Pār mani tikai tagad nāca apjausma Uldis Erdbergs patiesi bija miris.
Nakts atkal bija murgu apzīmogota: es cauru nakti biju līkumojusi pa šauru meža taku, gar kuras malām slējās neparasti lieli melleņu krūmi tie sniedzās man līdz krūtīm un kutināja degunu ar savām apaļajām, asmalainajām lapām. Es lauzos cauri šim mellenāju mežam, meklējot ceļu uz mājām, bet krūmāji traucēja saskatīt, kur atrodos. Izmisuma mākta, biju nolēmusi uzkāpt kokā, lai no tā augstumiem pavērtos apkārt. Svešādi liela, varena priede izauga manā ceļā, un es nespēju aptvert tās resno, pelēko stumbru, tāpēc ielaidu nagus dziļi mizā. Es raudzījos savās rokās, nespējot aptvert, kas tanīs šķita tik pazīstams, bet vienlaikus svešs. Manas plaukstas klāja bieza, tumši rūsganbrūna spalva, bet nagu asie pusmēneši dziļi urbās koka ādā, nesdami mani aizvien augstāk. Jau gandrīz biju sasniegusi zaru, no kura cerēju iegūt plašāku skatu uz apkārtni, kad no savādā sapņa mani izrāva skaļš blīkšķis, negaidītai vēja pūsmai aizcērtot guļamistabas durvis. Es acumirklī pielēcu gultā četrrāpus un, izliekusi muguru, draudīgi uzrūcu neredzamajam ienaidniekam. Pamazām nomoda apziņa atgriezās un izgaiņāja pēdējās miega atliekas no prāta, liekot aptvert savas rīcības muļķīgumu. Nokaunējusies pati no sevis, es sabruku gultā un pārvilku segu pāri galvai, cenšoties paslēpties no pasaules vērīgās acs, kas tagad augstprātīgi ķiķināja par manu nesaprātīgo uzvedību. Tomēr ilgi paššaustities man nebija spēka un vēlmes, tāpēc, ar plašu vēzienu atmetusi segu, izlēcu no gultas. Jā, biju uzvedusies jocīgi, bet vien tāpēc, ka tik negaidīti tiku izrauta no miega skavām. Ir taču cilvēki, kas miegā runā. Salīdzinājumā ar to mans rūciens bija vien tāda bērnu spēle.
Rīta skrējienu nācās atcelt, jo lietus pa nakti bija tikai pieņēmies spēkā, draudot Valdemāra ielu pārvērst līdzīgu mazai Venēcijai. Automašīnas lēnām un prātīgi virzījās caur peļķēm, apšļakstot retos kājāmgājējus. Likās, kāds bija debesis atvēris slūžas un pie reizes salauzis atslēgu.
Ietērpusies gumijas iešļūcenēs un īsbiksēs un apbruņojusies ar lietussargu, grasījos veikt zibenīgu skrējienu pāri pagalmam uz manu uzticamo Mini, kad kabatā nemierīgi ietrīsējās telefons.
- Jā, Viktorija, klausos tevi! iespiedusi mobilo ierīci starp vaigu un plecu, slēdzu ciet sava dzīvokļa ārdurvis.
- Vai esi lietas kursā? Kas par izmaiņām? priekšniece likās noskaņota ļoti lietišķi.
- Neesmu pārliecināta, ka saprotu, par ko ir runa… Atslēga ķērās un negribēja griezties. Centos žonglēt ar telefonu un vienlaikus pielietot spēku.
- Par mūsu paziņām, kuriem vakar notika vadības maiņa, Vika turpināja izteikties tikpat mīklaini.
- Piedod, es divas dienas neesmu bijusi darbā…
- Pie velna! Vilkači! zaudējusi pacietību, Viktorija iesaucās. Es runāju par viņu vakardienas zaudējumu!
- Ak par to! pārsteigumā liku mieru atslēgai un atspiedos ar plecu pret stenderi. Jā, man vakar bija ciemiņš, kurš pastāstīja…
- Tad es saprotu, ka tu šodien darbā nebūsi? Jau atkal tas drīzāk izklausījās pēc apgalvojuma, nevis jautājuma.
- Kāpēc gan… aprāvos pusvārdā. Tu domā, ka viss ir tik nopietni? Un vispār kā tu to uzzināji?
- Man ir savi avoti. Cik varu spriest, viss ir vairāk nekā nopietni. Kā vienmēr, kad lietas skar vilkačus. Tie jokus nesaprot. Tev tiešām labāk palikt mājās. Vismaz līdz nedēļas beigām.
- Bet man šonedēļ tik daudz kas ieplānots…
- Palūgšu Jāni, lai pārsūta tev uz e-pastu visu nepieciešamo.
- Bet paraugi no tipogrāfijas?
- Es apskatīšos.
- Vika… nezināju, kā noformulēt jautājumu. Šīs dienas… tās nāks nost no mana atvaļinājuma?
Otrā klausules galā iestājās dziļdomīgs klusums.
- Vispār jau… pēdējā laikā tu esi kļuvusi par pirmrindnieci… lai iet uz firmas rēķina. Skaitīsies, ka tu strādā mājās.
Ar to arī Viktorija uzskatīja, ka saruna ir beigusies, un nolika klausuli. Paraudzījos caur kāpņu telpas logu uz lietus apskaloto pagalmu laikam pats liktenis bija lēmis, ka man šodien kājas nenāksies slapināt!
Atgriezusies dzīvoklī, uzliku vārīties tēju un ieslēdzu datoru. Darbs mājās būs ne tikai virtuāls, bet arī reāls. Līdz rītdienai bija jāiesniedz reklāmteksti, kurus es nebiju sākusi pat pārskatīt.
Tomēr jau pēc pusstundas veltīgas raudzīšanās datora ekrānā pār mani nāca apskaidrība šodien nekāda strādāšana nesanāks. Domas klīda nezināmās tālēs, metot lokus ap vakardienas notikumiem. Ulda gars bija centies man kaut ko pavēstīt, kaut ko svarīgu. Vismaz man tā bija šķitis, spriežot pēc vīrieša mokpilnās sejas izteiksmes. Jutu vajadzību ar kādu par to aprunāties. Draudzenes neizturēja jau konkursa pirmo kārtu. Otrajā izstājās Harijs (viņam noteikti šobrīd bija darāmi daudz svarīgāki darbi nekā uzklausīt manus garīgos pārdzīvojumus un palīdzēt patiesības meklējumos). Finālā palika divi netipiski dalībnieki Laimas kundze un Viktorija. Pēc neilga pārdomu brīža tika paziņots uzvarētājs…
- Laimas kundze, šeit jums zvana Leo, teicu klausulē, kad tajā atsaucās asaraina, aizsmakusi balss, pie sevis prātodama, vai tikai neesmu piezvanījusi nelaikā.
- Ak, Leonīda… kundzīte skaļi nošņaukājās un likās dziļi ievelkam elpu. Vai tu jau zini…?
-Jā, Harijs vakar ieskrēja paziņot… Tāds zaudējums… līdzjūtīgi novilku, brīnīdamās, vai tik lielām bēdām pamatā var būt vien draudzīgas jūtas.
- Uldis bija lielisks cilvēks! Un izcils vilkacis. Otra tāda vairs nebūs. Šamane pielēja eļļu manai aizdomu ugunij.
- Laimas kundze, varbūt man pārzvanlt jums vēlāk?
- Nē, nē, viss kārtībā! Par ko gribēji aprunāties? viņa centās apvaldīt trīsošo balsi. Tas neizklausījās pārliecinoši, bet nolēmu, ka neliela fokusa maiņa nāks tikai par labu.
- Gribēju pastāstīt par pēdējā laika izmaiņām. Man ir šādi tādi jaunumi.
- Lieliski! Man prieks, ka piezvanīji! Mums jau sen bija laiks aprunāties, pārspriest tavu nākotni…
-Jā, tas būtu bijis noderīgi. Jo redziet, es nesen atklāju, ka līdz ar divdabja gēnu manī ir aktivizējušās vēl šādas tādas spējas.
- Un tās būtu?
- Jūs droši vien zināt, ka senās kultūras uzskatīja, ka kaķi redz astrālo pasauli? Mirušo garus, spokus un tamlīdzīgi.
-Jā, protams! Ēģiptē bija pat kaķu kults, tie tika mumificēti un guldīti līdzās saviem saimniekiem… bet tu droši vien gribēji teikt ko citu?
- Jā… mirkli vilcinājos. Izskatās, četras ķepas pilnmēness laikā nav mans vienīgais ieguvums. Es redzu mirušo garus.
- 0! Laimas kundze izdvesa, un klausulē iestājās klusums.
- Tas nav viss, steidzīgi piebildu, pirms mana sarunbiedre bija atguvusi runas spēju. Mani vakar apciemoja kāds mums pazīstams aizgājējs. Jau pēc aiziešanas…
-Jā? Laimas kundze gandrīz čukstus noteica.
- Pie manis bija atnācis Uldis… Tikai tagad pār mani nāca atklāsme, ka saruna ir nelaikā, bet nekas cits neatlika kā vien pasacīt līdz galam. Viņš nodeva man vēstījumu…