un te piepeši ne no šā, ne no tā pirmdienas rītā es skrēju slaikā riksītī, izbaudot katru soli, neierasto brīvības izjūtu un vieglo vējiņu, kas purināja zirgastē saņemtos matus. Turklāt to visu darīju ar platu smaidu un dziesmu sirdī. Skrējiens ilga gandrīz stundu, bet, atgriežoties dzīvokli, ar izbrīnu konstatēju, ka esmu tikai nedaudz aizelsusies. Šos nopelnus gan piedēvēju Mārdžas vaditajām aerobikas stundām, kuras brīvprātīgi piespiedu kārtā apmeklēju jau pusgadu divas reizes nedēļā.