-Ja vēlies, mēs tūlīt pat dosimies prom, centos izklausīties aizvainota un sāpināta, lai būtu pamatots iemesls doties prom ne vien no ūdenstvertnes, bet no pasākuma kopumā. Filips pameta bailīgu skatienu apkārt, novērtējot, cik lielu un nenovēršamu skādi bija radījusi mana uzvedība.
- Nē, lūdzu, paliec! Acīmredzot zaudējumi tika vērtēti kā nebūtiski. Es tā priecājos, ka tomēr atnāci.
Viņš apķēra manu vidukli un ar slaidu loku izcēla mani no akvārija. Zivtiņas žēli nolūkojās man pakaļ. Starp mums jau bija paspējusi izveidoties zināma saikne. Paraudzījos uz savām slapjajām sandalēm. Mani zaudējumi bija tālu no nebūtiskiem. Tomēr, par spīti vēlajai stundai, ārā bija neticami tveicīgs, un es šaubījos, vai nelielā atvēsinošā pelde kaut jel kādi spētu ietekmēt manu veselības stāvokli.
- Es tev nopirkšu jaunas kurpes. Filips uzspieda samierinošu skūpstu man uz pieres. No viņa uzvēdīja pazīstamais muskusa aromāts. Sirdī sāpīgi iedūra varbūt tiešām neesmu īsti normāla, ja nevēlos uzsākt kopdzīvi ar izskatīgu, gudru vīrieti pašā karjeras plaukumā?
- Sveika, Mārdža! Viņš, šķiet, tikai tagad pamanīja, ka neesmu šurp atnākusi viena. Labi izskaties.
Tas bija domāts kā kompliments, bet attiecībā uz Margaritu tā bija fakta konstatācija. Viņa vienmēr labi izskatījās brūni nosauļojusies, cirtainiem, dabiski blondiem matiem, kas sniedzās pāri pleciem, glīti uzkrāsojusies un rotāta ar baltzobainu, nekad neapdziestošu smaidu. Mārdža bija nedaudz mazāka par manu metru septiņdesmit, bet viņas augums likās gluži vai izvirpots tik stingrs un vingrs tas bija.
Mārdža sirsnīgi uzsmaidīja Filipam gluži kā medmāsa, kas nāk atvienot komas pacienta trubiņas. Ja manam skaistulim draugam būtu vairāk laika un mēs būtu citur un citādos apstākļos, tas, iespējams, darītu viņu uzmanīgu. Bet šobrīd viņš pārstāvēja amerikāņu uzņēmumu, kas bija nolēmis iekarot Baltijas tirgu ar cepti saldētiem vistas gaļas produktiem, un kā tās pārstāvis viņš bija atbildīgs par prezentācijas raitu un gludu norisi.
- Strādā, mīļais, pasmaidīju kā pasaku feja un glāsmaini noglaudīju viņa baltā krekla krūtežu. Pēc tam papļāpāsim.
Tiklīdz Filips bija atgājis drošā attālumā, Mārdža krita man krāgā.
- Papļāpāt nav īstais vārds. Tas liek domāt par nevainīgu, mīļu pačalošanu. Tev vajadzēja izvēlēties parunāt vai aprunāties. Tie ir konkrētāki un vairāk liecina par nopietniem nodomiem.
- Vai nodomu neesamību, es piebildu caur sakostiem zobiem un nomakšķerēju divas vīna glāzes no garām skrienošā oficianta paplātes. Tas izrādījās ābolu sidrs. Sirdi plosoši nopūtusies, padevos liktenim alkohols paliek alkohols.
- Kur vārdi kā upe skrien, tur darba nevar atrast, Mārdža nobārstīja vienu no savām daudzajām vārdiskajām gudrībām, kuras nozīme man šoreiz paslīdēja garām neuztverta.
- Varbūt šis nav īstais vakars šāda veida sarunai? Galu galā viņš ir tik daudz strādājis, lai nonāktu līdz šim. Ar plašu rokas vēzienu ietvēru savā sacītajā mūs ieskaujošo vidi ar lampiņām izrotāto viesnīcas pagalmu, balti klātos galdus, vasarīgi un svinīgi tērptos ļaudis, kas, saviesīgi čalojot, riņķoja mums apkārt nelielos bariņos.
- Leonīda, nedaudz aizsmakusi, vēsa balss sveica mani kaut kur kreisās auss rajonā. Labi, ka tu tomēr atnāci.
Tikai divi cilvēki visā plašajā pasaulē mani sauc pilnā vārdā mans tēvs (kā jau minēju, viņam nav iztēles) un mana priekšniece Viktorija Zimina Pētera meita. Ņemot vērā pasākuma specifiku un balstoties uz Filipa iepriekš sacīto, ar dedukcijas metodi un mugurkaula smadzenēm nonācu pie sensacionāla secinājuma, ka šoreiz tas nav mans sencis, kas, pielavījies no mugurpuses, dveš pakausī.
- Vika! uzkabināju pašu saldāko un jūsmīgāko smaidu un ar joni apgriezos ap savu asi, zirgastē sasietajiem matiem noplīvojot. Kā gan es varēju palaist garām Filipa pasākumu!
- Mierīgi, tāpat kā pirmdienas strelkas. Viktorijas zilais, skaudrais skatiens nedaudz atvēsināja manu jūsmu. Es vēlos, lai tu kopā ar mani aprunājies ar tiem aMepuKocaMU [1] . Ja labi uzvedīsimies, ilgtermiņa reklāmas līgums būs mums kabatā.
Mana priekšniece pēc tautības bija baltkrieviete ar šai nacionalitātei raksturīgu temperamentu, nelielu akcentu un runas veidu, kas bieži vien bija bagātināts ar sulīgiem krievu izteicieniem, it īpaši, ja izdevās viņu novest līdz baltkvēlei.
- Protams, protams! noslaucīju smaidu no sejas, tā vietā pielāgojot nopietnu biznesa izteiksmi. Tas arī ir otrs iemesls, kāpēc ierados.
Un tā nu pirmo reizi šovakar es runāju taisnību.
- Sveika. Mārdža pastiepa roku pretī Viktorijai. Abas bija pazīstamas, bet ne pārlieku draudzīgas. Mana priekšniece uzskatīja Margaritu par vējgrābsli, bet tā savukārt atbildēja ar vēsu, dziļdomīgu klusumu.
- Jā, jā, tev to pašu, Viktorija attrauca un izlikās neredzam pastiepto roku. Tā vietā viņa sakārtoja baltā bikškostīma žaketi, uzbužināja sarkanās blūzes žabo un rūpīgi pieglauda blondo, nevainojami taisno karē. Lai ari neliela auguma (priekšniece sniedzās man līdz plecam), viņa atstāja satriecošu iespaidu. Būdama mīloša divu pusaugu meitu māmiņa un priekšzīmīga sieva savam ietekmīgajam, bagātajam krievu biznesmenim, kas Latvijā parādījās tikai retumis, Viktorija savos trīsdesmit astoņos gados izskatījās pēc porcelāna lelles ar lielisku, gludi mirdzošu sejas ādu. Ja runājam godīgi, es viņu par to apskaudu un no sirds cerēju, ka ari man izdosies saglabāt tik fantastisku izskatu, tuvojoties četrdesmit gadu slieksnim.
- Tu neesi ģērbusies atbilstoši, viņa dusmīgi nošņāca, novērtējot manu ietērpu. Viktorija bija cieši pārliecināta, ka viena no panākumu atslēgām bija pareiza tērpa izvēle katrai dzīves situācijai. Apģērbam bija jābūt kā vēstījumam, kā vizītkartei.
- Kas nav labi? Neizpratnē pārlaidu skatienu savam augumam tumšas uzvalka auduma īsbikses, zeltaina zīda blūze bez piedurknēm, zilas sandales uz papēža un pieskaņota zila plecu soma.
- Kurpes ir par tumšu, Vika nikni izgrūda. Krāsa nesaskan ar somu.
- A, atviegloti novilku. Tas tāpēc, ka tās ir slapjas.
Priekšniece jautājoši pacēla šauro, gluži kā ar zīmuli
uzzīmēto uzaci, bet tad pārdomāja un noraidoši pavicināja slaido, zelta gredzeniem rotāto plaukstu.
- Nē, не говори[2], es nemaz nevēlos zināt, kur tu atkal iekriti, viņa dusmīgi nošņaukājās. Ejam, amerikāņi jau mūs gaida.
Uz atvadām bezpalīdzīgi pamāju draudzenei, atstājot to vienatnē ar šķīvi, pilnu apetltlīga paskata uzkodām.
Sarunas ar amerikāņiem izrādījās auglīgas un veiksmīgas par spīti manām nepiemērotajām kurpēm. To tumši zilais tonis nespēja aizēnot priekšnieces gaišo smaidu un manu līdzvērtīgi aso prātu. Apmierināti ar dzirdēto, cepti saldēto vistu ražotāji piekrita ar mums tikties vēlreiz, lai detalizētāk apspriestu līgumu un reklāmas akcijas. Arī Filips bija apmierināts ar iznākumu: viņš nošāva divus zaķus ar vienu šāvienu pierādīja savai priekšniecībai, cik vērtīgs un labs darbinieks ir, un deva līdzvērtīgu iespēju arī man.
Viktorija devās mājup, vairs ilgāk neuzkavējoties, savukārt es biju apņēmusies izbaudīt silto vasaras vakaru pie jūras un vēl vismaz pāris glāžu ābolu sidra, kura burbuļi pamazām, bet neatlaidīgi virzījās uz manām smadzenēm. Turklāt tos ceļā neaizkavēja nekas vērā ņemams no ēdamām lietām. Diena bija aizņemta ar daudziem darbiem, kuru starplaikā man nebija izdevies iespiest nevienu ēdampauzi.