- Pagaidi, es nesaprotu… Kad?
- Pirms pusstundas. Viņš katru otrdienu iet uz Olimpisko centru peldēt. Jau pēc slēgšanas. Kad neviena vairs tur nav. Viens no mūsējiem tur strādā. Viņš palīdzēja sarunāt…
- Bet kas notika?
- Laikam sirds… Neviens vēl pagaidām neko konkrētu nezina. Lai gan tai jābūt sirdij! Uldis ir lielisks peldētājs. Harija balsī bija jaušams izmisums. Tas ir bija… lielisks peldētājs.
- Skaidrs… ar plaukstas virspusi noraušu asaru, kas grasījās slīdēt pāri vaigam.
- Leo, tagad viss ir tik ļoti sarežģījies. Harijs pastiepa pretī roku, bet es pakāpos soli atpakaļ, nevēlēdamās sajust viņa reibinošo pieskārienu. Vēl ne. Vēl biju dusmīga.
- Mēs tikko runājām, vilkacis, pamanījis manu reakciju, ļāva rokai bezspēcīgi noslīdēt gar sāniem un pameta ar galvu sev aiz muguras. Es palūkojos garām viņa plecam. Tumsā vīdēja trīs melnas ēnas suņi, kurus biju pamanījusi pa savas guļamistabas logu.
- Tie ir ar tevi? pārtraucu Hariju.
- Jā, tie ir mūsējie. īsāk sakot, labāk būtu, ja tu pāris dienu pasēdētu mājās. Neietu uz darbu. Ēdienu arī labāk pasūtīt.
- Kāpēc? Nesapratu Harija uztraukuma iemeslu. Uldis bija miris, bet kāds man ar to sakars?
- Redzi, tagad, kad Uldis ir… prom, uz viņa amatu ir divi pretendenti. Rego un es. Tu esi saistīta ar mani, un tāpēc negribētos, ka ar tevi tādēļ kaut kas atgadās.
- Kāpēc lai kāds gribētu man kaut ko nodarīt? joprojām nebiju saņēmusi pamatotu skaidrojumu šādai piesardzībai.
- Kā jau teicu mēs pagaidām nezinām, kas ar Uldi īsti notika. Bet ir mūsējie, kas uzskata iespējams… Harijs saminstinājās un gurdi pārlaida roku pār seju. Rego ļoti grib šo amatu. Viņš tā dēļ ir gatavs uz visu. Un viņam ir daudz atbalstītāju apvienības iekšienē.
- Vairāk nekā tev?
- Nē, ne vairāk, bet pietiekami. Rego bieži nebija vienisprātis ar Ulda lēmumiem attiecībā uz apvienības dzīvi. Viņš negrib, lai par apvienību uzzina tai nepiederošie. Rego uzskata, ka jāsaglabā slepenība…
- Un tad uzrodos es… Beidzot sāku saprast Harija domu gājienu. Starp citu, es vakar dzirdēju, kā Uldis ar kādu strīdējās…
Harija skatiens pustumsā asi uzdzirkstīja satraukti dzeltens.
- Ar ko?
- Nezinu. Bija tumšs… Bet man šķita, ka tas bija Rego, man prātā sāka veidoties kopbilde. Un šodien viņš man zvanīja…
- Tev zvanīja Rego? Harijs vienā lēcienā bija līdzās un satvēra manus plecus dzelžainās spīlēs. Ko viņš gribēja?
- Beidz mani purināt, centos atbrīvoties. Nezinu. Pārliecināties, ka ar mani viss kārtībā. Ka tu neesi mani mežā apēdis. Viņš teica, ka Uldis lūdzis piezvanīt.
- Cikos? Cikos Rego tev zvanīja? Harijs neatlaida tvērienu, vien pacēla mani augstāk, atraujot dažus centimetrus virs zemes. Leo, tas ir svarīgi!
- Saprotu, sāpēs viebjoties, nostenēju un žēlabaini paraudzījos vilkača saspringtajā, gaidpilnajā sejā, lūdzot nolaist mani atpakaļ uz zemes. Beidzot man izdevās sasniegt viņa apziņu, jo tiku atlaista, un Harijs atgriezās lietū.
- Leo, lūdzu…
Izvilku telefonu no kabatas un uzšķiru zvanu žurnālu.
- Tas bija desmit pāri desmitiem.
Harijs domīgi pamāja, noglabājot šo informāciju atmiņas arhīvos.
- Kas tagad notiks?
- Mēs veiksim savu izmeklēšanu. Jāpaspēj noskaidrot lietas apstākļus līdz Ringam.
- Kam tad?
- Baram vajag jaunu vadītāju. Un pēc iespējas drīzāk. Mēs esam divi… līdz ar to… viņš paraustīja plecus un nervozi palūkojās atpakaļ pār plecu, kur tumšās ēnas sāka kļūt nemierīgas.
- Tev būs jācīnās ar Rego? tas izklausījās vienlaikus tumsonlgi un absolūti ticami.
- Jā, bet pagaidām, kamēr mēs cenšamies noskaidrot notikušo, lūdzu, neej laukā no mājas. Piezvani uz darbu, pasaki, ka esi apslimusi, paņem atvaļinājumu vienalga ko! Bet sēdi mājās. Vismaz tik ilgi, iekams es tev nepiezvanīšu. Viņš pagriezās uz promiešanu.
- Harij, nominstinājos, apzinoties, ka varbūt vēlāk nožēlošu to, ko grasījos teikt. Tu uzmanies, labi?
Vilkacis strauji apgriezās un, neļaujot bilst ne vārda, ieslēdza mani savās skavās, uzspiezdams manām lūpām karstu, lietus apskalotu skūpstu. Viņa lūpas bija alkainas, stingras un saldas, liekot man acumirklī aizmirst par rīta incidentu. Es atbildēju ar līdzvērtīgu kaisli, pirms atgrūdos un ielēcu atpakaļ kāpņu telpas sausajā patvērumā, aizcirzdama aiz sevis durvis. Harijs mirkli palika stāvam lietū un tad nozuda tumsā.
Ienākot dzīvoklī, turpat pie ieejas durvīm novilku slapjās drēbes, nevēlēdamās piepilināt grīdu. Galva griezās no informācijas gūzmas, kas kopā ar ūdeni no debesīm tikko bija nogāzusies pār mani. Nezināju, ko domāt vai darīt. Harijs bija izklausījies pietiekami nopietns un nobažījies, lai ņemtu viņa brīdinājumu vērā. Tomēr nespēju iedomāties, ko teiktu Viktorija, ja es rit no rīta piezvanītu un paziņotu, ka nebūšu darbā visu atlikušo nedēļu. Priecīga viņa pavisam noteikti nebūtu.
Savākusi drēbes no grīdas, basām kājām devos uz vannas istabu iemest tās veļas mašīnā. Dzīvoklī valdīja tumsa, bet, pateicoties manai jaunajai redzei, es iztiku bez mākslīgā apgaismojuma. Veikli izvairījusies no krēsla un dīvāna, kas centās aizšķērsot ceļu, turot izstieptās rokās slapjo, pilošo drēbju saini, sasniedzu mazgājamo telpu un ar gurnu atgrūdu durvis, grasīdamās ar celi uzsist pa gaismas slēdzi. Mana kāja sastinga puscēlienā, kad pamanīju vannas istabas tālākajā stūrī tumšu stāvu.
- Kas tur ir? norijusi siekalas, uzspēlēti drosmīgi uzbrēcu iebrucējam. Svešais klusējot pavirzījās tuvāk. Ilgāk gaidīt nedomāju un, nometusi drēbes, nospiedu gaismas slēdzi, cerot, ka piepešais spožums apžilbinās bandītu un dos man laiku izlemt cīnīties vai atkāpties.
Manas zili baltās sanitārās telpas vidū, slapjš un pilošs, tērpies vien apspīlētās peldbiksēs, stāvēja Uldis. Es pārsteigumā skaļi ievilku elpu, zaudējusi runasspējas. Vilkaču virsvaditājs bēdīgi palūkojās manī ar savām zilajām, zem sirmajām uzacīm paslēptajām acīm un pastiepa roku pretī lūdzošā žestā.
- Uldi? neticīgi nočukstēju. Ko jūs te darāt?
- Palīdzi, viņa balss bija tikko dzirdama un likās nākam no lielas tālienes. Na… jāda…
- Ko? uzmanīgi paspēru dažus soļus tuvāk. Uldi, kas nav jādara? Es nesapratu.
Viņa skatiens sāpjpilni uzplaiksnīja, veroties kaut kur tālumā, cauri man, skatoties, bet neredzot.
- Undīne, viņš atkal nočukstēja, stiepjot pretī slapjo, trīcošo roku.
- Uldi, kā jūs te nokļuvāt? Ļaujiet, es jums palīdzēšu. Paķēru dvieli no pakaramā un pasniedzu to sirmajam kungam, dedzīgi vēloties, kaut viņš to pieņemtu un piesegtu kailās, sirmajām spalvām klātās krūtis, pirms situācija kļūst nepiedienīga.
Ignorējot mani, viņš paspēra soli tuvāk, turpinādams raudzīties nekurienē. Harijs bija teicis, ka Uldis ir miris; man gan izskatījās, ka vecais jūras vilks ir piedzīvojis vien kādu lielu šoku. Protams, tas neizskaidroja to, kā viņš nokļuva manā vannas istabā… Manu domu gaitu aprāva tikko manāma ņirboņa, kas saviļņoja vecā vira brūni iedegušo ādu. Gluži kā gaiss karstā vasaras dienā viņa augums sāka virmot un iegūt izplūdušu, ūdeņainu apveidu. Vēl pirms mirkļa manā priekšā stāvēja cilvēks no miesas un asinīm, bet tagad bija palicis vien tā nospiedums gluži kā ūdenszīme papīrā. Ievilku gaisu kliedzienam, bet tad piepeši tēls izšķīda kā ziepju burbulis. Stindzinošās bailes atlaida dzelžaino tvērienu ap manām smadzenēm un deva smagu triecienu pa saules pinumu, liekot pasaulei sagriezties un pamatam izzust zem kājām. Ar trīcošu roku pieturēdamās pie sienas, smagnēji apsēdos uz nolaistā tualetes poda vāka un paslēpu seju plaukstās, asarām spiežoties caur pirkstu starpām.